„Mani sauc Gurdžot, es esmu no Lielbritānijas,"- 21 gadu vecais Gurdžots Stradiņa universitātē studē medicīnu un grib kļūt par ģimenes ārstu. Latvijā viņš dzīvo trešo gadu, taču mūsu valsts viņam ir kļuvusi radnieciska vēl krietnu laiku pirms tam – Gurdžota tēva dzīvesdraudzene, kuru jaunietis sauc par mammu, ir latviete. Tāpēc arī izvēle – kurā valstī mācīties – nebija nejauša.
Jaunietis saka – neesmu kristietis, taču Ziemassvētkus ģimenē vienmēr esam svinējuši. Arī dzīvojot Latvijā. Šogad, Ziemassvētku vakarā, ģimene un draugi sanāca kopā Rīgā.
Ziemassvētki ir tā iespēja, kad ģimene var sanākt kopā, lai visi kopīgi pavadītu laiku. Mūsdienās, mūsu sabiedrībā to ir grūti izdarīt kādā citā dienā vai laikā, tāpēc tieši Ziemassvētki ir tas laiks, lai ģimene sanāktu kopā," secina Gurdžots.
Kā pienākas – mājās ir gan egle, gan dāvanas. Gurdžots ar skumjām atzīst – žēl, ka šogad Ziemassvētkos nav sniega.
"Es atceros Ziemassvētkus, vēl kopš es biju mazs puika. Mēs pirkām cits citam Ziemassvētku dāvanas. Pakojām un likām tās zem egles – tieši tāpat, kā tas notiek šeit. Lielbritānijā tas tradicionāli notiek vakarā pirms Ziemassvētkiem, un tad Pirmajos Ziemassvētkos no rīta visi bērni skrien pie egles, lai atvērtu dāvanas, vēl pirms vecāki ir pamodušies."
Ziemassvētku vakaram tiek pagatavota vista indiešu gaumē – asa, bet garšīga – saka jaunietis. Lai ēdiens būtu patiešām īsti tradicionāls, visas garšvielas un citas sastāvdaļas, pat rīsus, Gurdžota tēvs ir atvedis no Anglijas. Kad ēdiens ir gatavs – visi sēžas pie galda. Pirmais apsveikums – no ģimenes galvas.
"Visai manai ģimenei – Priecīgus Ziemassvētkus, veiksmīgu gadu, laimīgu gadu, un lai Dievs mums palīdz!" vēlējumu pauž Gurdžota tēvs. Pie galda visi sarunājas, joko un pat runā par politiku un ekonomiku. Sarunas notiek jauktā valodā – daļēji latviski, daļēji angliski. Pēc maltītes – laiks mūzikai un spēlēm.
"Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu jauno gadu!" visus sveic Gurdžots.
