Milzu Aldajam ir tik iztrūcināts skatiens. Sveša vieta. Nezināmas smaržas. Nav ierastās sētas un mājas: “Viņam arī ir tāds uztraukums! Viņš vispār ir mierīgs, bet tagad tik uztraukts. Baidās… Viss ir labi, viss ir labi,” tiek mierināts suns.  

Olgas un Jevgēnija bērni jau izbraukuši, taču mājdzīvnieki arī esot kā atvases – nevarējuši viņus atstāt.

Olga un Jevgēnijs stāstīja, ka Borodjankā palikt vairs nevarēja: “Mums pāri ceļam jau septiņas mājas sabumboja avio uzlidojumā. Ir upuri. Aizgāja bojā grūtniece. Mūsu kaimiņiene. Ap desmit ievainotie. Mūs ar suni un kaķi neviens negribēja ņemt. Bet nevarējām viņus pamest.”

Viņi nakšņoja pagrabā. Kad sākās uzlidojumi, tie bija tik spēcīgi, ka pat pagraba durvis atsprāga vaļā.

Vieni kaimiņi abus tomēr aizveduši līdz tuvākajai pilsētai. Tālāk – ar citiem labiem cilvēkiem.

Jau divas nedēļas nevienu nakti neesot varējuši gulēt, uztraukums un bailes ir šausmīgas: “Neviens nevarēja pat iedomāties, ka mums uzbruks krievi! Ak Dievs! Kurš tam noticētu! Mēs bijām kā viena ģimene.”

Olga un Jevgēnijs uzsvēra, ka vietā, kur viņi dzīvoja, nebija nekādu militāru objektu – tikai parastas mājas ar vienkāršiem iedzīvotājiem: “Mums ir tik skaista planēta! Zilas debesis, bet viņš vienkārši grib iznīcināt. Tā tak vienīgā visā galaktikā. Tās ir mūsu mājas. Putin! Tu vispār nesaproti, ko tu dari?”

Tuvāk pie robežas ir abu bērni. Pagaidām Aldaja un Masika saimnieki paliks Žitomirā. Bet viņu pieaugušie bērni jau braucot abiem pakaļ visiem četriem, jo baltais milzis Aldajs un satrauktais Masiks netiks atstāti nekādā gadījumā.

"Mēs te labi dzīvojām. Un labi dzīvosim! Un uzcelsim savu Ukrainu. Mums nevajag krievu Ukrainu," uzsvēra Olga un Jevgēnijs.