ĪSUMĀ:
- Pētījums: Tikai 8% publisko valsts un pašvaldības iestāžu ēku pieejamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
- Pieejamo vietu kartē Rīgā – skumja aina.
- Nav tādas sabiedrības grupas, kurai vides pieejamība nebūtu svarīga.
- Radīti septiņi universālā dizaina principi, kas paredz, ka informācijai jābūt viegli uztveramai, bet pielietojumam – viegli izprotamam.
- Viens no svarīgākajiem principiem – pielietojuma taisnīgums.
- Atsevišķi risinājumi Latvijā no vides pieejamības viedokļa ir ļoti moderni un efektīvi, taču tie nepalīdz uzlabot kopainu.
Pirms diviem gadiem Labklājības ministrijas veiktajā pētījumā par vides pieejamību specifiski valsts un pašvaldību iestādēs pētnieki secināja, ka kopumā vide cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir pieejama tikai astoņos procentos publisko ēku, 26% tā ir pieejama daļēji, bet 66% ēku nav pieejama vispār.
"Ja mēs skatāmies uz jaunām ēkām, tad normatīvi pārsvarā tiek ievēroti un nav problēmu, bet mums ir ļoti daudz vecā mantojuma, bieži vien lielākā daļa no tā ir pašvaldības ēkas, arī veikaliņi, kafejnīcas, citas vecās ēkās. Tur tā īsti nekas netiek darīts. Reizēm izdarīt ir grūti. Reizēm sākotnēji kaut kas ir bijis iecerēts pieejams, bet ekspluatējot ērtāk liekas to nelietot, aizliekot kaut ko priekšā. Baigu beigās tur, kur kaut kas tiek atrisināts, nav tādas prasības, ka pašam pakalpojumam jābūt pieejamam," norādīja Briedis.
Biedrība "Apeirons" nesen atjauninājusi savu pieejamo vietu karti "Mapeirons". To darot, Rīgā atklājusies visai skumja aina.
"Tu izej visu ielu, piemēram, Stabu ielu, un neatrodi nevienu pieejamu kafejnīcu. Ja mēs paietu pa ielu kritiski, kādās divās trīs vietās tikai tu tiec iekšā. Tā ka ielas uzlabojas, bet ne mājas, jo nav tāda kopīga skatījuma, kā risināt šos objektus.
Varbūt ir nepieciešams kāds atbalsts. Varbūt tiem, kuru telpas ir nepieejamas, būtu lielāks nodoklis jāmaksā, bet tiem, kas savas ēkas rada pieejamas, mazāks. Šobrīd nav tāda skatījuma, kur mēs būsim pēc 20 gadiem, piemēram," pauda Briedis.
Vides pieejamības normatīvās prasības regulē Būvniecības likums, kā arī Latvijas būvnormatīvs LBN 221, kurā aprakstīts rāmis, kas būtu jāievēro, bet ar to nepietiek, vērtēja Briedis.
"To nesaprot profesionāļi, arhitekti, ka tas ir tikai tāds rāmis, ka tās ir minimālās prasības, ka tev ir jāprojektē, kāds būs durvju rokturis, kā tiks nomarķēti stikli, – tas viss ir jāprojektē, nevis beigu beigās uzlīmējam kaut ko, kas pagadās. Tad vēl ir standarti, kuri ir brīvprātīgi piemērojami. Mums ir ļoti labi standarti, kas pārņemti no Eiropas Savienības un atzīti kā Latvijas valsts standarti, un tur visas atbildes ir atrodamas, bet arhitekti tos neizmanto," viņš skaidroja.
Tikmēr projektos vides pieejamības apraksts tiek pārkopēts no būvnormatīva, kas ir tikai nepieciešamo darbību rāmis.
"Ir pārkopēts, ka jāmarķē kāpnes, bet kā jāmarķē? To tad izdomā būvnieks pēc saviem ieskatiem, kā viņš nomarķēs, visticamāk, tā būs dzeltenmelna atomreaktora lente, kas ne pēc kā neizskatās un ne visās situācijās nodrošina marķējumu," piemēru minēja Briedis.
Viņš atgādināja, ka nav tādas sabiedrības grupas, kurai vides pieejamība nebūtu svarīga, mums visiem kādā dzīves posmā vides pieejamība jeb universālais dizains var kļūt par nepieciešamību.
"Pirmais, kas cilvēkiem nāk prātā, jā, ir cilvēks ratiņkrēslā. Mēs nepaskatāmies plašāk, ka no kustību traucējumiem cilvēki ratiņkrēslā ir salīdzinoši mazākā daļa, ir cilvēki ar kruķiem, ar atbalsta rāmjiem, ar rollatoriem. Tāpat ir vājredzīgi cilvēki un neredzīgi, kurus arī liek vienā maisā, – uzliksim kaut ko neredzīgam un derēs arī vājredzīgam. Tas tā nav. Protams, arī dzirdes traucējumiem ir daudzas lietas, ir jābūt labai akustikai, palīglīdzekļiem, akustiskajām cilpām, subtitriem. Tā arī ir vides pieejamība," skaidroja Briedis.
Viens no universālā dizaina principiem ir veidot intuitīvi saprotamus risinājumus, lai arī vecāka gada gājuma cilvēki, kuriem vairs nav tik asa domāšana, spētu saprast, kur viņiem jāiet, kāds pakalpojums jālieto. Par visu šo ir jādomā, pieejot katram risinājumam individuāli.
"Universālais dizains ir domāšana, tas nav dizaina veids, tas nav trends, tas nav dizaina stils, tas ir tas, kā mēs domājam. Latviski "universal design" slikti pārtulkojas, varbūt tā ir problēma," atzina Briedis.
Universālajam dizainam galvenais ir cilvēks. Lai to pielietotu, radīti septiņi universālā dizaina principi, kas paredz, ka informācijai jābūt viegli uztveramai, bet pielietojumam – viegli izprotamam.
"Viens no svarīgākajiem principiem ir pielietojuma taisnīgums. Tas nozīmē, ja jūs to varat lietot, lai arī citi to var lietot, tātad, lai ir taisnīgi. Piemēram, teātrī, vai tu vari izvēlēties, kur sēdēt? Varbūt ne visās vietās, bet priekšā, vidū vai aizmugurē. Vai tev ir iespēja to izvēlēties, ja esi ratiņkrēslā vai ar kustību traucējumiem? Bieži vien nav, tev ir jābūt aizmugurē pie ieejas durvīm vai pašā priekšā visiem," stāstīja Briedis.
Pārējie principi aicina radīt kustībai un lietošanai atbilstošu izmēra telpu, pielietot intuitīvus un viegli saprotamus dizaina risinājumus, kas samazina iespēju kļūdīties vai grūt traumas, izmantot vienkāršu valodu.
Briedis vērtēja, ka atsevišķi risinājumi, kas tiek pielietoti Latvijā, no vides pieejamības viedokļa ir ļoti moderni un efektīvi, taču tie nepalīdz uzlabot kopainu.
"Mums tā problēma ir, ka neviens nav paskatījies plašāk, kā tu visur tiksi? Ēka ir pieejama, viss kārtībā, bet tu caur Vecrīgu izbraukt nevari, tu pie tās ēkas beigu beigās netiec.
Ķīpsalā ir studentu kvartāls, jaunas ēkas, atjaunotas fakultātes, bet ar sabiedrisko transportu nav ērti aizbraukt. Uz turieni vēl varbūt var, bet atpakaļ uz centru ir tunelis pa vidu, kuram cauri netiec. Skaņas luksofori, piemēram, – ko tev dod, ja viens ir Juglā, viens centrā, viens Ziepniekkalnā, ja tev vajag iziet kaut kādu maršrutu? Lai tu tiktu līdz tam vienam skaņas luksoforam, tev 10 ielas jāšķērso uz labu laimi. Trūkst tāda kopīga skatījuma," skaidroja eksperts.
