150. gadskārtas svētku izpilddirektore Daina Markova apliecināja, ka svētki finansiālā ziņā noritējuši veiksmīgi un parādu nav. Tikmēr analizējot saturisko pusi, virsdiriģents Māris Sirmais atzina, ka koriem šī gada svētki bijuši "pārāk apgrūtinoši un apjomīgi".

• Ekspertu vērtējumi, vai vasarā piedzīvojām labākos Dziesmu un deju svētkus, atšķiras.
• Visi diskusijas dalībnieki vienisprātis, ka jāmeklē risinājumi, lai saīsinātu Dziesmu svētku Noslēguma koncerta ilgumu. 
• Nākamo svētku rīkošanā darbs jāsāk vienlaicīgi gan mākslinieciskajai padomei, gan svētku rīkotāju birojam.
• Raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs Linards Kalniņš aicina meklēt arī citus pašdarbnieku kolektīvu finansēšanas modeļus, nevis paļauties, ka Dziesmu svētku tradīciju uztur par valsts un pašvaldību līdzekļiem.
• 150-gades svētku izpilddirektore Daina Markova apstiprina, ka svētku finansiālās problēmas atrisināja ieņēmumi no pārdotajām svētku biļetēm.

Labākie Dziesmu un deju svētki

"100g kultūras" gada noslēdzošās diskusijas dalībniekiem – 150. gadadienas svētku izpilddirektorei Dainai Markovai, deju koncertu "Balts" un "Mūžīgais dzinējs" izpildproducentei Diānai Čivlei, virsdiriģentam Mārim Sirmajam un raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājam Linardam Kalniņam – katram ir savas atmiņas  par  skaistākajiem svētku  mirkļiem, bet vērtējot svētkus kopumā, visi  lieto vārdu – labākie, pat ja katrs savā laika nogrieznī.

"Katri dziesmu svētki kaut kādā nozīmē bijušie labākie. Šie bija pirmie, kas norisinājās jaunajā estrādē. Tas ir liels solis uz priekšu. Aptaujās tie bija vieni no lielākajiem cilvēku iesaistē. Tas būtu absolūti nepareizi, veidot dziesmu svētkus bez domas, ka tie būs paši labākie, un ļoti daudzos elementos šie arī bija labākie, kādi jebkad bijuši," pārliecināts Linards Kalniņš.

Virsdiriģents Māris Sirmais tam piekrīt, vienīgi ne par laika nogriezni: "Ja skatāmies uz šo gadu, tad tie bija šī gada labākie dziesmu svētki". Ar svētku izpilddirektore Daina Markova ir diplomātiska: "Katros dziesmu svētkos ir īpašs mirklis, kas ne ar ko citu nav salīdzināms. Es teiktu, ka katri dziesmu svētki savā ziņā ir labākie dziesmu svētki."

Svētkiem nebija vienotas vīzijas, domas dalās, vai vajadzēja

150. gadskārtas Dziesmu un deju svētku padomes priekšsēdētājs, tobrīd kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) publiski uzstādīja ļoti augstu latiņu, paziņojot, ka "šī ir Dziesmu svētku 150-gade, un saturiski dziesmu svētkiem ir jābūt spožiem, tiem ir jābūt izciliem." 

Runājot par svētku kopējo vīziju, pasākumu producente, Kultūras koledžas direktore Diāna Čivle uzskata, ka 150 gadu tradīcijas apliecinājums līdz galam nerealizējās: "Vienmēr svētkos ir kāds simbols, ar ko cilvēki identificējas, kas iezīmējas, ka esam daļa no visa kopīgā. Es esmu bijusi saistīta ar 2003. un 2008. gada svētkiem. Man šķiet, ka tieši no 2008. gada svētkiem nāk saukļi  – "Dziesma ir spēks", "Deja ir spēks", kas dzīvo vēl šodien. Tas varēja būt kaut kas, kur mēs visi kopā šo paziņojam, ka šie ir tie 150-gades svētki, tas ir kaut kāds tās komunikācijas kopējais rāmis. Vizuāli logo izdzīvojās pa dažādām platformām, bija vēl daudzas iespējas, bet cik lielā mērā cilvēki ar šo zīmi sadzīvoja".

Tomēr viedokļi dalās, vai mākslīgi vajadzēja radīt vēl kādu vizuālu vienojošu svētku caurviju – sasaistītu scenogrāfiju koru koncertiem vai līdzīga stila tērpus visu lielkoncertu vadītājiem. "Es domāju, ka nav jābūt visiem koncertiem tik ļoti vienotā koncepcijā. Tieši tā radošā brīvība, tā individualitāte un tieši tā atšķirība, atšķirīgais uzstādījums, padara šos svētkus interesantākus," ir pārliecināta Daina Markova. Virsdiriģents Māris Sirmais uzsver, ka galvenā vienojošā zīme visos dziesmu un deju svētkos ir tautastērps: "Nosauciet otrus svētkus, kad pēc tā tiecamies. Ģimenes pat maziem bērniņiem cenšas uzšūt tautastērpus, lai, ejot uz koncertiem, viņi būtu tērpušies tautastērpā. Mums nevajag nekādas mākslīgi, konceptuāli izdomātas zīmes. Katra radošā komanda strādā pie sava. Ļoti daudzi simboli atkārtojas, un tā ir tā saite, kas sasaista kopā."

Svētku repertuāra mērogs pārbaudījums visiem  

Pirmajos Dziesmu svētkos 1873. gadā izskanēja 16 dziesmas. Attīstības lēciens ir bijis milzīgs. 150. gadskārtas Dziesmu svētkos koriem bija jāsagatavo ap 50 dziesmu, dažādu paaudžu dejotājiem pa visiem kopā 33 dejas, atsevišķi koncerti notika koklētājiem, pūtējiem un citiem amatierkolektīviem. Tiesa, vissmagākā nasta bija tieši koristiem, ko apliecināja arī visi pirms diskusijas uzrunātie dziesmu svētku dalībnieki.

Viņiem pievienojas arī virsdiriģents Māris Sirmais: "Nepilnu gadu pirms Dziesmu svētkiem es sāku strādāt ar Ikšķiles jaukto kori, un es esmu izbaudījis,  ko nozīmē saņemt kolektīvu, kas bija pēc kovida perioda tik ļoti novājināts, tur tiešām bija pāris desmiti cilvēki. Tas, protams, ļoti strauji mainījās, jo pēc pirmās uzņemšanas mēs jau bijām 90 cilvēku sastāvs. Un es zinu, ko nozīmē šo milzīgo apjomu iestudēt. Es pilnīgi piekrītu tiem dalībniekiem, ka, lielākā daļa cilvēku arī tā domā, tas bija pārāk apgrūtinoši, pārāk apjomīgi."

Bez dziesmu apgūšanas to izdziedāšana pat divos koncertos prasa garas stundas, izturības robežas pārbaudot visiem – gan svētku dalībniekiem, gan skatītājiem. Šī gada noslēguma koncerts ilga 5 stundas un 20 minūtes.  Diāna Čivle domā,  ka tur vainojamas bija arī organizatoriskas problēmas: "Noslēguma koncertā es biju skatītāju lomā, tad mums kā profesionālu pasākumu rīkotājiem ir diezgan grūti skatīties tikai emocionāli. Mēs redzam arī dažādas lietas, un es jau vienā mirklī jutu, ka šis ritms kaut kā sāk pārsniegt tīri tehniski kaut kādas robežas. Paprasīju kolēģiem – jūs neievelkat? Atbilde – nu, šobrīd 40 minūtes. Nu tas ir par traku, lai gan kaut kādas nianses jau var gadīties."

Māris Sirmais uzsver, ka ir psiholoģiskā izturības robeža, kas koncerta rīkotājiem ir jāņem vērā: "Vāgners ir izņēmums, tur tu taisi vienu stundu pārtraukumu ar kafejnīcām vai nezin ko. Bet mums ir citi spēles noteikumi, tur nevajag atklāt jaunu riteni. Ir bērniem norma – 50 minūtes, viņi vairāk vienkārši nespēj uztvert, es to pārliecinos bērnu izrādēs, kad  tās  50 minūtes pārnes uz stundu, tad saproti, tās 10 minūtes varēja nebūt, un es domāju, ka jebkur ir kaut kāds izturības rāmis. Tad muļķīgi pārmest publikai, kas grib iet ārā. Un es nerunāju par alkoholu, es nerunāju par  alu, bet kad tev gribas padzerties vai aiziet uz tualeti. Tu nevari tās sešas stundas nosēdēt. Neapmierināti gan ir tie skatītāji, kas grib klausīties, gan traucē tā nerimtīgā plūsma. Ir jāsakārto tas apjoms, kuru mēs drīkstam atļauties."

"Pietiek"  jāspēj pateikt koncerta mākslinieciskajam vadītājam

Svētku izpilddirektorei Dainai Markovai kā bijušai televīzijas raidījumu veidotājai, scenāristei ir pilnīgi skaidrs, kā iekļauties noteiktā rāmī: "Ja tev ir ēters, tad ir jābūt spējai atteikties no kaut kā ļoti garšīga, ļoti laba, jo tev ir skatītājs. Tomēr pat svētku izpilddirektores amats viņai liedzis televīzijas profesionālās iemaņas izmantot svētku programmas īsināšanā, jo dziesmu svētku programmas konkursa kārtībā top krietni agrāk, nekā darbu sāk dziesmu svētku birojs: "Tiklīdz nāk kaut kāds spiediens no organizatoriem, sāksies jautājums par cenzūru, mākslinieciskais koncepts nav realizēts, kā iecerēts, par apspiešanu. Es ļoti negribētu, ka tas notiek tādā veidā, es ļoti gribētu teikt, ka profesionalitāte ir ne tikai repertuārs, tas ir viss komplekss kopumā, arī aplausi ir jāierēķina šajā koncerta ilgumā."

Raidījuma "Dziesmusvētku tīkos" vadītājs Linards Kalniņš ir pārliecināts, ka dziesmu svētku koncerta programmas sastādīšana bez visu izturības pārbaudes prasītu lielu drosmi: "Pirmajos svētkos nebija zelta repertuārs, kādas 10–15 dziesmas, kas obligāti jāpievieno, un nebija ļoti daudz virsdiriģenti, kuriem obligāti katram būtu jānodiriģē kāda dziesma. Un tagad tas noteikti ir sāpīgi gan pret tām dziesmām, gan diriģentiem, bet ko tas nozīmē? Īsāks koncerts nozīmē to, ka kāds, ko visi ļoti labi zina, ļoti mīl un ļoti labprāt pie viņa dziedātu, nediriģēs dziesmu svētku noslēgumu koncertā, un kāda mīļa, ļoti svarīga dziesma neparādīsies. Un vienkārši tā ir tā ideja. Ja ir iespējams saprast, ka tas joprojām būs labs koncerts, un tas nav sods ne tai dziesmai, ne tam diriģentam, bet tā vienkārši būs, tad ir iespējams arī īsāks koncerts. Kamēr šīs divas lietas galvā nevarēs pieņemt, tikmēr būs ļoti gara un smaga programma."

Svētku rīkotāji uzskata, ka pēc drosmīgā dziesmu svētku programmas īsinātāja nav jādodas uz Rīgas pili. Virsdiriģents Māris Sirmais zina, ka tā ir katra koncerta mākslinieciskā vadītāja tieša atbildība: "Nevar būt komanda. Ir jābūt vienam atbildīgajam cilvēkam par koncertu, varbūt diviem, bet  viņi ir mākslinieciskie vadītāji. Problēma sākas brīdī, kad  nav viena atbildīgā cilvēka."

Noslēguma koncerta programmas griezienam jābūt gudram vai jāmaina tā koncepcija

Pasākumu producente Diāna Čivle domā, ka Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta programmas "griezienam" ir jābūt pārdomātam: "Tas ir gan par koru repertuāru, kur tik tiešām ir dziesmas, kuras noteikti vismaz dalībnieki grib dzirdēt, un ir mākslinieciskais piegājiens, kur gribas parādīt ko jaunu, jo mums ir jāattīsta tā tradīcija, ir jālaiž iekšā jaunas lietas, bet paaudzes jau mainās. Ja tiem, kas ir vecāki par trīsdesmit četrdesmit gadiem, tiem viss ir pats par sevi saprotams, tad jaunajai paaudzei tās "zelta" dziesmas ir jāiemācās. Tas ir process, ar kuru arī ir jārēķinās, pat plānojot programmas."

Dainai Markovai ir divi problēmas risinājumi ar noslēguma koncerta garuma ierobežošanu: "Viens risinājums ir vēl striktāks nolikums ar varbūt konkrētu skaņdarbu skaitu, nevis ar nosaukumiem. Deju Jānis Purviņš [deju svētku lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs" mākslinieciskais vadītājs – red.] tā arī strādā. Viņiem 33 dejas, viņiem ir skatītājs, dejotājs, un viņi burtiski šo koncertu izrēķina tīri matemātiski. Es tā kā ļoti vēlētu, lai kora nozarē mākslinieciskā komandā būtu uzstādījums nevis "es un Dziesmu svētki", bet "Dziesmu svētki un es". Uzsvaru maiņa, jo, veidojot repertuāru tāda mēroga pasākumam, kur ir divi lielie koncerti, tomēr ir jāņem visi šie aspekti vērā, gan noslodze, gan arī skatītāju aspekts, kas bija problemātiski garā koncerta izpratnē. Vai nu tu izveido pats visus šos komponentus, ja tas nav iespējams, tad ir šis striktākais nolikums."

Virsdiriģents Māris Sirmais atzīst, ka noslēguma koncerta apjoms ir bijis daudzu diskusiju temats, bet katros svētkos tiek "atkal iebraukts tajā pašā grāvī". Viņš domā, ka jāmaina pati  noslēguma koncerta koncepcija: "Svarīgi katrai jomai ir savas iespējas izpaust. Dejotājiem ir savs lielkoncerts, pūtējiem ir savs, pārējiem ir savs. Man liekas, ka noslēgumam jābūt tādam, kas vieno. Jo šajā gadā bija "Tīrums" kā atsevišķs kora koncerts. Noslēguma koncertam, manuprāt, jābūt tādam, kur notiek dažādu šo mākslas žanru sintēze, kur mēs savienojamies. Es jau to iesāku 2008. gadā. Ja dejotāji ir uz skatuves, tad viņiem jādejo ir pie dziesmām, kuras koris dzied, kur viss notiek kopā, ja pūš pūtēji vai koklē koklētāji, tad kopā, lai tā ir tāda kopsadarbība. Tad, manuprāt, koncerts varēja būt par kādām divām stundām īsāks."

Svētkiem vajadzīgs jauns organizācijas struktūras modelis

Diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, ka svētku rīkotājiem darbs visiem jāsāk kopā jeb, Dainas Markovas vārdiem, "miesai jāiet kopā ar garu". Šobrīd svētku māksliniecisko koncepciju sāk veidot 4–5 gadus pirms svētkiem, tad ir konkurss, bet svētku organizētāju birojs sāk darbu tikai aptuveni gadu pirms svētkiem: "Mēs esam visu izanalizējuši, izvērtējuši. Tāpēc arī problēmas ir, jo organizācijas producentam, tai komandai jābūt brīdī, kad tiek domāts par svētku programmu, kad tiek likta satura puzle. Rīkotājiem jābūt startā klāt. Ir iepirkumi, šis process ir ilgstošs. Tas ir tāds milzīgs darbs, tāpat šīs problēmas paliek, un ierosinājums ir, ka jāiet laicīgāk kopā."

Tam pilnībā piekrīt Diāna Čivle: "Nevis ir ideja, tad ir kaut kāds process, kurā viss veidojas, un tad beigās ir iepirkums. Šis ir jāsakārto. Visiem, kuri piedalās gala produkta veidošanā, ir jāsāk strādāt no sākuma. Tas ir to pašu konkursu jautājums, tas ir ļoti būtisks, jo tas sakārtos, kāda ir programma, kāds būs gala pasākums, kā plānot mēģinājumus, kā plānot dalībnieku labsajūtu, jo mēs vienmēr esam par vēlu, tad sanāk, ka tiek pieņemti sasteigti, dīvaini lēmumi."

Diāna Čivle cer, ka pēc šiem svētkiem kaut kas mainīsies, jo runāts par to tiek pēc katriem svētkiem: "Te nav runa par budžetu, bet te ir sistemātiskās pieejas jautājums. Es atceros divus svētkus, kuros mēs kā profesionāļi tikām pieaicināti kā ugunsgrēka brigāde, lai sarīkotu pasākumus. Tas bija stipri par vēlu." 

Pirms diskusijas uzrunātie svētku dalībnieki arī izteica vēlmi iesaistīties svētku plānošanas procesā. Rēķināties ar svētku dalībnieku vēlmēm aicina arī  diriģents Māris Sirmais, kurš 2008. gadā, veidojot noslēguma koncertu, aptaujāja visus Latvijas diriģentus, lai izšķirtos, kurš būtu pelnījis diriģēt "Jāņu vakaru", "Gaismas pili" vai "Sauli, Pērkonu, Daugavu". Diriģents arī aicina svētku organizētājus publiski paust atbalstu pašdarbnieku ģimenēm, kas ir lielākais dziesmu svētku kustības atbalsts, ļaujot viņiem pirmajiem turpmāk iegādāties svētku biļetes: "Šis brīdis ir nevis tiem, kuri grib ķert latviskumu vienreiz piecos gados, bet tas ir brīdis, kad patiešām priekšroku dodam cilvēkiem, kuri atbalsta un nodrošina svētku procesu."

Dziesmu svētku rīkotājiem jāmācās izturēt demokrātiju

Dziesmu un deju svētku dalībnieku pieredzes novērtējums liecina, ka tomēr 74% dalībnieku bija apmierināti ar svētku organizāciju. Neapmierināto vidū visvairāk trīsdesmitgadnieku un diasporas latviešu. Raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs uzskata, ka šie dati atklāj svētku rīkotājiem jaunu izaicinājumu: "Man liekas, ka tie cilvēki, kuri dzīvo ļoti demokrātiskās sabiedrībās, kuri piedzimuši neatkarīgā Latvijā, ir pilnīgi cits standarts, kas ir cieņpilna attieksme pret viņiem. Ja nav, tad pagriežos un eju. Tā ir milzīga laikmeta izmaiņa, un Dziesmu svētkiem ir jāprot "pagriezties" un izturēt arī demokrātiju."

Demokrātija  nozīmē arī politiskā kursa maiņu saistībā ar Dziesmu svētku kustību. Tagadējā kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") Dziesmu svētku tradīcijas uzturēšanu kā savu darba prioritāti nav izvirzījusi. "Protams, ka Dziesmu svētku kustība, lai gan apdraudējumi ir, tomēr ir ļoti spēcīga. Tas dzinulis ir tas, kādi esam. Bet, protams, ka valsts un politiskais atbalsts, cilvēki gaida, lai ar darbiem kaut kādā veidā tas tiek pausts. Un tas rezultāts, ko redzam, tas ir pateicoties tam, ka mums šāds atbalsts ir. Arī pašvaldībās," uzsver Daina Markova.

Virsdiriģents Māris Sirmais gan sagaida tūlītēju rīcību Dziesmu svētku procesa tālākā atbalstā – atalgojuma palielināšanā amatierkolektīvu vadītājiem, kamēr Linards Kalniņš uzskata, ka atbalsts ir vajadzīgs vīru koriem un lauku koriem, bet Rīgā var rast citus risinājumus: "Es no bērnības esmu dzirdējis, ka svētki izbeigsies, neturpināsies. Ko esmu redzējis diasporā? Tie ir 10% no dalībniekiem, kuri neko no valsts nesaņem, nenāk ne pašvaldības, ne valsts nauda. Daži brauc trīs stundas no blakus pilsētām uz mēģinājumiem, paši atrod, nofinansē telpas, lai mēģinātu. Rīgā ir jāatrod citas metodes, nevajag visu dot, tas ir padomju laiks, kad tev tiek dots kaut kas garantēts, ja ej uz skatēm. Tas ir ļoti nepopulāri, bet esmu redzējis, kā kori var atrast veidu, esmu redzējis, kā cilvēki pašorganizējoties spēj to nodrošināt. Es gribētu pagriezt to otrādāk – kas notiktu, ja valsts un pašvaldība gribētu iznīcināt dziesmu svētkus. Viņi notiktu, mēs atrastu veidu."

Dziesmu svētku dzīvotspēju apliecina arī kases stāvoklis. Par spīti milzīgajām finansiālajām problēmām, lai nodrošinātu iecerēto mērogu, Daina Markova apliecina, ka parādu pēc 150. jubilejas dziesmu svētkiem nav: "Finansiālā ziņā svētki noritējuši veiksmīgi, pateicoties ienākumiem no biļetēm."