Par Tukuma van Gogu dēvētais Alberts Pauliņš pērn nosvinēja 75. dzimšanas dienu, bet šopavasar 70. jubileja būs Ilzei Pauliņai. Ar jubilejām sakrīt viņu kopīgās izstādes, kas kopš aizvadītā gada turpina ceļu pa Latviju. Pašlaik viņu mākslas darbi ir apskatāmi Talsu novada muzejā, bet aprīlī gaidāma izstāde Jelgavā.
Ilzi un Albertu Pauliņus Latvijas Radio apciemoja viņu dzīvoklī pašā Tukuma centrā. Uzreiz nāk iepazīties arī ģimenes mīlulis – sunītis Džeks. Sākumā mazliet uztraukts un sarunās iesaistās ar paskaļu riešanu, bet drīz paklausīgi norimstas un gandrīz visu sarunas laiku ir kluss un nemanāms. Pauliņi ļoti mīl suņus, viņiem tie allaž bijuši. Džeks pie viņiem nonācis pēc ļoti skarbiem apstākļiem, galīgi novārdzis, bet tagad ir atkopies.
"Viņam aprīlī būs trīs gadi. Viņu atveda astoņu mēnešu vecu - ārkārtīgi mīļš, un raksturs viņam ir vienkārši pasakains," pastāstīja Ilze Pauliņa.
Ilze cienā ar siltiem pīrādziņiem, kafiju, un saruna notiek istabā, kur Ilze arī ikdienā glezno. Alberts savukārt gleznot dodas uz darbnīcu netālu no stacijas. Tukumā tā ir ļoti īpaša vieta, ko savulaik cēlis izcilais gleznotājs Kārlis Neilis, tajā strādājis arī Ansis Artums un tagad Alberts Pauliņš. Tur top viņa jūtīgie, ekspresīvie darbi – Tukuma ainavas, klusās dabas tikai viņam raksturīgajā rokrakstā, kur nemainīgi svarīga ir garīgā vertikāle. Dažkārt Alberts glezno, dungojot psalmus.
"Pēdējā laikā – man gan sieva saka, ka ne visai nopietni tas ir, – bet es esmu aizrāvies ar abstrakto glezniecību," sacīja Alberts Pauliņš. "Es mēģinu tā ar prieku pašķaidīties. Man viens no studiju biedriem ieteica, vai es negribētu pamēģināt kaut ko abstraktu uzgleznot, un tad es tā iedomājos varbūt pamēģināt."
Baiba Kušķe: Kad jūs šķaidāties ar krāsām, jūs esat laimīgs tajā brīdī?
Alberts Pauliņš: Grūti pateikt, jo tad es pārceļos it kā citā dimensijā. Gleznošana man ir nepieciešamība. Ziniet, ir bijuši tādi pagarāki periodi, ka es neko negleznoju, bet tas ir ļoti nomācoši. Ja gadījumā tās krīzes uznāk, es vienkārši dungoju psalmus. Tos, kurus es zinu. Man ir ļoti svarīgi, lai nekas tāds slikts no darbnīcas ārā neizietu.
Ja Alberts Pauliņš glezno klasiski ar eļļu uz audekla, tad Ilze Pauliņa strādā galvenokārt ar akrila krāsām. Šobrīd top viņas ilustrācijas Anselma Grīna grāmatai "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti", ko latviski tulko Francijas latviete Terēze Tamoviča. Dievs un daba ir arī Ilzes galvenie iedvesmas avoti, viņas gleznās daudz sakrālo motīvu, garīgo pārdzīvojumu attēlojums caur dabas tēlu, spēle ar faktūru un telpiskumu:
Ilze Pauliņa: Man vienmēr ir bijis svarīgs godīgums mākslā. Kad tev ir tā atskaite pašam pret sevi, ka esi tiešām tur darbu ieguldījis, visas savas prasmes. Mūsdienās tā saucamajā laikmetīgajā mākslā man ir ļoti nepieņemamas visas vieglprātības, kas tiek pasniegtas kā māksla. Tas ir ļoti diskutabli. Dažreiz tā māksla atļaujas būt ļoti negatīva, pat riebīga, tā visatļautība, kas ir sabiedrībā, tā, diemžēl, izpaužas arī mākslā. Bet es domāju, ka man reiz mūžībā būs jāatskaitās par to, ko es esmu gleznojusi un kādu vēstījumu es esmu ar to cilvēkiem iedevusi, man tas ir svarīgi, man tā ir sirdsapziņas lieta.
Kādu vēstījumu Jums ir svarīgi iedot?
Ilze Pauliņa: Ka Dievs ir absolūtais skaistums, ka Viņa radītā pasaule ir neiespējami skaista, brīnišķīga. Lai cilvēki caur maniem darbiem varbūt arī ikdienā sajustu Dieva klātbūtni.
Pirms diviem gadiem pavasara Mākslas dienu izstādē, kuras tēma bija "Karš. Ukraina" mākslinieki Pauliņi saņēma galveno balvu un līdz ar to iespēju rīkot savu izstādi Mākslinieku savienības galerijā Rīgā, kas notika pagājušā gada rudenī un saucās "Dzīves telpa". Viņu kopizstāde šogad turpina ceļu pa Latviju.
