Ja par kādu trauku var teikt, ka tā ir dizaina ikona, tad tā ir "graņonka", saka Mencendorfa nama vadītāja Ilona Audere. Viņa gan piebilst, ka latviski tas izklausās slikti, un pareizāk būtu teikt šķautnene. Glāzei ir skaidra ģeometrija, tajā nav nekā lieka unir izpildītas skarbas lietošanas prasības padomju apstākļos. Glāze ir karstuma un trieciena izturīga. No metra augstuma krītot uz klona, tā paliks vesela.
Cilvēkam vienmēr ir interesējis, lai glāze būtu izturīga, ērta lietošanai. Ja tā ir arī estētiska, izdodas šedevrs. Izrādās, ka Gusjhrustaļnijas pilsētā, kur jau izsenis ražo stiklu, tapušas pirmās šķautņu glāzes, un tās ir pasūtījis Pēteris I. Glāze radīta tāda, lai nesaplīst, ja nokrīt, braucot ar kuģi vai karieti.
Pētnieki domā, ka "graņonkas" mūsdienu versiju esot radījusi slavenā Vera Muhina -
tā pati, kas izveidoja kinostudijas „Mosfiļm” galviņā redzamo monumentu "Strādnieks un kolhozniece". Padomju laikos ražoja sešus miljonus dažāda tilpuma "graņonku" gadā, lai visiem pietiktu.
No modes šī glāze nebūt nav izgājusi, un Rīgā turpina otro elpu padomju stilā ieturētā centra bufetē.
Tās īpašnieks Dzintars Vallers saka, ka šķautņaino glāzi ikdienā izmanto gan tējas, gan citu dzērienu pasniegšanai. "Mēs izvēlējāmies šo produktu, jo kvalitāte pārbaudīta gadiem," viņš uzsvēra.
"Šī ir universāla glāze, to var izmantot visur," saka bufetes īpašnieks. Viņš gan atzīst, ka glāze ir tik populāra un universāla, ka pa kādai mēdz arī pazust.
"Graņonkām" bija daudz dažādu variantu, sākot no 16 skaldnēm, un tās savulaik maksāja, sākot no trim līdz 17 kapeikām. Tagad veikalos var iegādāties Ķīnā ražotus pakaļdarinājumus, kas nav ne uz pusi tik izturīgi kā priekšteces.
Savukārt rokām ražotas škautņainas stikla glāzes izmaksā krietni dārgāk. "Graņonkas" tēmu var ieraudzīt arī Skandināvijas trauku dizainā, kur izpaužas arvien pievilcīgie trīs nosacījumi - pamatīgums, svars un vienkāršība.
