Trikātas pagasts šobrīd atrodas Valmieras novadā. Vēsturiski kopš 18. gadsimta beigām Trikāta administratīvi bijusi sasaistīta ar Valku, tomēr dažādu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas īstenotu administratīvi teritoriālu eksperimentu rezultātā ir nonākusi pie Valmieras. Vērts pieminēt, ka 2009.–2021. gadā Trikāta kopā ar Brenguļu un Kauguru pagastiem bija izveidojusi pati savu – Beverīnas novadu, un šo jauno identitāti mēģināja kopt, par pamatu ņemot seno latgaļu Beverīnas novadu. Trikāta šajā "vēsturisko interešu klubiņā" labi iederējās, un, lai arī joprojām neatrastās Beverīnas pils piederību Trikātai jomas eksperti pamatoti apšauba, Tālavas taurētāja iederīgumu Trikātas ģerbonī neviens nav apstrīdējis.
2024. gada 1. janvārī 113,14 kvadrātkilometrus lielajā Trikātas pagastā dzīvoja 865 iedzīvotāji. [1] Pirms 90 gadiem, 1935. gadā, Trikātas pagastā tika uzskaitīti 3035 iedzīvotāji, un arī pats pagasts bija gandrīz trīs reizes lielāks nekā mūsdienās (301,3 kvadrātkilometri).[2] Iespējams, ka lielākas tobrīd bija arī trikātiešu ambīcijas, un viens no pierādījumiem ir stāsts par sava Brīvības pieminekļa celtniecības ieceri 20. gadsimta 30. gados, par šīs idejas īstenotāju uzrunājot nevienu citu kā Brīvības pieminekļa Rīgā autoru Kārli Zāli.
Trikāta pirms 100 gadiem uz citu Latvijas pagastu fona
Sabiedriskais darbinieks un vēstures mīļotājs Hermanis Endzeliņš 1931. gadā izdotajā grāmatā "Atskats Trikātas novada senatnē" rakstīja: "Trikātas novads ir sensena latviešu zeme. (…) Trikātas novadā, kas jau pirms 700 gadiem dažādā ziņā pacēlās pāri citiem Tālavas novadiem, arī tautības ziņā vistīrākiem, vēl visskaidrāk liekas uzglabājies senlatvju tips. Te vēl sastopami cilvēki, kuros it kā gribētos pazīt Tālivalda un viņa dēlu laika un kara biedru trikātiešu tīrus pēcnācējus. Meklējot pa veciem rakstiem, Trikātas novadā maz kas dzirdams no kautkādiem svešiem ienācējiem." [3]
Nevar nepamanīt, ka šo vārdu autors Trikātu cildina kā īpašu un savdabīgu un savā ziņā apbrīno. Ielūkojoties tā laika statistikas datos, ir jāsecina, ka šī apbrīna nav bijusi gluži bez pamata. 1930. gadu vidū dažādi iedzīvotāju turīgumu un dzīves kvalitāti apliecinoši rādītāji Trikātu parādīja būtiski labākā gaismā nekā citus Valkas apriņķa pagastus. Trikāta izcēlās arī uz Vidzemes fona. Piemēram, Trikātas pagasta lauku teritorijās ūdensvads 1935. gadā bija 19 mājsaimniecībās (visā Valkas apriņķī kopā – tikai 67). Vairākos Valkas apriņķa pagastos (Alūksnes, Grundzāles, Ilzenes, Valkas, Zvārtavas u.c.) ūdensvada nebija nevienā mājsaimniecībā lauku teritorijās. [4]
Elektrība Trikātā bija 111 mājsaimniecībās (22,7%), ar petroleju apgaismojumu nodrošināja 375 mājsaimniecības (77,3 %). No mūsdienu perspektīvas varētu šķist, ka elektrības pieslēgumu ir maz, tomēr tas bija ievērojami vairāk nekā Valkas apriņķī vidēji, kur elektrība lauku teritorijās bija vien 2,4 % mājsaimniecību, tātad gandrīz 10 reizes retāk. 16 Valkas apriņķa pagastos elektrības nebija vispār. Lai arī dabisko vajadzību kārtošanai vairumam trikātiešu joprojām bija jādodas ārpus dzīvojamām ēkām (atejas dzīvojamās ēkās atradās 95 mājsaimniecībās, bet ārpus dzīvojamām ēkām 391 gadījumā), tas tomēr bija divas reizes labāks rādītājs nekā Valkas apriņķī kopumā. Arī Rīgas apriņķa iedzīvotāji "ķemertiņu" ārpus savām dzīvojamām ēkām meklēja pusotru reizi biežāk nekā trikātieši.
Vēl iespaidīgāk Trikāta izskatījās, to salīdzinot ar Latgali un Sēlijas austrumiem. Visā lielajā Daugavpils apriņķī kopumā lauku teritorijās ūdenvads bija tikai 24 mājsaimniecībās, bet Ilūkstes apriņķī – četrās (!). Ateja dzīvojamās ēkās Daugavpils apriņķī atradās vienā gadījumā no simta, bet katrā desmitajā mājsaimniecībā nebija vispār. Atšķirīgie sanitārie apstākļi bija viens no faktoriem, kas radīja atšķirības arī citos parametros, piemēram, krietni augstāko zīdaiņu mirstību Latgalē salīdzinājumā ar Vidzemi. [5]
1935. gada tautas skaitīšanā Trikātas pagastā tiek reģistrēti 28 Lietuvas pilsoņi un 94 Polijas pilsoņi, 6 Igaunijas pilsoņi un 23 iedzīvotāji bez pilsonības. [6] Nav šaubu, ka gandrīz visi viņi ir pieskaitāmi no citām valstīm piesaistītajam algotajam darbaspēkam. Valkas apriņķī kopumā 36% no lauksaimniecības algotā darbaspēka bija ārvalstnieki, turklāt igauņu bija vairāk nekā lietuviešu. Apriņķī lauksaimniecībā savu algu pelnīja 495 igauņi, 1959 poļi, 412 lietuvieši un 124 personas bez pavalstniecības.
Trikātas pagasta galvenā saimnieciskā nozare bija lauksaimniecība, un kvantitatīvie dati neuzrāda īpaši intensīvāku lauksaimniecību kā citviet apriņķī, kur ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto 1935. gadā bija 481 lats. Trikātas lauksaimniecības turīguma pamatu šķietami nodrošināja lielākas saimniecības un cūkkopība. Trikātā bija 11 tirgotavas un liela dažādu biedrību dažādība. Sava bija pat Trikātas studentiem.
Cik pārticis bija vidusmēra trikātietis?
Rupji rēķinot, par brīvu paēdis un izgulējies vīrietis, kurš kā laukstrādnieks darīja vienkāršus lauku darbus, varēja rēķināties ar 30 latiem mēnesī, ko tērēt savām vajadzībām, bet sieviete ar 25 latiem.[7] Nebija daudz, bet iztikt varēja. Lētākā teātra biļete maksāja 55 santīmus, bet kino 40 santīmus. Salīdzinoši vienkāršs vilnas uzvalks maksāja 33 latus, bet ziemas mētelis 34 latus.[8] Sabiedriskajā ēdināšanā pusdienas ar trim ēdieniem pirmās šķiras restorānos Rīgā maksāja 1,40 latus, bet vienkāršākās vietās to pašu varēja dabūt arī reizes divas lētāk. Nakšņošana tūrisma mītnēs gultā ar veļu izmaksāja 0,25 līdz 1,20 latus, bet tiem, kam tas šķita par dārgu, tika piedāvāts variants nakšņot sienā, par ko caurmērā bija jāšķiras no 10 santīmiem par nakti.
Tomēr 30 lati mēnesī bija ievērojami mazāk, nekā varēja nopelnīt galvaspilsētā. Par fiziski daudz vieglāku darbu un garantētām brīvdienām nedēļas nogalēs Rīgā apkopējas pelnīja 70 latus mēnesī, bet kantoristes un telefonistes jau 130 latus. Šoferu atalgojums bija 145 lati mēnesī.[9]
Atšķirība starp dzīvi pilsētā un laukos, kā arī izglītību pieprasošām profesijām un mazkvalificētu fizisku darbu atalgojuma izteiksmē bija daudz lielāka nekā mūsdienās.
Inženieris saņēma 290 latus mēnesī, augstas kategorijas ierēdnis jau 500 latus un vairāk. Šie bija galvenie faktori, kas Latvijas lauku nodarbinātības politiku bija iedzinuši strupceļā. Lai arī cik Kārļa Ulmaņa autoritārā valdība nepopularizēja lauku dzīvesveidu, cilvēki balsoja par labāku dzīvi pilsētās, un 30. gadu otrajā pusē pieauga pilsētas strādnieku, nevis vietējo laukstrādnieku skaits. Ņemot vērā, ka dzīves kvalitāte Latvijā bija augstāka nekā kaimiņvalstīs, šo problēmu daļēji risināja ārvalstu laukstrādnieku pieejamība. Kā šis galu galā būtu atrisinājies, mēs nezinām, jo pienāca Otrais pasaules karš.
Lauku skolotāja vidējais atalgojums 1937. gada janvārī Latvijā un arī Vidzemē bija 145 lati mēnesī. Tas bija divas reizes vairāk, nekā saņēma pašvaldību ierēdņi (kancelejas ierēdņi 73 latus mēnesī), bet divas reizes mazāk nekā ārstiem (vidējā alga mēnesī 284 lati).[10]
Ņemot vērā zemās pārtikas cenas un visa veida preču pieejamību un salīdzinoši labo kvalitāti, iztikšana Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm bija laba. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā 1939. gadā bija vien par procentiem pieciem zemāks nekā Somijā.[11] Tomēr pastāvošā nevienlīdzība bija nenoliedzams fakts. Gan starp dzīvi pilsētā un laukos, gan arī atalgojumu dažādu profesiju pārstāvjiem.
Trikātas panākumu atslēga – izglītība?
1926. gadā Trikātu pāršalca bēdīga ziņa: ir miris vietējais skolotājs Jēkabs Mūrnieks (1865–1926). Mūrnieks vairākas desmitgades bija veltījis jaunās paaudzes izglītošanai. Pats tā arī dzīves laikā neapprecējies, visu savu enerģiju veltīja skolai, Trikātā nostrādājot 41 gadu. Nav pārsteigums, ka neilgi pēc viņa nāves tika lemts par pieminekļa uzstādīšanu Trikātas kapos, kur viņš bija apglabāts. Šī darba veikšanai tika uzrunāts strauji atzīšanu gūstošais tēlnieks Kārlis Zāle. Paralēli darbam pie Brīvības pieminekļa Rīgā Zāle šo uzdevumu paveica un piemineklis Mūrniekam tika atklāts 1933. gadā, piedaloties daudziem viņa bijušajiem skolēniem, arī tā brīža kara ministram ģenerālim Jānim Balodim.
Trikāta tobrīd bija īpaši bagāta ar spožu militāru karjeru veidojošām personībām, bez Baloža noteikti jāpiemin ģenerālis Goppers, pulkveži Eduards Laimiņš, Roberts Dambītis, Pēteris Silenieks, Jēkabs Gustavs, Martiņš Kamols un daudzi citi. Vairāki Mūrnieka bijušie skolēni kā varoņi bija krituši Neatkarības kara laikā.[12]
Šī Trikātas savdabība (liels militārpersonu skaits) daudz lielākā mērā bija saistīta nevis ar Endzeliņa tēlaino hipotēzi par vietējo iedzīvotāju tiešu radniecību ar senlatviešu vadoni Tālivaldi, bet gan ar skolotāja Mūrnieka ietekmi. Viņš Krievijas Impērijas laikā esot mudinājis savus skolēnus pieteikties mācīties militārās skolās, jo tur var iegūt labu izglītību, par kuru maksāja valsts. Nav pārsteigums, ka liela daļa šo skolu absolventu izvēlējās militāru karjeru.
Mūrnieka pieminekļa izveidi iniciēja Trikātas studentu biedrība, tātad Trikātas skolas absolventi, kas turpināja izglītību.
Par šo laikraksts "Latvijas Kareivis" 1931. gadā rakstīja sekojošo: "Trikātas studentu biedrība vakar svinēja 10 gadu darbības atceri. Dibināta 1921. g. uz P. Abula ierosinājumu, kurš līdz 1926. g. izpildīja ari biedrības priekšnieka pienākumus. Patlaban biedrība apvieno 60 biedrus un tās darbību vada stud. Ķelpe. 1926. g. Trikātā mira ilggadīgais draudzes skolotājs Jēkabs Mūrnieks. Trikātas studentu biedrība, kopā ar bij. audzēkņu priekšstāvjiem nodibināja piemiņas fondu. Tika sarīkoti vairāki J. Mūrnieka piemiņas vakari kā Rīgā, tā ari provincē. Lai rastos līdzekļi pieminekļa celšanai uz J. Mūrnieka kapa, līdzekļus vāca ari ar ziedojumu listēm. Pavisam savākti 670 lati. Pieminekli uzstādīs šinī pavasarī. Biedrību viņas darbā daudz atbalstījuši: ģen. Balodis, ģen. Goppers, iekšl. ministrs E. Laimiņš un pulkv. Dambīts. Biedrība viņiem izsaka savu sirsnīgāko pateicību. Vakar biedrība rīkoja 10 gadu darbības atceri. Referēja doc. J. Balodis un stud. Ķelpe"[13]
Izglītoti novadnieki, kas redzējuši pasauli un ir ar labiem sakariem augstākajās aprindās, noteikti bija būtisks faktors tam, ka Trikātā vairāk nekā citviet Latvijas provincēs ienāca modernās tehnoloģijas un dzīvesveids (kā elektrība un no mūsdienu viedokļa tik piezemēta lieta kā labierīcības dzīvojamajās ēkās).
Nav pārsteigums, ka pēc Mūrnieka pieminekļa idejas īstenošanas trikātieši pieķērās gana ambiciozākai idejai – sava Brīvības pieminekļa celtniecībai.
Trikātas Brīvības piemineklis
Vien pusgadu pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Rīgā (1935. gada 18. novembris), arī trikātieši lēma, ka pašiem nepieciešams savējais. Vietējie aktīvisti kopā ar saviem ietekmīgajiem rīdziniekiem īsā laikā saorganizējās un savāca lielu daļu no nepieciešamā finansējuma. Vietējā prese par šo 1936. gada septembrī rakstīja sekojošo: "Trikātas pagasta pašvaldība, aizsargi un vietējās sabiedriskās organizācijas Trikātā nodibināja brīvības pieminekļa celšanas komiteju. No minētām organizācijām izvēlēja 9 locekļus un par komitejas priekšsēdi iecēla Trikātas pag. vecāko — aizsargu nodaļas priekšnieku Linteru. Trikātā paredzēts celt pieminekli par piemiņu kritušiem Trikātas draudzes brīvības cīnītājiem. Cēlo mērķi pabalsta arī kara ministrs ģenerālis J. Balodis. Latvijas jaunatnes savienības Trikātas organizācija ar izrīkojumiem un bazāriem šim mērķim jau savākusi 6000 latus, kurus nodos komitejas rīcībā."[14]
Ambicioza bija ne tikai ideja, bet arī autora izvēle – arī Trikātā piemineklis ir jāveido Kārlim Zālem. Paralēli piemineklim tika plānota arī piemiņas plāksnes uzstādīšana Trikātas baznīcā, kur bija iecerēta plaša rekonstrukcija ar mērķi to padarīt "latviskāku", no tās iespēju robežās aizvācot visus ar vācisku kultūru saistītus pagātnes elementus. Šo savdabīgo Ulmaņa līdzgaitnieku rosināto "kultūras revolūciju" apturēja vien padomju okupācija, videi un cilvēkiem uzbrūkot ar saviem simboliem un ideoloģiju.
Trikātas plāni piesaistīja arī nacionālo laikrakstu uzmanību, un Benjamiņu "Jaunākās Ziņas" 1937. gadā ziņoja par sekojošo: "Trikātas sabiedrība saviem kritušiem brīvības cīnītājiem cels pieminekli Abulas upes stāvajā kraujā, iepretīm senajam Trikātas pilskalnam.
Trikātas baznīcā uzstādīs piemiņas plāksni ar visu kritušo varoņu vārdiem. Pieminekli cels un piemiņas plāksni darinās pēc tēlnieka prof. K. Zāles meta. Trikātas novads nesis lielus upurus Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo kritušo skaits sasniedz 130. Prof. K. Zāle jau pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu. Piemineklī attēlota karavīru grupa ar kara vadoni, kas tura rokā augstu paceltu zobenu. Tālāk – strādnieka un arāja tēli simbolam, kā karavīri sargā mūsu tēv zemi un tautu. Armijas štāba priekšnieka palīgs ģen. R. Dambītis vakar izbrauca uz Trikātu kopā ar kara būvniecības daļas pr-ku arch. plkv. A. Galindomu, Rīgas pilsētas dārzu direktoru Zeidaku un Brāļu kapu komitejas darbvedi Tauriņu.(…)."[15]
Ar ieceru īstenošanu nesekmējās tik raiti. Piemiņas plāksne tika izveidota un 1938. gadā uzstādīta, taču šo darbu paveica nevis Zāle, bet Kārlis Jansons, kurš tobrīd bija Zāles palīgs Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcā. Arī Jansons tobrīd jau bija atpazīstams tēlnieks, starp viņa spilgtākajiem darbiem bija Jelgavas Atbrīvošanas piemineklis. Piemiņas plāksne (cilnis) bija izmaksājusi ap 4000 latiem, bet Zāle tālāk par Brīvības pieminekļa metu tā arī netika. Smagais darbs kombinācijā ar bohēmisku dzīvesveidu bija sašķobījis lielā tēlnieka veselību, un pieminekļa idejas īstenošana bija atlikta uz nenoteiktu laiku. Kā pieminekļa atveides materiāls bija iecerēts Iecavas sarkanais dolomīts, tomēr netika uzsākta pat iecerētās teritorijas sagatavošana pieminekļa uzstādīšanai.
Ilgstoši vietējās kopienas neatbildētais jautājums bija – kur palika piemineklim savāktā nauda. Arhīvā ir izdevies atrast 1940. gada 7. augusta pieņemšanas-nodošanas aktu, ar kuru PSRS okupācijas varas jaunieceltā Trikātas pagasta valde no iepriekšējās valdes pārņēma "visus pagasta pašvaldībai piederošos īpašumus, inventāru, materiālus, vērtības naudā, dokumentus un vērtspapīrus".
Starp pārņemtajām vērtībām ir atrodama Trikātas krājaizdevu sabiedrības krājgrāmatiņa uz Trikātas atbrīvošanas pieminekļa komitejas vārda, kas apliecina 2340 latu un 45 santīmu noguldījumu.
Tā ir summa, par kuru droši varam teikt – nonāca okupācijas režīma rīcībā, strauji zaudēja savu vērtību lata devalvācijas rezultātā un tika izmantota kādiem mums nezināmiem mērķiem. 1937. gada augustā pieminekļa komitejas rīcībā vēl ir 5340,99 lati. Tas nozīmē, ka šajā starplaikā 3000 lati ir iztērēti. Visticamāk, kā honorārs Zālem par meta izgatavošanu un avanss par darbu uzsākšanu. Jansona atveidotais piemiņas cilnis baznīcā, visticamāk, tika finansēts no citiem līdzekļiem, jo baznīcas rekonstrukcijai tika piešķirti ievērojami līdzekļi (11 000 lati ar īpašu K. Ulmaņa rīkojumu).
Šobrīd par pazudušu un, visticamāk, Otrā pasaules kara laikā bojāgājušu var uzskatīt Zāles izveidoto pieminekļa metu. Tas gan kā nākotnes iecere ir atrodams divās fotogrāfijās 1938. gadā izdotajā grāmatā "Kārlis Zāle".[16]
Noslēgumam
Šī raksta autors Zāles piedāvātā Trikātas pieminekļa ieceri iepriekšējā gada rudenī pārsprieda ar mākslas vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas profesoru Jāni Kalnaču. Mans augstskolas kolēģis savā vērtējumā bija visai tiešs: "Varbūt labi, ka neuzcēla. Ka nepaspēja. Jo salīdzinājumā ar citiem Zāles darbiem mets neizskatās tik pārliecinoši".
Trikātas Brīvības jeb Neatkarības piemineklis, kā norādīts 1938. gada grāmatā, ir palicis kā neīstenots sapnis. Tomēr arī lieli sapņi ir svarīgi, jo bez tiem netop lielas lietas. Kas zina, varbūt tomēr kādreiz nākotnē Trikātā šobrīd kokiem aizaugušais paugurs tiks attīrīts un uz tā sliesies piemineklis ne tikai mūsu neatkarīgās valsts veidotājiem, bet arī atjaunotājiem. To rādīs laiks un mūsu paaudzes spēja uzdrošināties sapņot un šos sapņus piepildīt.
Citi vēstures detektīva "Tas notika šeit" stāsti
