Par svētku organizatorisko un māksliniecisko kvalitāti, kā arī par to nākamību Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" žurnālistu Ingvildas Strautmanes un Māras Rozenbergas vadībā diskutē arī muzikoloģe, svētku dalībniece un kolektīvās monogrāfijas "Dziesmu svētkiem – 150. Vēsture. Versijas" viena no autorēm Ilze Šarkovska-Liepiņa, sociologs, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Daugavietis, Dziesmu un deju svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva un fotogrāfs Mārtiņš Grauds. 

Liekot punktu svētkiem, kas aizvadīti tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē 

Ingvilda Strautmane: Signe, jūs mums savā telefona ekrāna rādījāt kādu attēlu. Lūdzu, padalieties, kas tajā bija redzams.  

Signe Pujāte: Šorīt mani brīnišķīgie kolēģi čatiņā ir atsūtījuši bildi, kur mūsu – Latvijas Nacionālā kultūras centra – birojā jau ir iezīmēti nākamie dziesmu svētki. Mēs parasti sakām – kā vieni svētki beidzas, tā nākamie sākas. Uz spoguļa ir uzrakstīts, ka pēc 1816 dienām būs Dziesmu un deju svētki 2028. Esam jau ceļā. Es priecājos par tiem cilvēkiem, kuri jau ir devušies atvaļinājumā, brīvdienās un var pilnvērtīgi izbaudīt atpūtu pēc ļoti labi padarīta darba. Dziesmu un deju svētku komanda Latvijas Nacionālajā kultūras centrā darbu turpina, jo ir vēl ļoti daudz darāmo darbu organizatoriski, administratīvi, juridiski, lai mēs šos svētkus pabeigtu godam un tad jau paralēli domātu par nākamajiem svētkiem. 

Pārejas punkts ir Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas brīdis gan mazākās, gan lielākās grupās. 

Ingvilda Strautmane: Tas vēl būs. 

Signe Pujāte: Jā. 

Ingvilda Strautmane: Kolēģes Māras Rozenbergas uzrunātie koristi stāsta, ka ir gatavi nākt palīgā. Vai jūs aicināsiet dalībniekus runāties par nākamajiem svētkiem? 

Inga Vasiļjeva: Mēs jau esam aicinājuši. Pirmo reizi, vismaz manā pieredzē noteikti, mēs esam palaiduši dalībnieku aptauju un jau esam saņēmuši diezgan daudz aizpildītu anketu. Vēl mēs cilvēkiem esam jautājuši, vai viņi vēlas pieteikties arī padziļinātai aptaujai par svētkiem, jo mums šķiet, ka gatavojoties rudens konferencei, ir būtiski gūt atgriezenisko saiti no pašiem dalībniekiem par visādiem organizatoriskiem procesiem – sākot ar ēdināšanu, izguldināšanu, noslodzēm, kā arī par koncertu programmām un tā tālāk.

Vēl viena lieta, ko mēs šajos svētkos ļoti centāmies ieviest (un paldies visiem, kas to darīja, jo mēs tomēr uzskatām, ka svētkus mēs veidojam visi kopā, nevis tikai rīkotāji) – mēs aicinājām dalībniekus [ziņot], kur viņi redz kādas nepilnības, uzlabojamas lietas vai padomus. Mums bija atvērts gan info telefons, gan "WhatsApp", un jāsaka, ka tas bija karsts. 

Diezgan daudzas lietas mēs risinājām ļoti, ļoti ātri, tieši pateicoties dalībnieku signāliem. 

Tik milzīgā pasākumā nevar sasniegt absolūto perfekciju. Mēs visi esam cilvēki, visur ir kaut kādas ne līdz galam noprognozētas lietas. Dalībnieku iesaiste bija brīnišķīga. Paldies visiem zvanītājiem un rakstītājiem! Jāsaka, kā ir, – tie bija ļoti pieklājīgi zvanītāji. 

Māra Rozenberga: Prieks to dzirdēt man kā dalībniecei, jo brīžam mazliet radās sajūta, ka negāciju ir vairāk nekā pozitīvā tajās emocijās, ko cilvēki pauž, it sevišķi soctīklos... Es nezinu, vai tas ir aizkavēts kovida fons un visa tā spriedze, kas ir sakrājusies kara, inflācijas un citu ne pārāk draudzīgu apstākļu dēļ. Tāda sajūta, ka [cilvēkiem] gribas visu kritizēt, ir arvien lielāka neiecietība, man lasot, bija lielāka nekā pagājušajos svētkos.

Mēs pieprasām, lai mums viss būtu, ka mums viss pienākas, bet īsti nekādu lielu pienākumu, izņemot atnākt uz koncertu, mums nav.

Gods, kam gods – rīkotāju kļūdas šoreiz, vismaz tās, ko es redzēju, laboja ļoti ātri. No manis liels, īpašs paldies par šogad uztaisīto atsevišķo velo līniju uz Mežaparka velonovietni. Tas tiešām bija super noorganizēts.

Jānis Daugavietis: Es no savas puses arī gribētu izteikt pateicību organizatoriem, jo tik milzīgu, masveidīgu pasākumu noorganizēt tik labi kā šoreiz – visu cieņu. Neko tādu traģisku es no neviena neesmu dzirdējis un arī pats nepieredzēju. 

Ingvilda Strautmane: Katram šajos svētkos, piedaloties vai klausoties, vai līdzi jūtot, ir savas virsotnes. Ilze, kura bija jūsu svētku virsotne?

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Man tādas bija vairākas. Par virsotni es uzskatu svētkus kopumā. Es gribu pielikt milzīgu plusa zīmi. Svētki ir mainījuši savu veidolu, savu funkciju. Katrā laika periodā tiem ir bijusi sava funkcija. 

Tagad tā ir kļuvusi par globālu latviskuma manifestāciju. Ja agrāk svētki bija svarīgi Latvijas latviešiem, tad tagad tie ir svarīgi latviešiem visā pasaulē.

Māra Rozenberga: Aptuveni cik ārzemju latviešu dalībnieku bija? 

Inga Vasiļjeva: Tuvu trīs tūkstošiem un no 22 valstīm. Ar katriem svētkiem viņu daudzums pieaug. 

Māra Rozenberga: Kas interesanti – ne tikai ārzemju latvieši, jo ar šiem kolektīviem atbrauc arī citu valstu iedzīvotāji. Man interesantākā satikšanās laikam bija ar Igaunijas latviešu kora "Ziemeļu balsis" dziedātāju – ķīniešu meiteni, kura Igaunijā doktorantūrā pētīja, ja nemaldos, igauņu cimdu rakstus, bet korī dziedāja tenoru, jo viņai alts ir par augstu. Tātad Dziesmu svētkos mums bija arī tādi dalībnieki. [Viņa] dziedāja visu programmu. 

Inga Vasiļjeva: Būs dokumentālā filma par diasporas latviešu deju kolektīviem no Amerikas. Tajos nedejo tikai latvieši, bet arī vietējie iedzīvotāji. Režisors Pauls stāstīja, kas viņu ļoti aizkustināja: čalis, kurš atbrauca līdzi [diasporas latviešiem], dejodams mēģinājumā, pateica: "Es jūtu, kā man aug saknes."

Ingvilda Strautmane: Mārtiņ, kāda tev bija svētku virsotne? 

Mārtiņš Grauds: Laikam ir jādomā kadros. Man izdevās nofotografēt 94 gadus vecu vīru kora dalībnieku. Portrets izdevās. Bildējot šajā reizē Deju svētkos, es saskaitīju vairāk kamolu, kas saskrēja kaklā, nekā Dziesmu svētkos. Es pēc tam mēģināju saprast, kāpēc tā. Protams, vizuāli tas ir savādāk, bet arī ļoti labi teksti Kasparam Bērziņam padevās Deju svētkos. Andris Keišs burvīgi, izcili no sevis norunāja šos tekstus, un tas uz beigām man trāpīja pamatīgi. 

Ja par virsotni uzskata kamolu kaklā jeb asaru acīs, kas aizmiglo skatienu un nedaudz apgrūtina spiest fotoaparāta pogu, tad Deju svētkos tādu momentu man bija vairāk. 

Mest tiltu uz nākotni, plašāk aicinot virsdiriģenta godā   

Jānis Daugavietis: Mēs, dziesmu svētku pētnieki – muzikologi, mūzikas vēsturnieki, arī sociologi –, dziesmu svētkus dalām četros periodos: cara laiki, pirmā republika, Padomju Latvija un otrā republika. Kā jums šķiet, cik katrā no šiem periodiem vidēji bija virsdirģentu, ieskaitot Goda virsdiriģentus? Varbūt Ilze jau zina? 

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Nē, es neesmu šādā veidā datus sakopojusi. Tu man varēji iepriekš pateikt, es būtu uztaisījusi tabuliņu. Protams, virsdiriģentu skaits ir milzīgi pieaudzis, to es varu teikt. 

Jānis Daugavietis: Vidējais aritmētiskais, ko es aprēķināju [par katru no četriem periodiem], ir: četri; četri; deviņi; 23.

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Tātad tendenci es esmu norādījusi pareizi. 

Māra Rozenberga: Starp citu, salīdzinot abus divus koncertus – "Tīrumu" un noslēguma koncertu – 

"Tīrumā" bija daudz vairāk virsdiriģentu, kas laikam arī bija mākslinieciskās koncepcijas ietvaros, ka jādod pēc iespējas lielākam diriģentu skaitam iespēju.  

Signe Pujāte: Idejiski doma bija tāda: ir tādi virsvadītāji, virsdiriģenti, kuriem ir pieredze jau iepriekšējos svētkos, bet ir skaidrs, ka ir jāmet tiltiņš uz nākotni un jādod iespēja arī jaunajiem. Tas apzināti bija [darīts] tieši "Tīrumā". Protams, to pulkam, kas varbūt nav gados jauni, bet ar savu darbu ir virzījuši kora mūzikas attīstību Latvijā, arī piepulcējās jaunas personības.  

Māra Rozenberga: Kad es runāju ar to pašu Igaunijas latviešu kori, viņi atzīmēja, ka Igaunijas Dziesmu svētkos ir daudz lielāks sieviešu virsdiriģenšu skaits. Tā bija tāda nianse, ko viņi bija pamanījuši. Taču tiem igauņiem, kuri iepriekš nebija piedalījušies Latvijas Dziesmu svētkos, bija interesanti novērojumi, ka Latvijā daudz, daudz organizētāk šī lieta notiek, piemēram, izrādās, ka Tallinā Dziesmu svētkos visi vienkārši spiežas augšā uz skatuves un aptuveni mēģina atrast savu balsi – neesot nekādu kolonu vai kaut kādas uziešanas, ēšana esot viena maza zupiņa. Tā vismaz man atstāstīja. [..] Tās tradīcijas mums tomēr ir ļoti atšķirīgi attīstījušās. 

Signe Pujāte: Es gribēju vienu repliku izteikt, lai mēs būtu proaktīvi situācijā, kas izskanēja arī sociālajos medijos. Tātad bija uzdots jautājums, kāpēc repertuārā ir iekļauts tik maz komponistu sieviešu [skaņdarbu]. Vispār būtu jārunā arī ar mākslinieciskajiem vadītājiem, bet es nedomāju, ka tas ir speciāli, ka sievietes tiek tā kā atdalītas nost. Tās izvēles notiek tāpēc, ka ir konkrēta situācija, un tad vai nu vīrietis, vai sieviete nokļūst tajā redzamajā vietā. Tas, ko es gribētu pieminēt – vēl aizvien spēlfilma "Zeme, kas dzied" par pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem ir procesā, bet, pateicoties vēsturiskai izpētei, [zināms, ka] tieši Latvijā pirmie svētki bija ar sieviešu zināmu daudzumu: no drusciņ vairāk nekā 1000 dziedātājiem 200 bija sievietes, kas 1873. gadā bija diezgan neparasta lieta. Redz, kur mēs esam pārspējuši savus brāļus baltiešus. 

Kurp tālāk? 

Ingvilda Strautmane: Māra grib par nākotni runāt, vai ne?

Māra Rozenberga: Jā, man liekas diezgan svarīgi skatīties arī uz tām nākamajām 1816 dienām. Es zinu, ka jums rudenī būs noslēguma konference, kurā daudz kas tiks vērtēts, bet noteikti, ka jums secinājumi ir arī tagad. Kas jums pašiem ir lielākās pārdomas par to, ko gribētos citādi? 

Signe Pujāte: Protams, ka katri svētki emocionāli dod kaut ko ļoti pozitīvu un ir arī mācības, kas tie gūtas visdažādākajos līmeņos, veidos. Latvijas modelis ir rīkot svētkus valstiskā līmenī, proti, valsts pārvaldes iestāde ir svētku rīkotājs un piedalās pašvaldības, kurās dzīvo visi šie brīnišķīgie cilvēki, plus vēl sadarbība ar diasporu. Es personiski teiktu, ka, paskatoties uz mums kā uz UNESCO cilvēces mutvārdu nemateriāla kultūras mantojuma meistardarbu, ir svarīgi gan no UNESCO puses, gan arī pēc būtības, ka pati kopiena ir galvenais, centrālais punkts, kāpēc mēs visi pārējie pieskaramies šai tradīcijai [..]. Es teiktu, ka no stratēģiskā viedokļa tieši kopiena, kopienas domas, vēlmes, bet tradīcijai nepieciešamā gultnē.

Kam kaut kas pietrūka ēdināšanā, kam bija par stingru kontrole un tamlīdzīgi jautājumi – tie tiks izvērtēti kopā ar dienestiem, kas nes atbildību par to, lai svētkos viss būtu droši un kārtībā.

Vēlvienreiz – centrā ir kopiena un tad visi pārējie aspekti: kā mijiedarbojas, kas notiek vai nenotiek, kad savu vārdu saka profesionāļi – virsvadītāji, virsdiriģenti, diriģenti –, un cik skaļa, piemēram, ir katra diriģenta vai kolektīva vadītāja balss, kad mēs definējam nākamos svētkus, lai veidotu mākslinieciskās koncepcijas. 

Mēs dzīvojam demokrātijā, un tomēr šajā [svētku] tradīcijā pastāv arī hierarhiskas struktūras, kas 21. gadsimtā atsevišķos gadījumos sāk konfliktēt viena ar otru.

Ingvilda Strautmane: Jāni, jūs esat teicis: "Pirms 20 gadiem pirmajā pētījumā, kurā es piedalījos, mēs rakstījām, ka orgkomitejās jāiekļauj speciālisti, kas ne tikai beiguši Mūzikas akadēmiju, bet arī kāds no sociālo zinātņu lauka." Vai jūs pie tā paliekat? 

Jānis Daugavietis: Jā. Noteikti jau kāds piedalās organizācijā arī no šīm disciplīnām, ar šādu izglītību, bet, manuprāt, tomēr vairāk vajadzētu. Domājot par nākotni, tā kā Dziesmu un deju svētki ir milzīgs pasākums ar daudzām funkcijām, es izceltu divas lietas: pirmā lieta ir vīru koru samazināšanās – vīrieši iet prom no dziesmu svētkiem (tas, protams, vēl statistiski jāpārbauda, jo tautas deju kolektīvos vīru, protams, ir gana), un otra lieta ir tautas deju ansambļi, kuru šoreiz bija gandrīz divreiz vairāk nekā koru; 

tautas deju ansambļu dalībnieku skaits aug, koristu – sarūk. Tā arī ir interesanta tendence, kuru droši vien būtu vērts pētīt smalkāk 

un domāt, vai tas ir labi vai nav, vai tas ir normāli vai nav. 

Inga Vasiļjeva: Ja es drīkstu, man ir personiska piezīme par jūsu teikto, Jāni. Man mājās ir ģimnāzijas kordziedātājs, kurš ģimnāziju izvēlējās tikai tāpēc, ka tur ir konkrēts diriģents un konkrēts koris. Ir tiešām feini, ka vidusskolas kori izdzīvoja šos svētkus, jo vēl šodien no rīta dēls man teica: "Zini, mammu, koris ar mani būs uz mūžu." Un viņš ies dziedāt vīru korī, jo viņš grib izbaudīt to jaudu. 

Ingvilda Strautmane: Tā ir laba ziņa. Ilzei ir padomā virziens, ko vajadzētu, ja? 

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Es gribētu pieskarties repertuāra jautājumiem, repertuāra izvēlei. Man šķiet, ka 

izvēles procesam vajadzētu būt stipri caurspīdīgākam, nekā tas ir šobrīd, un Dziesmu svētkos iekļautiem skaņdarbiem ir jāiziet caur diezgan pamatīgu konkursa sietu,

respektīvi, [jānotur] konkurss līdzīgi, kā tas tika rīkots starpkaru periodā, kad bija arī starptautiska žūrija, ne tikai latviešu žūrija. Manuprāt, šāda veida repertuāra vētīšana nestu diezgan labus augļus. 

Ingvilda Strautmane: Droši vien, ka arī konkursiem, kuros izrauga koncepcijas, vajadzētu būt caurspīdīgākiem? 

Māra Rozenberga: Konkurss jau bija. Vismaz uz "Tīrumu" bija. Vai uz noslēguma koncertu arī?

Signe Pujāte: Pagaidām ir tā, ka Dziesmu un deju svētku tradīcijā ir konkursi uz lielajiem notikumiem, bet ir arī tāda sistēma, ka attiecīgās nozares izvirza konkrētas darba grupas un tad top konkrēts notikums vai lielnotikums. Šobrīd mana vīzija ir tāda (droši vien šo priekšlikumu arī paudīšu pārējiem svētku rīkošanā iesaistītājiem): 

es gara acīm redzu vismaz Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāli, kurā ir attiecīgās nozares cilvēki, piemēram, kordiriģenti (tradīcijā iesaistīti vairāk nekā 400 kordiriģenti), un tad konkurss varētu būt nevis ar konkrētu žūriju, ar pieciem līdz septiņiem cilvēkiem, kuri vērtē koncepciju [..], bet ar lielāku iesaisti. 

Tas sekmētu tā saucamo caurspīdību, kā to redz kopiena, jo par konkursiem, kas ir šaurā lokā skatāmi, citi zina tikai pēc rezultātiem. 

Māra Rozenberga: Man ir radies iespaids, ka daži no šiem cilvēkiem baidās teikt, ko viņi domā, jo viņiem ir bail, ka no otras puses nespēs to kritiku veselīgi uzklausīt. Kurš tad būs tas līderis, kurš ieviesīs cieņpilnās sarunāšanās kultūru? 

Signe Pujāte: Zināmā mērā mums visiem ir jākļūst drosmīgākiem runāt, un pat tad, ja mēs saņemam asu kritiku pretī, mums ir jātiek tam pāri. Pretējā gadījumā klusēšana jau tāpat kaut kur izvirst un nevis pie viena galda, bet ārpus durvīm. Mums ir jāmācās prast sarunāties.