„Skaista, neskarta daba, gleznainas pilsētas, sirsnīgi, bet mazliet skumji cilvēki,” tā pirmos iespaidus par Latviju raksturo franču fotogrāfs Tjerī Monass. Viņš jau vairākus gadus Latviju uzskata par vienu no vissvarīgākajām un tuvākajām zemēm pasaulē, un ir pat apsvēris pieteikties Latvijas pasei, redzot, kā bango hokeja fanu pūlis.
Tjerī Monass ir francūzis, fotogrāfs, un visbiežāk viņu var sastapt Briselē, Eiropas institūcijās dokumentējam dažādus notikumus, sanāksmes, preses konferences, delegācijas, protestus, ja tādi notiek Eiropas kvartālā. Viņš mēdz sveicināties latviski, apmeklēt pasākumus, kas saistās ar Latvijas vārdu, un nenogurstoši stāstīt arī citiem, cik īpaša viņam ir mūsu zeme.
Šoreiz ar Tjeri tiekos ārpus institūciju kvartāla. Viņam ir brīva diena un laiks iemalkot tasīti tējas. Stāsts par un ap Latviju sācies jau sen, vairāk nekā 20 gadu senā pagātnē, kad Baltijas valstis atguva neatkarību.
Tjerī stāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad mainījās normālam francūzim ierastā PSRS karte, viņam bija grūtības izšķirt, kura valsts ir kura. „Jaucu kārtību, nosaukumus, un tad pirmo reizi satiku cilvēkus no jūsu reģiona, kas man bija patīkams pārsteigums,” Tjerī stāsta. „Un tad pats devos turp. Pirmo reizi pavadīju desmit dienas starp Rīgu un Talsiem, devos uz Kolkas ragu, Ventspili, un pēc tam atgriezos vēl.”
Tjerī saka, ka Latvija ir viena no tām pasaules vietām, kuras viņam patīk apmeklēt, un viņš ceļo ļoti daudz. „ Es tikai cenšos izvairīties no ziemas mēnešiem. Tajos gan Latviju neesmu redzējis. Cilvēki tiešām ir jauki un patīkami, tikai viņos ir kaut kādas savādas skumjas. Kādreiz man bija saruna ar vienu no jūsu ārlietu ministriem šeit, Briselē, ka tas varētu būt gadsimtos daudzo dažādo varu un okupācijas gadu rezultāts. Taču ne vēsts no grūtsirdības, kad latvieši skatās hokeju”, secina Tjerī un atceras vienu skaļu hokeja spēles skatīšanos uz lielā ekrāna Eiropas Parlamentā Briselē.
„Kad es ierados, tur pieticīgi maliņā stāvēja trīs, četri slovēņi ar karodziņiem un ar ļoti piezemētām prieka izpausmēm, iepretim milzīgam, līksmam, bangojošam latviešu pūlim. Galu galā uzvarēja Latvija un visi tūliņ metās saskandināt alus kausus ar slovēņiem. Un tas bija tik jauki un draudzīgi, ka nospriedu: „Nē, nu man tiešām vajag Latvijas pasi.”
Par nākamo viesošanos reizi Latvijā Tjerī vēl domā - lai paiet ziema, viņš saka. Bet Latvijai dzimšanas dienā viņš novēl:
„ Es vēlu jums vairāk atvērties, nebaidīties paust laimi un prieku!”
