«Dardedze» par Kapseļu ielas sāgu: Bērna «tehniskā apkope» vai tomēr rūpes?

Lai noskaidrotu, kādi ir sadzīves apstākļi Latvijas bērnunamos, Latvijas Radio kopā ar LTV „Aizliegtā paņēmiena” žurnālistiem veica eksperimentu „Zīdaiņu aukle”. Eksperimenta laikā divas nedēļas žurnāliste strādāja valsts sociālās aprūpes centrā „Rīga” par aukli, un redzētais ir šokējošs, un mazuļi ir kā eksperimenta trusīši neapmācītiem aprūpētājiem.  “Centra Dardedze” pārstāve Laila Balode uzskata, ka bērnunamā redzētais ir visas sabiedrības atbildība - emocionāla nerūpēšanās par bērnu ir viens no vardarbības veidiem.

Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnāliste valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) "Rīga" filiālē "Rīga" mazāko bērnu aprūpē novērojusi bērnu tiesību pārkāpumus, nevērīgu attieksmi, mazuļu dzīvi vientulībā bez īpašas uzmanības un sirsnības no pieaugušo puses.

Vēlāk intervijā LTV raidījumam aprūpes centra "Rīga" vadītāja Inese Paudere atzinusi, ka operācijas "Zīdaiņu aukle" laikā atklātais ir pārsteigumus arī viņai.

 “Centra Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja, sociālā darbiniece Laila Balode uzskata, ka raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” demonstrētais ieskats viena Rīgas bērnunama ikdienā parādīja, cik kritiski nepietiekamas var būt bērnu aprūpē strādājošu cilvēku zināšanas par to, ko nozīmē rūpēties par bērnu.

“Vai pietiek ar to, ka bērnam ir pilns vēders un tīrs dibens, lai teiktu, ka viņš ir aprūpēts? Nē. Ar to ir daudz, daudz par maz,” konstatē Laila Balode.

“Ja bērns tiek piekauts, badināts vai seksuāli izmantots – tas skan ļoti slikti. Savukārt bērna emocionāla pamešana novārtā pirmajā brīdī varētu izklausīties pēc salīdzinoši nelielas problēmas. Taču tā nav taisnība. Emocionāla nerūpēšanās par bērnu patiešām ir viens no vardarbības veidiem - bērns ilgstoši tiek atstāts bez pieskatīšanas, vērojama vienaldzīga attieksme pret bērna emocionālajām vajadzībām, to ignorēšana, un pieskatītāji apzināti izvairās no emocionālas tuvības ar bērnu.

Minētais apraksts visai precīzi atbilst bērnunamā novērotajai situācijai.

Neraugoties uz to, ka ar 50 bērnu aprūpi tur nodarbojas 82 darbinieki (aprūpētāji, medmāsas, logopēdi utt.), par bērna emocionālajām vajadzībām nerūpējas neviens.

Tikmēr pētījumi rāda, ka bērnam emocionāls kontakts ar aprūpētāju – acu skatiens, sarunāšanās, pieskārieni - ir tikpat svarīgs, cik fizisku vajadzību apmierināšana – ēšana un kustēšanās. Patiešām: ja aprūpētājs atsaucas uz bērna raudāšanu, bērns viņu sauc regulāri, un ir vairāk darba. Turpretī, ja aprūpētājs nereaģē uz bērna signāliem un raudāšanu, tas nav tikai pārejošs pārdzīvojums - tiek kavēta bērna smadzeņu attīstība. Bērns nemācās runāt, jo ar viņu nerunā. Bērnam veidojas piesaistes traucējumi - izteikta pārliecība, ka man neviens nevar palīdzēt, es neko nespēju ietekmēt un man nav neviena, uz kuru paļauties, es esmu viens un bezpalīdzīgs. Problēmu uzskaitījumu varētu vēl turpināt, un daļu no tām vēlāk ilgākā laikā iespējams saglābt, bet diemžēl ne viss ir labojams.”

Laila Balode uzskata, ka zemās algas nav vienīgais attaisnojums zemai darbinieku profesionalitātei: “Lai arī sociālajā sfērā strādājošajiem patiesi ir ļoti mazas algas un liela slodze,

diez vai algas pielikums pēkšņi liktu bērnunama darbiniecei zīdaini paņemt rokās.

Galvenokārt speciālistiem, kuri saskaras ar bērniem un jaunām ģimenēm, ir nepieciešama dziļāka izpratne par bērna attīstību, bērna vajadzībām un arī dažādiem vardarbības veidiem, kā arī ikviena profesionāļa atbildību bērnu aizsardzībā.”

Ārpusģimenes aprūpē visbiežāk nonāk bērni, kuru vecāki nav spējīgi rūpēties par saviem bērniem. Ļoti bieži šie vecāki savā bērnībā nav saņēmuši vecāku atbalstu un sirsnību. Sanāk apburtais loks, no kura grūti tikt laukā. “Drīz vien bērnam var “piekārt” kādu diagnozi. Nonākot bērnudārzā, šis bērns ir citādāks, un viņam ir grūti saprasties ar citiem bērniem. No viņa novēršas. Arī skolā viņš ir citādāks. Ilgākā laika posmā, meklējot vismaz kaut kādu mierinājumu, viņš, iespējams, sāk lietot apreibinošas vielas, agri stājas dzimumattiecībās un bieži maina partnerus. Un, kad viņam pašam piedzimst bērns, bērnunama audzēknis diemžēl nereti turpina šo apburto loku. Viņš joprojām nezina, ko nozīmē rūpēties par bērnu, un varbūt pat labprātīgi atdod to aprūpes iestādei – ar domu, ka tur bērnam klāsies labāk. Rezultātā sistēma (neapzināti?) turpina traumēt bērnus un tādējādi atražo pati sevi, “domā Laila Balode.

Sabiedrībai jābūt vērīgākai: “Vecmāte, ģimenes ārsts, sociālais darbinieks, vēlāk - pirmsskolas pedagogs var pievērst uzmanību ne tikai tam, vai bērns ir apģērbts un paēdis, bet arī tam, kādas ir bērna attiecības ar vecākiem. Vai mamma atsaucas uz bērna signāliem? Vai runā ar viņu? Vai barojot skatās acīs? Vai mamma zina, ko nozīmē rūpēties? Ja spēsim pēc iespējas agrāk pamanīt potenciālus riskus, varēsim sniegt ģimenei nepieciešamo atbalstu un, ļoti iespējams, novērst vajadzību bērnu no ģimenes izņemt.”

Sociālā darbiniece uzsver, ka, ja vecākiem ir grūtības bērnu aprūpē, bērna interesēs vispirms ir nevis sodīt vecākus, bet gan meklēt pašus atbilstošākos veidus, kā viņus atbalstīt.

Piemēram, viens no veidiem, kā sociālie dienesti var palīdzēt mammām un arī tētiem, kam pašiem bērnībā ir trūcis ģimenes siltuma, ir izglītojošās atbalsta grupas “Sargeņģelis”. Tajās vecāki iegūst pamata zināšanas par bērna aprūpi – gan fizisko, gan emocionālo, kā arī sajūt tik ļoti nepieciešamo atbalsta plecu no grupas vadītājiem (sociālajiem darbiniekiem) un citiem vecākiem. Un tas ir tikai viens no veidiem, kā palīdzēt ģimenei palikt ar savu bērniņu kopā – domājot primāri par bērnu, nevis par sava ikdienas darba atvieglošanu. Mācot, rādot, nevis gaidot situācijas galēju pasliktināšanos un pēc tam sodot. Jo visvairāk no šī soda cieš pats bērns.

“Šobrīd mūsu valsts ir uzsākusi deinstitucionalizācijas procesu, un esošā sistēma, kam bērni institūcijās ir ierasti un izdevīgi, būs spiesta mainīties. Pozitīvas pārmaiņas veicina arī sabiedrisko mediju neatlaidība, ne vien aktualizējot “sistēmas bērnu” tēmu, bet arī gatavojot konkrētus risinājumus kopā ar valsts un nevalstisko sektoru.

Taču svarīgākais ir tas, lai, veidojot citu sistēmu esošās vietā, mums izdotos noturēt uzmanības centrā nevis pieaugušo ērtības, mērķus un ambīcijas, bet gan beidzot pašu bērnu, viņa vēlmes un vajadzības,“

uzsver “Centra Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja, sociālā darbiniece Laila Balode.

Labklājības ministrija (LM) ir paziņojusi, ka bērnunamā pārbaudi veikusi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), kas tur esot konstatējusi bērnu tiesību pārkāpumus, tostarp fizisku un emocionālu vardarbību. LM sola vērtēt atbildīgo amatpersonu atbildību.

Ministri uzskata, ka bērnunamā notiekošais nav pieļaujami. Pēc raidījumā  “Aizliegtais paņēmiens” redzētā pašvaldību lietu ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) atzinis, ka iespaids par redzēto ir šausmīgs, bet Zaļo un Zemnieku savienības izvirzītā veselības ministre Anda Čakša atzina, ka raidījumu nav spējusi noskatīties.

1 komentārs
Anita Bildere
Vai kāds var atbildēt, kas neļāva visus šos divdesmit gadus, veidot ,radīt bērnu namos citu sistēmu, lai bērnam būtu tur labi, ērti, lai darbinieki strādātu priekš bērna, ne savai ērtībai! Kam par to bija jārūpējas, kāpēc neviena kontrolējošā iestāde neredzēja, ka bērniem klājas slikti, varbūt arī kontrolētāji ir nekompetenti un ir jāatlaiž no darba.Cik muļķīgi televīzijā izskatījās speciālistu viedoklis un secinājumi, kur šie visi strādā, ka neviens nezin, kas notiek ar bāreņiem.Man ir kauns, ka tā mēs dzīvojam savā Latvijā ,savā zemē, truli, bez pienākuma,bez dvēselēm, tik nauda un pašlabums acīs spīd.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti