"Eu, nāc iedzert!"
Kaspars atzina: "Tas šķiet aizraujoši – darīt kaut ko tādu, ko tu nevari darīt pēc likuma vai sabiedrības normām. Tas ir tāpat kā pieaugušajam izlēkt ar gumiju… adrenalīns. Bet jauniešiem pat nevajag lēkt ar to gumiju, pietiek ar to, ka piedzeras vai nozog kaut ko no veikala vai vectēvam cigaretes."
Vaicāts, vai ir arī zadzis, viņš atzina: "Jā! Kurš nav!?"
Tas ir 16 gadus vecais Kaspars, viņa vārds šajā stāstā ir mainīts, lai pasargātu nepilngadīgā jaunieša identitāti. Nonākot grūtībās, Kaspars 15 gadu vecumā pāris mēnešus bija alkohola reibumā teju katru dienu un neapmeklēja skolu. Kopā ar draugiem pīpēja marihuānu, kas sākumā viņam nav paticis, bet jaunietis turpināja to darīt, jo "tiktokā" iemācījies, ka jāpaciešas.
Viņš sprieda: "Es sapazinos ar ne tiem cilvēkiem. Klasesbiedrs mani iepazīstināja ar vienu cilvēku, kas nemācījās skolā un dzīvoja viens. Tur es sapazinos vēl ar draugiem, un izveidojās tāda kompānija, kur katru dienu bija tāds – "eu, nāc iedzert". Un man jau no pašas bērnības skola nepatīk, es nevaru skolā nosēdēt tās stundas. Tāpēc man bija tāds – "labi, man otrā stunda beigsies, un tad es iešu pie jums". Un viss. Tad es gāju tur un mājās braucu tikai deviņos vakarā. Pa dienu piedzēros, nogulēju līdz vakaram un kaut cik skaidrā braucu mājās. Atkarība… to no sākuma cilvēks nesaprot, bet pēc tam, kad tiek vaļā no visa tā, tad saprot. Nu, jā, manuprāt, tā man skaitījās kā atkarība."
Alkoholu veikalā iegādājās draugs, kurš bija pilngadīgs, tāpēc tikt pie tā nebija problēma. Savukārt, runājot par naudu, Kaspars skaidroja: "Viņš uzsauca. Dažreiz mēs sametāmies paši, bet pārsvarā viņš uzsauca. Viņam bija 19 gadi."
Ģimeni nevaino, tā ir brīnišķīga
Kaspars sprieda, ka pilngadīgais draugs, visticamāk, juties vientuļš, un regulāras mājas ballītes kalpojušas kā draudzības un socializēšanās iespēja. Savukārt par sevi Kaspars skaidroja – izaicinājumi viņa dzīvē sākušies apmēram 14 gadu vecumā. Ģimeni viņš tajā nevaino.
"Man patiešām ir brīnišķīgi vecāki. Ļoti saprotoši un atbalstoši. Mamma ir vājdzirdīga un tētis – nedzirdīgs, bet tas neietekmē mūsu saziņu, jo daļēji viņi dzird ar dzirdes aparātiem. Daudziem ir tā, ka vecāki ir nedzirdīgi, tātad jūs runājat tikai zīmju valodā, bet nē, es ar mammu un tēti mājās runāju normāli, jo viņi var nolasīt no lūpām un atbildēt," viņš norādija.
Arī attiecības, pēc Kaspara teiktā, ar vecākiem ir ļoti labas. Tētis ir foršs, jautrs, smieklīgs, mamma – nedaudz stingrāka, bet, kā viņš norādīja, visas mammas ir stingrākas par tētiem. Ar mammu viņam ir tuvas attiecības, viņa uzmana sekmes, skolas un ārpusskolas dzīvi.
Turpinot par iemesliem, kāpēc jaunietis lietojis gan alkoholu, gan marihuānu, gan elektroniskās cigaretes agrā vecumā, viņš piekodina, ka aplams ir uzskats, ka tātad jaunietim trūcis uzmanības. Kaspars to sauc par pieaugušo uzspiesto "bērna" zīmogu, lai gan iemesli šādai rīcībai ir daudz dziļāki. Tāpēc būtiska loma ir speciālistiem, kas var uzklausīt ārpus skolas, ģimenes un draugu loka, secināja jaunietis. Kaspars pats lūdza palīdzību, jo sāka just spēcīgu trauksmi. Tiesa, ne bez iemesla. Kādā dienā, sēžot ar draugiem Vērmaņdārzā, viņu piekāvis cits jaunietis – par to, ka Kasparam bija gari mati.
"Man jau no kādiem 14 gadiem ik pa laikam vienkārši uznāca nežēlīgs, es nezinu, kā to pateikt, "gruzis". Man bieži nebija labs garastāvoklis, es biju nomākts. Tad man pienāca 15 gadi, un kad es dzēru, es pamanīju, ka es jūtos laimīgs. Man nekas nekait, esmu iedzēris, un viss ir labi. Tas palīdzēja aizbēgt no tās sajūtas kopumā kā no realitātes. Tas liek justies, it kā nav problēmu tajā brīdī. Es jau pats esmu sācis mācīties, kā ar to tikt galā, bet, pieņemsim, ja citi cilvēki jūtas kā es, tad ir jāiet pie speciālista. Manā gadījumā tas ir psihoterapeits. Es pats pateicu, ka es gribu, un es tiku," viņš sacīja.
Kad bija jaunāks, viņš arī apmeklēja psihologu, taču tam neredzēja jēgu, jo, viņaprāt, psihologi "neko nedara". "Tu aizej, pastāsti, kā jūties, un viņi iedod tev izpildīt kādu testu vai pakrāsot kaut kādus cilvēciņus, un viss. Psihoterapeitam tu pirmajās sesijās izstāsti visu savu dzīvi un kā tu jūties, un tad notiek tā terapijas daļa. Terapeits saka visādus trikus un ieteikumus, kā uzlabot situāciju," viņš skaidroja.
Vecie klasesbiedri izlaiduma fotogrāfijā
Jaunietis pauda, ka ģimenei vienai pašai bijis grūti ietekmēt viņa uzvedību, vecāki satraukušies par viņa klaiņošanu un skolas kavēšanu, bet Kaspars no "nopietnajām" sarunām vienmēr izvairījies. Galu galā viņam bija skolas vasaras darbi, lai labotu vērtējumu 11 priekšmetos, ar ko Kaspars netika galā un palika uz otru gadu 8. klasē.
Vaicāts, kā viņu ietekmēja palikšana uz otru gadu, viņš norādīja – sākumā bijis vienalga, bet tad pērnvasar izlaiduma kopbildēs ieraudzīja savus vecos klasesbiedrus, un tas viņu satriecis.
"Es varēju būt tur ar viņiem un pabeigt to devīto klasi, kopā ar viņiem domāt, kur iet tālāk. Tas ir viens no iemesliem, kas man lika sevi sakārtot un saņemties, jo tagad ir pēdējais gads. Man ir no bērnības liels mērķis. Es gribu pabeigt vidusskolu, pabeigt universitāti un doties uz Angliju strādāt par modes apģērbu dizaineru," viņš padalījās nodomos.
Kaspars uzaudzis un mācījies Rīgā, bet pirms gada ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi kādā nelielā lauku pagastā. Pagastā ir skola, bibliotēka, kultūras nams un mazs pārtikas veikals. Jaunietis saka, ka jaunajā dzīvesvietā viņam ir ļoti grūti adaptēties, jo pietrūkst draugu un pilsētas aktivitāšu. Taču viņš regulāri dodas uz Rīgu pie vecmāmiņas, kura viņam īpaši palīdzējusi atgriezties pie dzīves mērķiem.
Jauniešiem trūkst iespēju
"Es nesaku, ka vecākiem jāliek bērnu telefonos izsekošanas aplikācijas, tas būtu šausmīgākais, ko izdarīt, bet tajā pašā laikā ir jāzina, kur un ar ko ir jūsu bērns. Galvenais ir uzticība. Ja bērns kavē skolu un vecākiem ir bail par viņu, tad vienkārši jāapsēžas vienu vakaru ar to bērnu un jāpajautā viņam: "Kā tev iet!?" Bez pārmetumiem. Sākumā bērns varbūt negribēs par to runāt, bet ir jācenšas. Vienkārši jābūt pacietīgiem, un viss ar laiku atnāks. Tas, ko es gribētu, lai man kāds būtu pateicis, ir: "Neklusē, runā, meklē palīdzību!", jo man bija bail. Bail runāt un atklāties, bail no tā, ka, ja es pateikšu kādam pieaugušajam, ka man ir problēmas, es neeju uz skolu un dzeru, man uzbļautu, jo tā sēdēšana un nekā nedarīšana var aizvest pie traģiska punkta dzīvē. Ir vienkārši jāmeklē palīdzība, ir jāvēršas pie kāda cilvēka, un nekad nav par vēlu," sacīja jaunietis.
Uz jautājumu, vai jauniešiem ir pieejama droša vieta, kur vērsties, ja rodas problēmas, Kasparam šķiet, ka tādu iespēju ir ļoti maz un par tām skolās jāstāsta vairāk. Kaspars pēc brāļa ieteikuma nonācis "Palīdzēsim.lv" jauniešu klubiņā, kurā jauniešiem ar dažādām problēmām ir iespēja iesaistīties brīvprātīgo darbā un arī palīdzēt citiem. Šī pieredze puisim devusi jaunu skatījumu uz savām problēmām un gandarījumu par padarīto.
Organizācijas vadītāja Ilze Skuja secināja, ka
jaunieši sabiedrībā nav prioritāte un pieaugušie bieži novēršas īpaši no jauniešiem, kuriem ir uzvedības traucējumi vai kuri lieto kādas apreibinošas vielas.
"Ikdienā saskaroties arī, piemēram, ar ziedojumu vākšanu atbalstam tieši šiem jauniešiem, ir daudz grūtāk uzrunāt sabiedrību un uzņēmējus palīdzēt jauniešu grūtības risināt. Parasti tie ir bērni, kam mūsu sirdis ir atvērtas, bet jaunietis sabiedrībai šķiet, ka tā ir ģimenes problēma vai jaunietim pašam ar to problēmu jātiek galā. Tādu tendenci mēs izjūtam, tāpēc man šķiet, ka "Dod pieci!" kampaņas šī gada tēma, iespējams, vērsīs lielāku uzmanību tieši uz jaunieti. Manuprāt, viņiem šobrīd ir vissarežģītāk izdzīvot tādā pasaulē, kurā ir tik daudz visādu vilinājumu, piedāvājumu un problēmu."
"Palīdzēsim.lv" jauniešu klubiņā atbalstu pastāvīgi saņem ap 100 jaunieši vecumā no 13 gadiem. Organizācijas redzeslokā viņi nonāk pēc sociālo dienestu, reģionālo jauniešu centru, vecāku vai citu jauniešu ieteikuma.
Citi stāsti
KUR PIETEIKT PALĪDZĪBU? VAIRĀK INFORMĀCIJAS DOD PIECI MĀJASLAPĀ
Ārkārtas tūlītēja palīdzība:
- OPEN Radošais Centrs Ja esi nonācis grūtībās un tev ir nepieciešama palīdzība, tostarp droša apmešanās vieta un atbalsts, tad zvani vai raksti jebkurā diennakts laikā.
- YOU+ Ja tev nepieciešams tūlītējs emocionālais atbalsts, sazinies ar YOU+ Pieejama arī droša apmešanās vieta Liepājā.
- SAIF Sociālā atbalsta un izglītības fonds Ja tev ir nepieciešams emocionāls un praktisks mentoru atbalsts, ģimenes asistenta atbalsts vai speciālistu (psihologs, bērnu psihiatrs u. c.) konsultācijas, sazinies.
- Laiks jauniešiem Ja tev ir nepieciešama droša apmešanās vieta un atbalsts Bauskā / Zemgalē, tad zvani vai raksti jebkurā diennakts laikā.
Ja nepieciešama ilgtermiņa kompleksa palīdzība:
- Palīdzēsim Viens Otram Sazinies ar organizāciju, ja nepieciešams praktisks sociālais un materiālais atbalsts, kā arī atbalsta persona, kura palīdzēs atrast un pierakstīties uz vizīti pie psihologa vai cita speciālista.
- Latvijas Samariešu apvienība Ja ir nepieciešams ilgstošs psihosociāls atbalsts un dalība Jauniešu atbalsta programmā "Palēciens", sazinies.
- Resiliences centrs Ja tev nepieciešama palīdzība atrisināt akūtus jautājumus un emocionāls atbalsts, sazinies.
- House of Hope Ja esi 15-21 gadus vecs jaunietis un tev nepieciešams praktisks vai emocionāls atbalsts Liepājā un Dienvidkurzemē, sazinies.
- Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija Ja esi vecumā līdz 24 gadiem un tev nepieciešami dažāda atbalsta un sociāli pakalpojumi, sazinies.
- Palīdzēsim.lv Ja tev ir nepieciešams emocionāls un praktisks atbalsts, mentors un/vai atbalsta persona dažādu problēmsituāciju risināšanā, sazinies.
Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašām vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnu namiem, jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai, neārstējami slimu cilvēku aprūpei un speciālās pārtikas iegādei, vardarbības mazināšanai ģimenēs, vides uzlabošanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, kā arī Latvijā nonākušo Ukrainas kara bēgļu bērnu atbalstam. Kopā šo gadu laikā ir saziedoti vairāk nekā 3 miljoni eiro.
