12 gada mēnešu vārdi. Ieskats Vidzemes kalendārā 1817. gadam

 

 

 

Un tie ir (saglabāta oriģinālrakstība):

• Janvar mēnesis jeb Jauna gada mēnesis;
• Fevrar mēnesis jeb Sveču mēnesis;
• Merc jeb Pavasar mēnesis;
• Avril jeb Sulu mēnesis;
• Mei jeb Lapu mēnesis;
• Jūni jeb Vasaras mēnesis;
• Jūli jeb Siena mēnesis;
• August jeb Labības mēnesis;
• September jeb Rudens mēnesis;
• Oktober jeb Lietus mēnesis;
• November jeb Salnas mēnesis;
• December jeb Ziemas mēnesis.

Tie četri gadalaiki sākas:

• Pavasars sākas tai 9. Mercmēneša Dienā, pašā Rītā, kad visā Pasaulē pirmureiz Diena un Nakts būs vienā Garumā.
• Vasara tās 9. Jūnimēneša Dienas vakarā, kad mums visgarākā Diena un visīsāka Nakts būs.
• Rudens tai 11. Septembermēneša Dienas Pusdienā, kad otrureiz visur Diena un Nakts būs vienā Garumā
• Ziema tās 10. Decembermēneša Dienas Rītā, kadd mums visīsākā Diena un visgarākā nakts būs.

Kalendārs piedzīvo 131 gada gājumu

"Widsemmes kalenders" jeb Vidzemes kalendāru 1781. gadā Ķiegaļu muižā "driķējis" jeb drukājis un sastādījis mācītājs Kristofs Harders (1747.-1818.). Izdevums bija 28 lappušu biezumā.

 

Ar 1785. gadu kalendāra titullapā rakstīts – Rubenē “driķēts”, un izdevuma biezums sasniedz jau 48 lappuses. Kalendārā rakstīts: "pie Rubenes baznīcas par 4 vērdiņi dabūjams". Un tā līdz 1790. gadam ar nemainīgu lappušu skaitu un cenu.

1791. gada kalendāru ar šādu nosaukumu sāk drukāt Rīgā Jūliuss Konrāds Dāniels Millers un sastādītājs ir mācītājs Gustavs Bergmanis. Kalendāra lappušu skaits nemainīgs – 48. Toties cena cēlusies – 5 vērdiņi bez "vāķa" jeb vāka". Tā drukāšana apstājas 1811. gadā.

Kalendāru 1813. gadam Rīgā ar šādu nosaukumu sāk iespiest Vilhelms Ferdinands Hekers. Pēc viņa nāves kalendāru turpināja klajā laist viņa mantinieki. Nemainījās ne vāka noformējums, ne izdevēja ziņas. Un tā līdz 1944. gada laidienam. Vienīgi pieauga lappušu skaits, pilnveidojās saturs. Par cenu gan nav nekas minēts.

Kalendārs ar šādu nosaukumu piedzīvo 131 gada gājumu.

Ja pirmajos kalendāra laidienos ir kalendārijs un ievērojami – tas ir vēsturē nozīmīgi gadskaitļi, ķeizariskie goda svētki, tirgus dienas pa Vidzemi, Saules un Mēness aptumšošanās laiki, tad vēlākos laidienos kalendārs paplašinās un tajā sāk drukāt gan dzejas darbus, prozas gabalus.

Parādās arī izglītojoši raksti par Vidzemes kalendāriem, par mācītāju Ernstu Gliku, par Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīcām Rīgā, Ikšķiles, Cesvaines baznīcām, par lauksaimniecības izstādi Rīgā.

Kalendārā arī sniegti labi padomi, pamācības.

Starp izdevējiem mācītāji

• Harders Kristofs (dzimis 1747. gadā, miris 1818. gadā) – vācu tautības luterāņu mācītājs, mājas spiestuves īpašnieks, liecina LNB datu bāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam".

1764.-1767. gadā studēja Kēnigsbergas universitātē filozofiju, matemātiku, teoloģiju. Kopš 1767. gada mājskolotājs Rīgā, apgaismes ideju ietekmētā tā sauktā Bērensu pulciņa dalībnieks. 1772.-1816. gadā mācītājs Rubenes draudzē, 1806.-1816. gadā Valmieras diecēzes prāvests.

Ķiegaļu muižā kopā ar tās īpašnieku V.D. Budbergu 1780. vai 1781. gadā ierīkoja mājas spiestuvi, 1784. gadā to pārcēla uz Rubenes mācītāja muižu. Līdz privāto tipogrāfiju aizliegumam Krievijā 1796. gadā iespieda galvenokārt paša izstrādātas zemniekiem domātas grāmatas latviešu valodā. Pašreiz zināmi 22 Hardera iespiedumi. Nozīmīgākie: "Vidzemes kalendārs" 1781.-1790. gadam, "Kādas jaunas svētas dziesmas" (1782), ābeces (1784, 1785, 1796), "Tā pirma pavāru grāmata" (1796), kā arī M. G. A. Lodera "Sprediķis pie izmeklēšanas to tiesasnesēju iz latviešu tautas" (1786). Iespiedumi veidoti rokoko stilistikā. Savus izdevumus Harders lēti pārdeva, daļēji šo pienākumu uzticot baznīcas nabagiem. Pēc privāto tipogrāfiju aizlieguma atcelšanas 1801. gadā spiestuvi neatjaunoja. To pēc Hardera nāves nopirka  F. K. T. Freitāgs.

Harders tulkojis 1804. gada Vidzemes  zemnieku likumus (par to ķeizara goda pensija) un to 1809. gada papildinājumus, sarakstījis pirmo latviešu aritmētikas mācību līdzekli "Rēķināšanas grāmatiņa" (1806), piedalījies luterāņu baznīcas dziesmu grāmatas (1809) un Jaunās derības jaunizdevuma (1816) izstrādē, rokrakstā atstājis valodnieciskus un cita satura darbus.

Apgaismes ideju ietekmē Harders savos izdevumos ieviesis daudz jauninājumu: ābecēs rakstāmburtus un reizināšanas tabulu, kalendārā latviskus personvārdus;

propagandējis heliocentrisko pasaules uzskatu, likumu skaidrojumos un tulkojumos ieviesis dažas angļu klasiskās politiskās ekonomijas atziņas, aizstāvējis zemnieku intereses. Kalendāra izdošana tika pārtraukta pret Hardera gribu, iespējams, brīvdomīgā satura dēļ.

• Millers Jūliuss Konrāds Daniels (dzimis 1759. gadā (Vācijā), miris 1830. gadā (Rīgā)) – vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs.

Piedzima ierēdņa ģimenē. Kopš 1772. gada mācījās Hamburgā tēvoča spiestuvē. 1783. gadā ieradās Rīgā. 1798. gadā kļuva par gadā Rīgas pilsētas (G. K. Frēliha) tipogrāfu, apprecot Frēliha meitu. Sākotnēji Millers nodarbināja vienu burtlici un trīs iespiedējzeļļus. 1792. gadā atvēra grāmatu veikalu, tomēr, atjaunojis spiestuves iekārtu, drīz no tirdzniecības atteicās. 1805. gadā darbināja sešas spiedes, izmantoja arī J. F. Stefenhāgena spiestuvi Jelgavā. 1806. gadā uzņēmumu pārvietoja uz Palasta ielu, 1812. gadā šo namu ieguva savā īpašumā.

Latviešu valodā iespiedis un apgādājis Vidzemes luterāņu baznīcas rokasgrāmatu, dziesmu grāmatas, lūgsnu grāmatas, katehismus, dažas sprediķu grāmatas, "Vidzemes kalendāru" (1791–1811. gada gājumus), mācību līdzekļus (K. Hardera "Rēķināšanas grāmatiņu" 1806., F. E. štolla "Jaunu boksteršanas un lasīšanas grāmatu" 1813.), praktisku literatūru, administrācijas rīkojumus.

1825 . gadā uzņēmumu pārņēma Millera znots Heinrihs Stefenhāgens, bet 1857. gadā Millera mazdēls Ādolfs Millers. 1877. gadā firmu nopirka Johans Ādolfs Krēgers, 1894. gadā – Heinrihs Girgensons.

1888. gadā uzņēmumā bija 17 spiedes un mašīnas ar diviem gāzes motoriem, nodarbināja apmēram 130 darbinieku, veica stereotipijas un galvanoplastikas darbus. Latviešu valodā līdz 1899. gadam firma dažas sava apgāda grāmatas izdeva atkārtoti, līdz 1917. gadam pildīja citu apgādu pasūtinājumus (piemēram, K. O. Lepeviča laikraksts “Arājs” 1882.–1884.,  K.  J. Zihmaņa mācībgrāmatas.). Uzņēmums izbeidza darbību 1929. gadā.

• Hekers Vilhelms Ferdinands (dzimis 1774. gadā Augustusbādē (Vācijā), miris 1842. gadā Rīgā) – vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs.

Dzimis restorāna nomnieka ģimenē. Astoņu gadu vecumā zaudēja māti. Trīs gadus vēlāk Hekeru adoptēja kāda Radeburgas ģimene. Līdz 14 gadu vecumam apmeklēja vietējo skolu, 1788. gadā pēc K. G. Zontāga uzaicinājuma devās uz Rīgu. 1789.–1796. gadā māceklis J. K. D. Millera spiestuvē. 1796. gadā Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas spiestuves darbinieks, tai pašā gadā devās uz Drēzdeni. 1796.–1800. gadā darbinieks Drēzdenes galma spiestuvē. Neilgu laiku nošu burtlicis Meisenē. Īslaicīgi pilnveidojis amata prasmi Strasburgā. 1802.–1803. gadā burtlicis Tērbatas universitātes spiestuvē.

1804. gadā ar  K. G. Zontāga finansiālu atbalstu iegādājās G. F. Keila spiestuvi Rīgā L. Pils ielā 18. 1806. gadā Rīgas pilsētas iespiedējs.

Hekera spiestuves pienākums bija bez maksas apkalpot pilsētas vajadzības, bet līdz ar to bija tiesības pildīt privātpersonu pasūtinājumus. Pilsēta Hekeram piešķīra brīvu dzīvokli.

1806. gadā Hekera spiestuve pārcelta uz Doma eju, kur tā atradās līdz 1886. gadam. Spiestuvē 1812. gadā bija viena spiede, 1828. gadā – trīs spiedes, 1836. gadā – četras spiedes (3 koka, 1 – metāla). 1812. gadā uzņēmumā strādāja pieci  darbinieki, bet 1836. gadā – septiņi darbinieki. Pēc Hekera nāves firma līdz tās pastāvēšanas beigām 1944. gadā palika ģimenes uzņēmums.

Iespiedumu titullapās saglabājās tās aizsācēja V. F. H. vārds.  Darbu turpināja  pēcnācēji.

 Hekers iespieda grāmatas, sīkiespieddarbus un periodiskus izdevumus vācu, krievu un latviešu valodās. Nozīmīgākie iespiedumi: "Vidzemes Latviešu Avīzes" (1824.–1889.), "Tas Latviešu Ļaužu draugs" (1832.‑1842.), "Vidzemes kalenderis" (1812.–1944.).

• Bergmanis  Gustavs (dzimis 1749. gadā Ādažu mācītāja muižā, miris 1814. gadā Rūjienas mācītāja muižā) – vācu tautības luterāņu mācītājs, literāts, spiestuves un personiskas bibliotēkas īpašnieks.

Dzimis mācītāja ģimenē. 1763. -1767. gadā mācījies Veimāras ģimnāzijā, 1767.-1770. gadā studējis Leipcigas universitātē teoloģiju un dabzinātnes. Tur draudzējies ar iespiedēja Breitkopfa ģimeni. 1771.-1780. gadā mācītājs Āraišos, 1780. -1785. gadā Mazsalacā, 1785. -1814. gadā Rūjienā. Piedalījies latviešu Bībeles 3. izdevuma (1794) un dziesmu grāmatas (1809) sagatavošanā. Pēc citu autoru manuskriptiem izstrādājis "Labu ziņu un padomu grāmatu" (1791, 1792), sacerējis sprediķu krājumu "Saņemamas sprediķu mācības" (1795). Par baku potēšanu 8000 cilvēkiem apbalvots  ar Krievijas ķeizara zelta medaļu.

Mājas spiestuve 1782.-1785. gadā Mazsalacā, bet 1785.-1810. gadā Rūjienā (darbības pārtraukums 1797.-1801. gadā). Iespiedis galvenokārt bibliofila tipa literatūru, retu grāmatu pārdrukājumus nelielās tirāžās vācu, franču, latīņu, portugāļu valodās, daudz svinību sacerējumu, kopskaitā ne mazāk kā 170 darbu.

Latviešu valodā iespiedis 12 grāmatas – paša, kā arī mācītāja M. G. A. Lodera un F. D. Vāra izstrādātus katehismus, bībelstāstus, garīgas dziesmas, latviešu tautasdziesmu krājumu.

Nozīmīga personiskā bibliotēka ar iespieddarbiem par Baltijas vēsturi, retu Bībeļu kolekciju, vēstures apcerējumu u. c. rokrakstiem, daudzām latviešu grāmatām.

Pēc Bergmaņa nāves nonākusi Baltijas vēstures un senatnes biedrības īpašumā, tagad arī LNB. Bergmaņa sastādītais kolekcijā esošo un meklējamo Bībeļu saraksts "Zur Nachricht" (1790) ir viens no pirmajiem latviešu grāmatu bibliogrāfijas veikumiem.