Pope ir neliels ciems Popes pagastā, aptuveni 17 kilometrus uz austrumiem no Ventspils. To šķērso autoceļš A10, kas savieno Ventspili ar Rīgu. Iebraucot Popē, var sajust pagātnes elpu. To rada reljefs, līkumotu ceļu tīkls, alejas un, protams, muiža. Ierakstos interneta meklētājā atslēgas vārdu "Pope", parādījās Nacionālās enciklopēdijas raksts[1] par Popes pilskalnu. Lai gan pilskalna izpēte nebija aktuāla, tomēr aprakstā uzmanību pievērsa viens teikums: "[..] mākslinieks Jūliuss Johans Dērings (Julius Johann Döring), viesodamies pie muižas īpašnieka Karla fon Bēra (Karl von Behr), kurš zinājis nostāstus, ka kalnā kādreiz bijusi pagānu pils, bet 16. gs. šeit atradies sieviešu klosteris, ko nopostījuši zviedri".
Nostāsts par klosteri izklausījās interesants. Turklāt par pilskalnu bija saglabājušās vairākas teikas.
Viena vēsta par klosteri. Cita par vīru ar sudraba svečturiem. Vēl cita par kalnā nogrimušu pili un tās skursteni, pa kuru nākuši dūmi. Jau pieminētais mākslinieks Dērings pēc sarunām ar muižas īpašnieku Karlu Johanu Ulrihu fon Bēru (Johann von Behr, 1836–1909) savās piezīmēs 1863. gadā pierakstījis, ka pilskalnā kādreiz ir bijusi "aka, kas aizbērta pavisam nesen"[2].
Plašāk par Popē uzzināto Dērings apraksta Kurzemes literatūras un mākslas biedrības izdevumā[3]. Tur viņš atzīmē, ka Bēru ģimenes vienā leģendā kā klostera dibinātāju min kādu Margarēti fon Bēru, kas dzimusi kā fon Grothusa no Rundāles (dzimšanas gads nav zināms, mirusi 1609. gadā). Viņa ir bijusi pirmā sieva Johanam fon Bēram (1543–1613). Savukārt citā tradīcijā kā klostera dibinātāju min Margarēti fon Bēru, kas dzimusi kā Grothusa (1628–1692). Viņa bijusi Ventspils pils pārvaldnieka meita, kas precējusies ar Ulrihu fon Bēru (Ulrich von Behr, 1608–1667), kas ir bijis pieminētā Johana mazdēls. Abas sievietes, kā min Dērings, šķir gandrīz 100 gadi.
Lai atšķetinātu šo leģendu, bija jāatrod atbildes uz vairākiem jautājumiem: kad Popi sāka apdzīvot Bēru dzimta, kad Popē celta baznīca, vai Popē ir bijis zviedru karaspēks, vai Kurzemē varēja būt katoļu klosteris, vai minētās personas ir īstas, vai leģendā minētie elementi var tikt vēsturiski savienoti vienotā ķēdē?
Bēru dzimta sākotnēji dzīvoja Angermindes jeb Rindas pilī, kas atradās aptuveni 18 kilometrus uz ziemeļiem no Popes. Pēc jau minētā Johana fon Bēra nāves 1613. gadā viņa dēls Verners fon Bērs (1565–1623) mantojumā saņēma Ēdoles muižu un Rindas muižas teritoriju, kurā tika izveidota Popes muižas. 1666. gada vienošanās dokuments atklāj, ka Popes muižā norit izbūves darbi[4].
Tātad Popes muiža veidojusies 17. gadsimta sākumā un to izveidojis acīmredzot Johana un Margarētes dēls Verners.
Tagad redzamo baznīcu Popē sāka celt 1771. gadā, un tā iesvētīta 1786. gadā. Taču šī nav pirmā baznīca Popē. Dērings min, ka agrāk baznīca atradusies pie kroga (pie tagadējā Popes Kultūras nama), kapsētā, kur tolaik, proti, 1863. gadā, vēl bija saskatāmi baznīcas pamati[5]. Tas, cik sena ir vecākā Popes baznīca, pašlaik nav zināms.
Pastāv iespēja, ka Zviedrijas impērijas karaspēks ir bijis Popes teritorijā t.s. Poļu–zviedru kara (1600–1629) laikā vai arī laika posmā līdz 1635. gadam, kad pēc Štumsdorfā noslēgtā pamiera zviedru karaspēks Kurzemi atstāja. Šajā laika posmā Zviedrijas armija īpaši postīja piekrastes teritoriju no Ventspils un tālāk Rīgas virzienā[6]. Savukārt Otrā poļu–zviedru kara (1655–1661) gadā Zviedrijas armijas ietekme vairāk bija jūtama Zemgales teritorijā. Nav konkrētu liecību par to, ka Zviedrijas impērijas armija uzturējusies Popē. Taču ņemot vērā, ka Popi un Baltijas jūras krastu šķir aptuveni 25 kilometri, tad zviedru klātesamība Popē ir diezgan iespējama.
Pēc Kurzemes–Zemgales hercogistes izveidošanās hercogs pārgāja luterticībā. Taču daļa muižnieku un zemnieku varēja būt katoļticīgie, jo hercogistē tika atļauti dažādu konfesiju dievkalpojumi[7]. Turklāt Kurzemē darbojās arī katoļu ticības pārstāvji – Jezuītu ordenis.
Pārskatot Bēru dzimtas ģenealoģiju[8], ir skaidrs, ka Dēringa minētās personas ir reālas. Izaicinājumus atšifrēt personas vācbaltiešu dzimtās sagādā aspekts, ka nereti ģimenēs doti vienādi personvārdi. Un, ja sakrīt, ka personu sievām vai dēliem/meitām ir vienādi vārdi, tad šajā vārdu karuselī var apjukt. Taču šajā gadījumā personas atpazīt nebija problēmas. Ja leģenda saka, ka klostera dibinātāja ir Margarēte un klosteri vēlāk nopostījuši zviedri, tad leģendā noteikti domāta Margarēte, kas ir bijusi sieva Johanam, un tie abi ir dzīvojuši 16. gadsimtā un 17. gadsimta sākumā. Tas tāpēc, ka Kurzeme Zviedrijas impērijas postījumus piedzīvoja dažādos laikos tieši 17. gadsimta pirmajā pusē.
Šķiet, interesantākā detaļa šajā stāstā ir Dēringa ziņojumā[9] minētais, ka tagadējā muižas īpašnieka K.J.U. fon Bēra vecvectēvs, kurš 1766. gadā ir pārņēmis Popes muižu, pilskalnā ir kādā brīdī veicis rakumus, kuros atradis 12 mazas sudraba apustuļu figūriņas. Figūriņu augstums bijis no ¾ pēdu līdz divām pēdām, kas ir ap 22–60 centimetri. Tālāk figūriņas uzdāvinātas Kretingas (Krettingen, Kretinga mūsdienu Lietuvā, aptuveni 220 km no Popes) katoļu baznīcai.
Izrakumos netika atrasti lielāki akmeņi, tikai vienā vietā ķieģeļi un mūrjava. Filmēšanas laikā sazinoties ar Kretingas muzeju, uzzināju, ka šāda veida figūriņas krājumā nav atrodamas. Iespējams, tās kādā no pasaules kariem aizvestas uz ārzemēm vai arī, iespējams, saglabājušās kādā no Kretingas baznīcām. Diemžēl laika trūkuma dēļ pašlaik esošās divas Kretingas baznīcas filmēšanas laikā netika apmeklētas.
1568. gada 28. februāra Kurzemes landtāga recesā[10], kurā hercogs Gothards Ketlers (Gotthard Kettler, 1517–1587) noteica būvēt jaunas baznīcas, nostiprināt esošās, kā arī izveidot skolas un hospitāļus, Popes baznīca vai klosteris nav minēti. Jau iepriekš minēts, ka Popes muižas celšana notika ap 17. gadsimta 20.–50. gadiem. Ja pieņemam, ka klosteris šajā vietā ir pastāvējis, tad var izteikt vairākas tēzes. Viena par to, ka klosteris ir bijis labā stāvoklī, tāpēc tas nav minēts recesā. Precizitātes labad gan jāmin, ka recesā nav minētas visas apdzīvotās vietas.
Piemēram, arī Angermindes pils, kur dzīvoja Bēru dzimta, nav minēta.
Otra tēze ir par to, ka recesā uzskaitītas jau esošās vai iespējamās luteriskās celtnes, kas nozīmē, ka klostera ēka nav iekļauta, jo piederējusi citai konfesijai. Trešā tēze – par to, ka šī vieta 1568. gadā ir bijusi par mazu baznīcas būvei. Jāatzīst, ka trūkst informācijas par to, vai un kāda tipa apdzīvotība pastāvējusi Popē laika posmā no 13. gadsimta, kad pārtrūka Popes pilskalna apdzīvotība, līdz 17. gadsimta sākumam, kad sāka būvēt Popes muižu. Klostera atrašanās Popē varētu nozīmēt to, ka šajā vietā atradies kāds ciems. Jāatzīst, 17. gadsimta kartogrāfiskajā materiālā Angermindes pils vieta ir, bet Popes vieta nav atzīmēta[11].
Popes pilskalns, kā liecina 2017. gadā arheoloģes Ingas Doniņas vadībā veiktie zondāžas darbi, bijis apdzīvots ne visai ilgi, jo kultūrslānis ir tikai aptuveni 20–40 centimetru biezs[12]. Taču tas minēts 1230. gada Kurzemes dalīšanas līgumā[13], kas var liecināt, ka Popes pilskalns līdz ar citiem minētajiem pilskalniem ir bijis vērā ņemama kuršu apdzīvotā vieta. Arheoloģisko zondāžu laikā liecības par klostera pastāvēšanu netika konstatētas. Interesanta ir vietējo iedzīvotāju norāde par to, ka padomju laikā, rokot ūdensvadu pie muižas, tika atsegta velvēta eja. Šie darbi gan nav nekur dokumentēti un būtu jāveic plašāki arheoloģiskie izrakumi, lai pierādītu tās eksistenci.
Apkopojot minēto, jāsaka, ka klostera eksistence Popē pašlaik nav ne pierādāma, ne noliedzama. Ir par maz informācijas, piemēram, par Popes apdzīvotību 16. gadsimtā, lai izteiktu hipotēzes par klostera pastāvēšanas mērķi. Taču ir vairāki fakti, kas norāda par labu klostera pastāvēšanai, piemēram, atrastās figūriņas vai muižnieku dažādā konfesionālā piederība. Būtu nepieciešami jauni arheoloģiskie pētījumi Popes pilskalnā un tās apkārtnē, lai iegūtu jaunu informāciju par Popes apdzīvotību 13.–17. gadsimtā.
Citi vēstures detektīva "Tas notika šeit" stāsti
