Alkohols tiek klasificēts kā pirmās grupas kancerogēns, un šajā grupā ietilpst arī radiācija, tabaka un azbests, un alkohols paaugstina vismaz septiņu veidu vēža risku. Pasaules Veselības organizācija (PVO) turpina uzsvērt – nav veselībai droša alkohola daudzuma. Tomēr arvien Latvija ir pirmajā vietā pasaulē pēc patērētā alkohola daudzuma uz cilvēku (gadā izdzerti 12,2 litri absolūtā alkohola uz katru 15 gadus vecu vai vecāku Latvijas iedzīvotāju). Savukārt Lietuva un Igaunija ir attiecīgi otrajā un piektajā vietā.
Komentējot augstā alkohola patēriņa sociālos cēloņus, narkologs Mārtiņš Ennītis pauda, ka "mūsu sabiedrība dzīvo tādā kultūrā, kurā, ja atsakāmies no alkohola, mums ir jāpaskaidro – kāpēc. Atteikšanās nav pašsaprotama."
RAKSTA CEĻVEDIS:
Atkarības saknes smadzenēs
Atkarību rašanās iemesli ir balstīti biopsihosociālā modelī – starpdisciplinārā pieejā cilvēka attīstībai, veselības stāvoklim un veselības traucējumiem. Šis modelis medicīnā uzsver, ka katrai slimībai ir kombinēta saslimšanas izcelsme – gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli un vides aspekti. Psihiatre Linda Rubene uzsvēra: "Kad cilvēks lieto psihoaktīvas vielas vai veic darbības, kas ir atkarību izraisošas, viens no smadzeņu substrātiem, kam ir liela nozīme, ir dopamīns, kas saistīts ar baudu, apmierinājumu un motivāciju. Dopamīns izdalās nervu šūnu sakopojumā, ko mēdz dēvēt par smadzeņu baudas centru (latīniski – nucleus accumbens)."
Dakteris Ennītis papildināja: "Dopamīns iesaistās dabiskajā atalgojuma sistēmā un izdalās pie baudpilnām aktivitātēm. Tie varētu būt akadēmiski sasniegumi vai sportošana. Attiecību jomā dopamīns iesaistās iekāres stadijā, kā arī pie seksuālas baudas, bet tas ir mazāk nozīmīgs dziļākas attiecību piesaistes veidošanā. Tie ir bioloģiski procesi. Un alkohols pats par sevi ir primitīva ķīmiska viela, bet tas ietekmē plašas smadzeņu un neiromediatoru sistēmas, ietekmē domāšanu un uztveri, un līdz ar to – tādas reakcijas kā eiforiju, tieksmes izpausmes un paģiru veidošanos."
Tomēr abi speciālisti uzsvēra, ka dopamīns nav vienīgais neiromediators, kas iesaistīts atkarības izveidē, un bioloģiskie iemesli un neironu ceļi ir gana kompleksi. Daktere Rubene: "Citā smadzeņu daļā – hipokampā – notiek procesi, kas saistīti ar atmiņu saglabāšanu un baudu. Vēl citā daļā – mandeļveida kodolā – veidojas nosacījuma atbilde uz dažādiem stimuliem. Piemēram, cigaretēm, pudelēm, adatām – to, kas saistās ar konkrēto vielu. Kad cilvēks redz šos objektus, viņam var parādīties intensīva tieksme lietot konkrēto vielu vai veikt aktivitāti, kas pirms tam ir izraisījusi baudu."
Atkārtoti sastopoties ar stimuliem, kas atgādina atkarības pieredzes, "tas smadzenēs izraisa atbildes reakcijas. Augstākie smadzeņu centri, kas atbildīgi par plānošanu, komunicē ar citām daļām, kurās, piemēram, tiek izjusta bauda, un tas noved pie vielas meklēšanas, lietošanas, un galu galā lietošana paliek biežāka," skaidroja psihiatre Rubene.
Tātad, atkārtojot šīs darbības, neironu signāli nostiprinās – veidojas metaforiska atkarības šoseja, kur tiek atbrīvots ceļš vielu lietošanai un kur katru reizi pieaug joslu skaits virzienā uz baudas atkārtotu gūšanu. Daktere Rubene norādīja: "Lietojot baudu raisošas vielas, pie baudas sajūtas pierod. Tādēļ konkrēto vielu ir nepieciešams saņemt arvien vairāk, lai sasniegtu to pašu iepriekšējo baudas līmeni, kas cilvēkam ir bijis, un tādā veidā apmierināt tieksmi pret spēcīgajām vielām vai darbībām, kas izraisa baudu."
Rezultātā smadzenes pierod pie baudas sajūtas, ko ir nodrošinājusi viela vai aktivitāte, cikls turpinās, un
"var būt grūtības izjust prieku citās situācijās, kad viela netiek lietota vai netiek darītas aktivitātes, kas ir izraisījušas baudu,"
uzsvēra psihiatre Rubene.
Alkoholisms – ne tikai smadzeņu slimība
Dakteris Ennītis pauda: "Ir svarīgi saprast, ka atkarības slimībai nekad nebūs viena pati bioloģiskā sadaļa. Būs arī psiholoģiskie un sociālie riska faktori."
"Protams, ir arī ģenētiskā nosliece – ir cilvēki, kuriem ir lielāka iespēja, ka viņiem attīstīsies atkarība. Bet tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais, kas nosaka to, vai cilvēkam dzīves laikā būs vai nebūs atkarība," piekrita daktere Rubene.
Turpinot par bioloģiskiem riska faktoriem, dakteris Ennītis norādīja uz agrīnās attīstības traucējumiem, komplikācijām dzemdību procesā un galvas traumām, kā arī neiroinfekcijām un hroniskām saslimšanām kā būtiskiem atkarības veicinātājiem: "Tie ir faktori, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un padara smadzenes jutīgākas." Turklāt ārsts atzina, ka eiropiešiem ir augstāka alkohola tolerance, salīdzinot, piemēram, ar Āzijas valstu iedzīvotājiem: "Evolucionāri tas Eiropā ir bijis svarīgi izdzīvošanai – spēja uzņemt iebojājušos pārtiku. Taču mūsdienās, protams, tolerance nāk par ļaunu, jo, vairāk lietojot vielu, kas iedarbojas uz smadzenēm, drīzāk iestāsies atkarība. Tomēr tas nav viennozīmīgi, jo ir zināms, ka noteiktām Amerikas pamatiedzīvotāju ciltīm ir raksturīgs ātrāk palikt atkarīgām pie tādām pašām alkohola devām, kas citiem atkarību neizraisītu. Tātad ir vēl kādas nianses, kas atkarības slimību ietekmē bioloģiskā līmenī. Tur vēl ir darbs pētniecībai."
Noderīgi resursi:
- TESTS. Vai Tu alkoholu lieto par daudz?
- SPKC informatīvais materiāls par alkohola lietošanu “Lai būtu skaidrs”
- Alkohola ietekme uz cilvēka organismu
- Valsts apmaksātas narkoloģiskās palīdzības iespējas Latvijā
- Veselības ministrijas materiāls: Kur vērsties pēc palīdzības atkarības gadījumā?
Sociāls spiediens un brīvā griba
Daktere Rubene akcentēja, ka "sākotnējais lēmums par alkohola lietošanu, kamēr cilvēkam vēl nav atkarības, tiek lielākoties pieņemts, brīvas gribas vadīts. Šo pirmo lēmumu cilvēki izdara vienkārši, bet,
kad viela tiek lietota atkārtoti un ir radījusi bioloģiskas un ķīmiskas izmaiņas galvas smadzenēs, tas sāk traucēt paškontrolei."
Brīdī, kad ir intensīva tieksme pēc alkohola, atturēties ir daudz grūtāk nekā pēc pirmajām lietošanas reizēm.
Savukārt dakteris Ennītis dalījās narkologa pieredzē: "Tipisks pacientu jautājums: "Kā man pateikt apkārtējiem, ka pasākumā nelietošu alkoholu?" Tas, kas jāatceras –
nekādā gadījumā nekas nav jāpaskaidro. Sākot skaidrot, cilvēks pats sāk spēlēties ar šo ideju. Un dod vaļu spēlēties arī otram, jo attaisnojumus var mēģināt atspēkot. "Kad tu beigsi lietot antibiotikas, tad kopā lietosim!" Sevis paskaidrošana ir lieka."
Narkologs arī atzina, ka pēdējā laikā retāk parādās tendence uz sociāli spiestu lietošanu, tomēr tā arvien ir sastopama.
Runājot par cilvēkiem, kuri ir pārtraukuši alkohola lietošanu uz kādu periodu – piemēram, "sausā janvāra" ietvaros, taču neizjūt pārmaiņas vai – tieši pretēji – jūt spēcīgāku diskomfortu, narkologs Ennītis pauda – šāda situācija prasa piesardzību. Ja cilvēks nespēj izjust gandarījumu par savu sasniegumu nelietot, "es to skaidrotu kā jau normalizētu ikdienas distresu jeb neapmierinātību par to, ka sev liegts instruments, ar kuru atvieglot ikdienas ciešanas. Pārsvarā alkohols ir veids, kā anestezēt jūtas – biežāk dusmas." Neapmierinātība par to, ka jābūt skaidrā, ir skaidri tieksmes aizmetņi."
Vista vai ola: alkoholisms vai depresija?
Dzirdot sabiedrības pieredzi ar vielu lietošanu, var rasties iespaids, ka alkoholisms ir kā slēdzis – atkarība vai nu ir, vai nav. Patiešām, ja raugās no dažādu slimību klasifikatoru perspektīvas, diagnozes ir skaidri aprakstītas, taču, kā atzina psihiatre Rubene, tas ir sarežģītāk:
"Ja skatāmies uz reāliem cilvēkiem, ko sastopam praksē, neviens no viņiem nav kā tīrs klīniskais gadījums bez piejaukumiem, kā tas būtu aprakstīts grāmatā.
Cilvēkiem ir kompleksi, viņiem nav tikai viena problēma, ko viņi vēlētos atrisināt. Pārsvarā tās ir niansētas situācijas, kur ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc konkrētais traucējums ir attīstījies tieši tagad." Nozīme ir arī tam, kādēļ pacients vēršas pēc palīdzības konkrētajā brīdī, kas ir pamudinājis un kas ir atturējis līdz šim.
Turklāt atkarību veidošanās riska faktori "bieži ir tie paši, kas ir depresijai, piemēram, ja skatāmies uz agrīni piedzīvotiem dzīves notikumiem – nelabvēlīgām bērnības pieredzēm. Īpaši kaitējoša ir nevērīga izturēšanās no vecāku puses, kad cilvēks jūt, ka nav saņēmis vajadzību apmierinājumu, kas ir nepieciešams bērnībā. Tas ir riska faktors gan tam, ka varētu izveidoties atkarības, gan depresijai. Līdz ar to ir diezgan skaidrs, kāpēc traucējumi pārklājas," piebilda ārste Linda Rubene.
Kad alkohols ir "labākās zāles"
"Bieži alkohols tiek izmantots kā pašārstēšanās metode, lai nomāktu sajūtas, kas ir saistītas ar psihiskiem traucējumiem, un atvieglotu simptomus. Lai gan cilvēks gūst īstermiņa atvieglojumu, tas kopumā nav palīdzoši, jo ilgtermiņā pārsvarā traucējumi pasliktinās, nevis uzlabojas. Piemēram, daudzi cilvēki apraksta – ja viņiem ir sociālas fobijas vai depresija, tad alkohols sociālās situācijās trauksmi un nomāktību var mazināt, un cilvēkam ir vieglāk izpausties un iesaistīties kompānijā. Alkohola lietošanai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā ir negatīva ietekme uz stresa un trauksmes simptomiem, jo alkohols ietekmē cilvēka spēju efektīvi reaģēt uz stresu un līdz ar to var arī pastiprināt trauksmi, " atzina psihiatre Rubene.
"Tāpat ar bezmiegu – gadījumā, ja cilvēkam dienas laikā ir daudz stresa un parādās grūtības aizmigt vakarā. Lietojot alkoholu, ir sajūta, ka šis dienas stress mazinās, viņam ir vieglāk atslābināties, un tad var arī aizmigt," teica ārste. Taču alkohols ilgtermiņā pasliktina miega kvalitāti, veicina miega traucējumus, kā arī pastiprina krākšanu un miega apnoju, tādēļ alkohola miega zāļu efekts ir mānīgs.
"Ja pašārstēšanās pāraug atkarībā, tad, protams, jau ir vairākas problēmas, ko risināt, ierodoties pie ārsta. Taču tas ir skaidrs mehānisms: cilvēks ir meklējis un izmantojis tos līdzekļus, kas ir bijuši tajā brīdī pieejami, un ir saskatījis, ka alkohols var atvieglot tūlītējās ciešanas," norādīja psihiatre Rubene.
Tomēr ir cilvēku grupa, kuriem psihiskie simptomi tūlītēji pasliktinās alkohola lietošanas rezultātā – piemēram, depresijas simptomātika kļūst smagāka nākamajā dienā pēc grādīgo dzērienu patērēšanas.
Informēta izvēle
Psihiatre Linda Rubene norādīja, ka, strādājot ar cilvēkiem, kuriem jau ir attīstījušies psihiski traucējumi paralēli alkohola lietošanai, "pārsvarā rekomendācija ir nelietot alkoholu vispār, jo ir zināms, ka tas pastiprina dažādu psihisko traucējumu izpausmes. Negatīvie alkohola efekti ir plaši, un, ja vien ir iespējams no tā izvairīties, tad tas ir iesakāms. Tagad arī ir pētījumi, ka jebkura alkohola lietošana jebkurā apjomā ir ar negatīvām sekām. Man šķiet, ka sabiedrībā kopumā cilvēkiem vajadzētu būt informētiem:
ja viņi pārzina negatīvās sekas pat no retas alkohola lietošanas, viņi var izdarīt informētu izvēli – vai viņi var vai nevar ar šīm sekām samierināties.
Jo mēs pietiekoši daudz ikdienā darām lietas, kas var nodarīt kaitējumu, bet mēs izdarām apzinātu izvēli, vai mēs pieņemam vai nepieņemam šādu kaitējumu."
Vēl par alkoholu
