Katra savā veidā gan izstāde, gan grāmata ataino dokumentālas liecības par vardarbību pret sievieti. Izstāde "Lietisko pierādījumu muzejs" tapa 2020. gadā kopā ar horeogrāfi Janu Jacuku. "Mēs sākām ar domu, ka tas būs stāsts par daudzām, un diezgan drīz sapratām, ka tās balsis ir vajadzīgas.
Mēs sākām to visu veidot kopā ar sievietēm, kuras uzaicinājām dalīties ar saviem stāstiem un dalīties tādā veidā, ka viņas to stāstu saista ar kādu priekšmetu, kas ir bijis klāt vardarbības epizodē.
Šis priekšmets tad kļūst par vardarbības liecinieku, un tā tapa izstāde," atklāj Stašāne.
Izstāde tika iekārtota kādā Rīgas dzīvoklī, radot vidi, kurā dzīvo sieviete, un šajā vidē ir visi vardarbības pierādījumi vai liecinieki. "Lietisko pierādījumu muzejā" tika atklāta festivāla "Homo Novus" ietvaros, un tajā tika izstādīti vairāk nekā 50 priekšmeti.
2021. gadā tik izveidota digitālā platforma "Lietisko pierādījumu muzejs", kuras mērķis bija radīt to pašu sajūtu, kāda tika veidota izstādē, kurā lietotājs var staigāt pa dzīvokli un atrast lietiskos pierādījumus.
Ideja par grāmatu "Neviens tev neticēs" radās "Punctum" festivāla ietvaros, kurš togad tika veltīts rakstniecei Regīnai Ezerai un viņas darbam "Vardarbība". Festivālā notika lasījumi, kuros piedalījās dalībnieces no "Lietisko pierādījumu muzeja" un latviešu dzejnieces un dzejnieki, kuri rakstīja par vardarbības tēmu.
"Tas [grāmata] likās kā loģisks turpinājums, jo ar šo tēmu, kā ar jebkuru sociālu tēmu, ir tā, ka tu uzsāc [par to runāt] un tas ir tik plaši, skar tik daudz cilvēku, ka nevar kā ar nazi nogriezt un teikt – viss, tagad ar šo tēmu esmu izstāstījusi visu, ko gribu. Likās loģiski, ka mēs to turpinām," par grāmatas "Neviens tev neticēs" tapšanu stāsta izstādes grāmatas līdzautore Laura Stašāne.
Grāmatu papildina arī Lielbritānijas, Polijas, Igaunijas un Šveices autoru darbi, un šajās valstīts tika izrādīta arī izstāde "Lietisko pierādījumu muzejs". Kā atklāj Brokāne, grāmatas formāts un dizains ir izvēlēts tāds, lai stāstiem izrādītu cieņu un ar atvērtību ieaicinātu lasītāju.
"Ar visiem šiem projektiem man bija sajūta, ka mēs ļoti viegli atradām to formu, kā par to runāt, un ka tas vienmēr mums nāca caur empātisku pieeju un ar to, ka par šo tēmu var runāt ar maigumu. Tās nav tikai šausmas, šoks un sāpes, tur ir arī citi toņi tajās emocijās.
Tā ir sievietes dzīve, viņas pieredze, skaidrs, ka tas viņu ir ietekmējis un veidojis, līdz ar to pietuvoties tam ar maigumu un izpratni, tas bija mūsu pienesums.
To īsti neredz, kad mediji par šo tēmu runā," stāsta Stašāne.
Izstādes un grāmatas kopējā ieceres noskaņa ir radīt drošu telpu, kurā autorēm runāt par piedzīvoto ar abpusēju uzticību. Gan muzejā, gan grāmatā iekļautajos stāstos un dzejnieku darbos ir saglabāta anonimitāte, lai saglabātu drošo telpu un uzsvērtu, ka nav būtiski, kura stāsts tas ir, jo tas notiek ar daudzām un var notikt ar jebkuru.
Brokāne strādā arī ar citiem projektiem, kas saistīti ar jutīgām sociālām tēmām – seksuālo vardarbību, psihisko veselību. "Mans novērojums ir tāds, ka pēdējā laikā vai pēdējā gadā, varbūt tāpēc, ka pati tam pievēršu lielāku uzmanību, man šķiet, ka cilvēki kļūst drosmīgāki un atklātāki šādām tēmām. Arī tas, ka mums ir kaut kāda feminisma kustība, kas netiek uzreiz norakta, tiklīdz parādās kādas balsis šajā virzienā. Man šķiet, ka esam uz laba, pareiza ceļa šobrīd, un grāmatas parādīšanās un cilvēku atsaucība pārdošanas rezultātu ziņā rāda, ka interese ir un bailes ir mazinājušās," skaidro "Punctum" redaktore.
Viņa uzsver, ka arī tas, ka kultūras un mākslas cilvēkiem ir drosme par to runāt, piemēram, ar "MeToo" kustību, ļauj uz šiem procesiem skatīties ar cerību.
"Mēs esam agrā, cerīgā attīstības stadijā, bet ir ļoti, ļoti daudz vēl jādara,"
atzīmē Stašāne, kura salīdzina to, kā vardarbības tēma tiek aktualizēta citās valstīs. Grāmatas, izstādes un digitālās platformas formāts tika izvēlēts, lai panāktu, ka šāda vardarbības pieredze kļūtu zināma plašākai sabiedrībai un tiem, kas ar šo problēmu nav saskārušies vai dzīvo priekšstatos, ka šī problēma ir saistīta tikai ar konkrētu sociālo slāni.
"Mums pēc izstādes bija viens brīnišķīgs komentārs – es nezināju, ka arī tas skaitās. Tas ir tas, ko mēs ar šiem projektiem varam panākt, ļaut saprast, kas tas īsti ir, kur ir robežas, ko tas nozīmē, kādas formas vardarbība var ieņemt. Plašāk skatoties, es arī esmu optimiste, bet tā apzināšanās, kas tas ir, vēl aizvien ir neskaidra," uzsver Stašāne.
Brokāne skaidro, ka ir būtiski arī finansiāli atbalstīt šāda veida iniciatīvas. "Katra tāda kolektīva akcija, kolektīvs notikums, kas arī bija šī izstāde, grupas izstāde, tiek veidota kā droša telpa, kurā būt kopā.
Es ceru, ka kultūras finansētājiem nostiprināsies pārliecība, ka šādas iniciatīvas ir jāfinansē, un veidosies pat varbūt tāds pasūtījums tieši atbalstīt sociālo tēmu kultūras piedāvājumu,"
aicina "Punctum" redaktore.
Kā skaidro Stašāne, ir svarīgi izvairīties no šādu tēmu aktualizēšanas neiedziļinoties, tikai tāpēc, ka šādas tēmas tiek izvirzītas kā prioritāte. "Runāt par šādām tēmām prasa diezgan lielu iedziļināšanos laika ziņā un arī emocionalitātes ziņā. Tāpēc domāju, ka mākslinieki ir emocionāli, jūtīgi noskaņoti, jo tāda ir šīs profesijas kvalifikācija, līdz ar to es domāju, ka māksliniekiem ir spēja par to runāt veidā, kā to varbūt nevar citās jomās," uzskata izstādes un grāmatas līdzautore.
