Pēdējās nedēļās satraucošus notikumus piedzīvoja Turcija un Sīrijas reģions. Nesenās zemestrīces dažādos avotos novērtētas ar 7,8–7,6 magnitūdu stiprumu, kas ir ļoti augsts rādītājs, taču nekonkurē ar zemestrīču rekordiem.
"Rekords, kāds vispār ir reģistrēts, ir 9,6 magnitūdu zemestrīce Čīlē. Ja nemaldos, 60. gados. Kopumā jāsaprot, ka 9,6 un 7,8 ir diezgan tālu, jo skala nav lineāra, (..) bet jebkurā gadījumā šī zemestrīce bija spēcīga. Ja mēs skatāmies to statistiku, kas ir Turcijā, tad kopš 60. gadiem reizi desmitgadē vidēji ir vairāk par 6,5 magnitūdām zemestrīces, kas notiek," skaidroja Karušs.
Līdz ar to var secināt, ka vidēji reizi desmit gados šim reģionam ir raksturīgas šāda izmēra zemestrīces un ar to jārēķinās.
"Ja skatāmies uz Turcijas tektonisko situāciju, tad tā atrodas pa vidu starp Eirāzijas litosfēras plātni, uz kuras lēnām ziemeļu virzienā virzās Āfrikas un Arābijas plātnes," norādīja Karušs, piebilstot, ka līdz ar to tā ir tādā kā kompresijas režīmā.
"Ja paskatāmies detalizētāk, tad pašas bīstamākās vietas Turcijā ir tieši šī dienvidaustrumu robeža, kur atrodas austrumu Anatolijas lūzums. Turcijā tikpat bīstama teritorija ir arī ziemeļu Anatolijas lūzums, kas iet gar Turcijas ziemeļiem. Skatoties uz Eiropas zemestrīču riska karti, kas sastādīta, ņemot vērā vēsturiskos datus, teritorija ap šiem diviem lūzumiem ir kopumā bīstamākās vietas Eiropā," viņš skaidroja.
Lai gan dažādi zinātnieku mēģinājumi prognozēt, kad konkrētā reģionā notiks nākamā zemestrīce, notiek vismaz kopš 1950. gadiem, to joprojām pavisam droši pateikt nav iespējams.
"Galvenie dati, kas tiek izmantoti, lai prognozētu – būs vai nebūs zemestrīce –, principā ir statistikā balstīti. Mēs vēsturiski zinām, kas ir noticis šajā reģionā, un tad aprēķinām, kāds tajā ir seismiskais risks. Arī šajā reģionā,
Turcijā, skatoties uz riska kartēm, viss bija skaidrs, ka, pieņemsim, reizi 10 gados kaut kam tādam vajadzētu notikt. Bet, vai tas būs šodien vai pēc gada, to pateikt ir praktiski neiespējami," atzina Karušs.
"Mēģinājumi rekonstruēt un prognozēt, kad būs zemestrīce, ir jau vismaz kopš 50. gadiem. Ir daudz kas mēģināts – mērīta elektrovadītspēja, kā zemei varbūt mainās kaut kādi gāzes piejaukumi pazemes ūdeņiem, arī virsma nedaudz cilājas pirms zemestrīces. Viss kaut kas ir mēģināts. Bet drošs priekšvēstnesis, ka, pieņemsim, mums ir uzstādīti sensori un mēs sajūtam, ka tagad būs, – līdz tam mēs īsti neesam šodien tikuši," viņš skaidroja.
Tas nozīmē, ka teorētiski arī Turcijas rietumu iedzīvotāji var rēķināties ar daudz un dažāda stipruma zemestrīcēm, jo visā reģionā – Turcijā, Grieķijā, Itālijā –, lielo tektonisko kustību dēļ ir daudz dažādi lūzumi. Gar katru no tiem var notikt zemestrīces. Taču tik spēcīgas kā tikko piedzīvotā vēsturiski notiek tikai gar diviem minētajiem Anatolijas lūzumiem, līdz ar to rietumu Turcijā situācija nav tik bīstama.
"Interesants fakts par šo zemestrīci ir, ka austrumu Anatolijas lūzumam, kas it kā arī ir tikpat seismoloģiski aktīvs kā otrs lūzums, – tam arī lielās zemestrīces ir fiksētas, taču šāds notikums ar šādas magnitūdas zemestrīcēm nav fiksēts kopš 1800. gadiem vispār, tāpēc tas arī varbūt nāca kā neliels pārsteigums, ka tik liela bija magnitūda šai zemestrīcei," vērtēja Zandersons.
Nesenā zemestrīce notikusi apmēram 18 kilometru dziļumā. Kopumā tā uzskatāma kā diezgan sekla – dziļākā zemestrīce var notikt pat 600 kilometru dziļumā, taču tās ir ļoti specifiskas un var notikt pie Japānas, Čīles. Vienlaikus pēc zemestrīces Turcijā fiksēts salīdzinoši liels zemes pārvietojums – var redzēt, ka, piemēram, dzīvojamā māja pēc zemestrīces ir pārvietojusies trīs metrus uz ziemeļrietumiem.
"Ja skatās uz satelīta datiem, tad mēs varam salīdzināt, kā izskatījās pirms un pēc tam, un novērtēt, kāds ir bijis pārvietojums. Ap šiem lūzumiem tie ir trīs metri maksimālajās vietās, bet arī nevajag domāt, ka visa Turcija mums ir trīs metrus pabīdījusies uz priekšu. Tas ir tieši koncentrēts ap lūzumiem," skaidroja Karušs.
Turklāt zemestrīces atbalsi varēja just novērojumu stacijās visā pasaulē. Tas ļaus pētniekiem nākotnē labāk izprast norises zemes dzīlēs.
"Principā visā pasaulē, arī Latvijā, mūsu novērojumu stacijā Slīterē, varēja redzēt gan pašu lielo grūdienu, gan arī lielākos pēcgrūdienus.
Šādas amplitūdas zemestrīces tiek fiksētas visā pasaulē. Tas arī mums patiesībā sniedz vislielāko ieskatu zemes iekšējā uzbūvē tieši šī iemesla dēļ, ka atbalss no tās ir redzama gandrīz visur," stāstīja Zandersons.
"Nav jādomā, ka mums Latvijā kaut kas baigi nokustējās. Drīzāk jāskatās uz to tā, – ja jūs uzliekat galda vienā pusē roku un kāds stipri uzsit pa galdu otrā pusē, jūs jūtat, ka tas galds novibrē. Tas, ko mēs sajutām Slīterē, bija vieglas vibrācijas, kas izgāja cauri visai zemeslodei," piebilda Karušs.
