"Man dizains ir valoda, caur kuru es varu runāt par resursiem, par tiem resursiem, kurus mēs izmantojam, kurus mēs izmetam vai par kuriem mēs nemaz nedomājam. Man neinteresē materiāli, kas nāk no veikalu plauktiem. Man tas vienkārši nav interesanti," par savu darbu un iedvesmu Poļakova stāstīja Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?".
Poļakova sadarbojusies ar zīmoliem "Vitra", "Adidas", "Levi’s", "Hirsch", bet viņas jaunākais veikums "(Un)woven" – unikāls materiāls, kas veidots kopā ar dizaineri Māru Bērziņu, pieteikts šī gada Dizaina gada balvai.
Lai gan ikdienu Poļakova šobrīd vada Vācijā, viņa regulāri dodas uz Latviju, lai ievāktu priežu mizas, kā arī iesaistītos jaunos projektos.
"Nākamais brauciens uz Latviju plānots jau pēc dažām nedēļām un solās būt ļoti aizņemts gan ar mizu ievākšanu, gan jauna projekta izpētes uzsākšanu Latgales pusē. Bet attiecībā uz mizām – šogad es sadarbošos ar jauniem partneriem, tāpēc mizošanā aktīvi iesaistīšos arī es pati, un mēs meklēsim mizas Liepājas pusē, kas ir jauna teritorija man, jo parasti mizas tika ievāktas Rojas pusē," stāstīja Poļakova.
Dizaineres savāktās priežu mizas pārtop par vielu, no kura tiek veidoti visdažādākie materiāli. Pieprasījums pēc tiem ir liels – jau šobrīd klienti nepacietīgi gaida jauno mizu pievedumu, atklāja Poļakova.
"Pēdējā laikā es fokusēju mizas tieši uz arhitektūru, uz interjera projektiem un dažādiem produktiem, un droši vien arī šīs mizas pārtaps šajā kategorijā," stāstīja dizainere.
Priežu āda – no meža līdz interjeram
"Neviens pasaulē neievāc priežu mizas tā, kā to daru es. Pārsvarā industriālos procesos mizas tiek ātri sagrieztas, nogrieztas nost no koka stumbra, jo nevienam īsti neinteresē, kādā izmērā un kādā izskatā tās nonāk. Manā gadījumā es fokusējos uz to, lai miza tiek noņemta principā vienā lielā gabalā no koka vai sagrieztajiem stumbriem," stāstīja Poļakova.
Dizainerei ir būtiska priežu mizas kvalitāte – cik lielu un platu to vienā gabalā ir izdevies noņemt no koka. Lai tās iegūtu, viņa sadarbojas ar mežu izstrādātājiem, kuriem tās nemaz nav vajadzīga.
"Ar priežu mizām cilvēki bieži asociē to ļoti biezo mizu, kas ir koka apakšā. Tā daļa tiek izmantota gan dārziem, gan dažādiem dekoratīviem priekšmetiem, bet es vairāk izmantoju tieši priedes iekšējo mizu, kas aug augstāk kokā, un šo daļu izmanto ļoti maz – daļu mizas atstāj mežā, daļu aizved tālāk uz kokapstrādes cehiem un sadedzina, bet tāda īsta pielietojuma šai mizai nav," skaidroja Poļakova.
Kad mizas iegūtas, sākas radīšanas un dizaina daļa. Poļakova strādā procesa virzītā dizainā, kas nozīmē to, ka pats process un materiāls ir tas, kas parāda virzienu, kādā materiāls tiks izmantots tālāk.
"Tas ir īpaši interesanti, jo dizaina sākumā tu nekad īsti nezini, kurā virzienā materiāls tevi aizvedīs. Tā ir tāda materiāla izpēte, lai tiešām iepazītos un saprastu materiālu no A līdz Z, lai saprastu, kurā formātā materiāls darbojas īpaši labi – vai tas labāk darbosies modē vai tomēr pie sienas, vai tam ir kaut kāda caurspīdība, vai tas būs labāk lokans vai ciets. Visi šie aspekti ir nezināmi, jo tas ir materiāls, kas tiek pētīts pirmo reizi," skaidroja Poļakova.
Līdz ar to arī dizaineres pašas pieeju varētu raksturot kā ļoti rotaļīgu un eksperimentālu. Nereti viņai izdodas jau zināmas metodes apgriezt kājām gaisā, un tādā veidā rodas dažādi pārsteidzoši atklājumi.
"Tāpat es bieži kombinēju, mainu un manipulēju tehnikas – aizņemos kaut ko no kokapstrādes, kaut ko no ādas apstrādes. Jo priedes miza ir ādai līdzīgs materiāls, bet tas tomēr ir koks. Man ir šī privilēģija tiešām pētīt un mainīt, un eksperimentēt ar dažādiem procesiem," atklāja Poļakova.
Lai gan sākotnēji lielāka interese par dizaineres radīto "priežu ādu" nāca no modes industrijas, pēdējo gadu laikā Poļakova vairāk pievērsusies tieši interjera projektiem, kuros priežu mizas tiek izmantotas uz sienu paneļiem, mēbeļu virsmām un dažādiem dekoratīviem objektiem.
Rada alternatīvu arī tekstila pārstrādei
Poļakovas jaunākais projekts "(Un)woven", iepriekš zināms kā "Pre-Loved", ko viņa īsteno kopā ar dizaineri Māru Bērziņu, savukārt ir jauns tekstilmateriāls. Tas nominēts Latvijas dizaina gada balvai kategorijā "Dizaina produkts".
""(Un)woven" ir tāds kovida laika projekts. Mēs gribējām piedāvāt jaunu alternatīvu tekstila pārstrādei. Mēs to saucam par biotekstilu, tās ir pārstrādātas tekstila šķiedras, kas ir salīmētas kopā.
Līdz ar to tas vairs nav 100% tekstils, kas varētu tikt izmantots T krekliem, bet tas jau ir nedaudz biezāks, papīrveidīgs materiāls, kas atkal ļoti labi der interjerā, mēbeļu radīšanā, sienas paneļiem un dažādām virsmām," stāstīja Poļakova.
Kāpēc tekstila pārstrādei vispār jāmeklē alternatīva? Tāpēc, ka patērētāju tekstiliem ir ļoti maz pārstrādes potenciāla. Katros 100 kilogramos nodotā patērētāju tekstila ir neskaitāmi daudz šķiedru salikumu – no poliestera līdz kokvilnai, līdz dzijai, līdz akrilam.
Katri 100 kilogrami atšķirsies no nākamajiem 100 kilogramiem. Atšķirsies gan krāsa, gan arī tieši šīs šķiedras, tāpēc šo materiālu ir ļoti grūti pārstrādāt.
"Šobrīd vispopulārākais pārstrādes veids ir sasmalcināt tekstilu smalkās šķiedrās, bet caur krāsu teoriju ir zināms, ja mēs sajaucam visas krāsas kopā, mēs iegūstam pelēku, un
tieši tas notiek ar šiem tekstiliem – rezultātā rodas pelēka masa, kas sastāv no visdažādākajām šķiedrām, un neviens īsti nezina, ko ar to iesākt," skaidroja Poļakova.
Līdz ar to viņa kopā ar Māru Bērziņu uzsāka pētīt, kā caur dizainu iedot šim materiālam un tā pārstrādei citu perspektīvu.
"Atgriežoties pie šī biotekstila, ir jāuzsver, ka tas nav dabisks materiāls, jo tā šķiedras nav dabiskas, bet tas ir pilnībā reciklējams materiāls. Šis veids, kādā mēs līmējam šķiedras kopā, ļauj mums atkal tās izjaukt, mēs varam atšķetināt visas šķiedras un atkal izmantot tās jauna materiāla taisīšanai. Tā mēs varam kontrolēt šo resursu, ka tas nenonāks dabā," pauda Poļakova.
