Sarunās ar Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāju Renāti Punku, konkursa "Zelta ābele" žūrijas priekšsēdētāju, mākslinieci un ilustratori Elīnu Brasliņu, gada mākslinieka titulu ieguvušo dizaineru Alekseju Muraško un konkursa pirmā jauno dizaineru apbalvojuma "Stikla ābols" saņēmēju Klāvu Priedīti atklājas konkursa attīstības ceļš, vērtības un nozīme.
ĪSUMĀ:
- Kā "Skaistākā grāmata" kļuva par "Zelta ābeli"?
- Kāpēc svarīgs grāmatas izskats?
- Grāmatas kopradīšanas māksla.
- Impulsi, nejaušības un jaunu mākslinieku pamanīšana.
Evelīna Stiene: Zelta ābele ir latviešu folklorā atrodams simbols, kas cieši saistīts ar Laimes māti. Grāmatu izdevējs Miķelis Goppers 1935. gadā, iedvesmojoties no šī simbola, atvēra izdevniecību "Zelta ābele", kas kļuva pamanāma ar grāmatu augsto poligrāfisko kvalitāti un māksliniecisko noformējumu. Rakstnieks Kārlis Skalbe ir sarakstījis "Pasaku par zelta ābeli", kuru izdeva Goppera izdevniecība. Kāpēc 2005. gadā tika pieņemts lēmums konkursu pārsaukt "Zelta ābeles" vārdā?
Renāte Punka: Miķelis Goppers uz grāmatu skatījās kā uz mākslas darbu un ārkārtīgi jūsmoja par labi izdotiem darbiem no Itālijas un Francijas, kas tolaik bija valstis ar visaugstākajiem mākslinieciskajiem un poligrāfiskajiem standartiem Eiropā. Šo tradīciju viņš veiksmīgi ieviesa arī Latvijā. Ar lieliskiem latviešu autoriem, piemēram, Kārli Skalbi, Anšlavu Eglīti, Raini un Aspaziju, sadarbojās izcili tā laika latviešu grafikas meistari un ilustratori – Oskars Norītis, Rihards Zariņš, Valdemārs Tone un citi. Miķeļa Goppera izdevniecība ir viens no mūsu grāmatniecības lepnuma stāstiem.
Mūsu konkursam ir līdzīgas vērtības – mēs vēlamies veicināt grāmatu izdošanas profesionālā un mākslinieciskā līmeņa izaugsmi, kā arī veicināt lasītāja izpratni par grāmatu mākslu, ko ar savu darbību Latvijā kā žanru iedibināja tieši Miķelis Goppers. Tāpēc ar Kārli, Miķeļa Goppera dēlu, vienojāmies, ka drīkstam izmantot izdevniecības vēsturisko logotipu un nosaukumu. Tādā veidā tiek turpināta grāmatniecības tradīcija, un "Zelta ābele" kā zīmols var turpināt dzīvot arī šodien.
Skati vīru pēc cepures un vērtē grāmatu pēc tās vāka
Evelīna Stiene: Ir vairāki teicieni, kas māca nevērtēt lietas pēc to ārējā izskata, to starpā arī – "Nevērtē grāmatu pēc tās vāka". Tomēr šis konkurss ir tieši par to. Kāpēc ir svarīgs arī vizuālais aspekts, ne tikai saturs?
Elīna Brasliņa: Saturs un vizuālais veidols ir vienas monētas divas puses. Vadoties pēc satura, ir jāsaprot, kā to pasniegt vizuāli, jo no tā būs atkarīga tekstuālā uztvere un lasīšanas pieredze. Veidojot grāmatu kā vizuālu formu, ir svarīgi to radīt labi uztveramā un salasāmā veidā. Šajā procesā ietilpst, piemēram, burtu fonta, krāsas un izmēra pareizā izvēle, kā arī tekstuālais izvietojums. Kad minētie elementi ir skaidri, rodas nākamais jautājums – kādu ekselences un oriģinalitātes pakāpi mākslinieks var sasniegt, ar šiem elementiem spēlējoties? To mēs arī šajā konkursā vērtējam.
Kā to var objektīvi novērtēt?
Darbs ir grūts un ļoti atbildīgs. Konkursa žūrija sastāv no pieciem dažādiem cilvēkiem, un, ja mēs vērtētu grāmatas katrs atsevišķi, visticamāk, būtu vērojamas visai dažādas izvēles. Darbojoties kopā, mēs meklējam grāmatas, kas mūsu individuālajā izvēlē pārklājas, tādā veidā mazliet mazinot subjektivitātes klātesamību. Jebkuras jomas pārstāvim sākumā jāapgūst pamati, tad tos pamazām var sākt liekt, bet vēl pēc kāda laika, kad darītājs jūtas par sevi pārliecināts, pamatus var sākt lauzt, apiet un apstrīdēt.
Oriģinalitāte nereti notver mūsu uzmanību, tomēr visvairāk vērtējam, cik meistarīga ir saspēle ar grāmatas saturu.
Šī gada nominantu vidū ir mākslinieki, kas veiksmīgi prot iziet ārpus klasiska un droša noformējuma, tādā veidā uzliekot jaunus standartus nākamajiem gadiem. Uzvarētāji un nominanti ir prasmīgi spīdekļi, kas iedrošina arī citus tiekties uz augšu.
Ko māksliniekam un visai grāmatas komandai nozīmē "Zelta ābeles" iegūšana?
Domāju, ka nozīmīga ir ne tikai balvas iegūšana, bet arī nominācija. Šī ir Latvijas mēroga balva, kurā tiek vērtēta grāmata kā vizuāls elements. Balvas vai nominācijas iegūšana ir pozitīvs un atzinīgs vērtējums no malas, un tas vienmēr ir gan patīkami, gan lietderīgi, jo palīdz tikt pamanītam arī tālāk.
Grāmatas radīšana ir darbs, kurā iesaistīti daudzi
Konkursa "Zelta ābele" pamatā ir ideja par grāmatu kā kopīgi radītu mākslas darbu, kura tapšanā piedalījušies vairāku nozaru speciālisti. Kad rakstnieks uzlicis savu stāstu uz papīra, ar to nekas nebeidzas, – līdz grāmatai vēl tālu. Ar tekstu sāk darboties arī korektors, redaktors, maketētājs, grafiskais dizainers, ilustrators, poligrāfs, izdevējs…
Viens no izceltajiem speciālistiem "Zelta ābeles" konkursā ir grāmatas dizaina autors. Šogad gada mākslinieka titulu konkursā jau trešo reizi (pirms tam – 2019. un 2017. gadā) saņēma Aleksejs Muraško – mākslinieks, kurš nebaidās lauzt tradīcijas, un, pateicoties savam talantam un oriģinalitātei, ir guvis gan vietēju, gan starptautisku atzinību savas nozares profesionāļu un lasītāju vidū.
Evelīna Stiene: Jūs esat saņēmis jau 12 "Zelta ābeles" apbalvojumus un 35 reizes iekļuvis nominantu sarakstā. Kā tas ir – gadu gaitā gūt nemainīgi augstu "Zelta ābeles" žūrijas novērtējumu un atzinību?
Aleksejs Muraško: Jūtos neaprakstāmi priecīgs un pagodināts, tomēr jāuzsver, ka ar apbalvojumiem ir novērtēti ne tikai mani, bet visas komandas centieni un ieguldījums. Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem un projektiem.
Kāda ir kvalitatīvas un augstvērtīgas grāmatas panākumu recepte?
Katrai grāmatai ir savs ceļš. Reizēm jau pēc pirmās sarunas ir skaidrs grāmatas tēls. Grāmata sākumā ir neparedzama, un nevar zināt, kas ar to notiks tālāk. Mēs visus soļus neapspriežam visi kopā, jo katrs esam speciālists savā jomā. Manuprāt, kvalitatīvas grāmatas panākumu recepte ir labs materiāls, precīza redakcija, radošs dizains un izcila poligrāfiskā realizācija. Ja katrs no šiem elementiem ir pilnvērtīgi sasniegts, tad par grāmatu noteikti nebūs kauns, un būs prieks, ka lasītājs to varēs turēt savās rokās.
Ir svarīgi radīšanas procesā vienam otrā klausīties, uzticēties katra profesionāļa spējām un kopīgiem spēkiem pamazam tuvoties rezultātam. Kāds tas būs – tas katru reizi ir pārsteigums.
Ko varētu novēlēt jaunajiem dizaineriem?
Es ieteiktu nezaudēt cerību. Ceļš līdz sasniegumiem ir ļoti garš un sarežģīts. Ne visiem var paveikties ar pirmo vai pat otro reizi – tā gandrīz nekad nenotiek. Tāpēc centieni, prasmes un pacietība var ļoti palīdzēt, lai sasniegtu savus mērķus.
Pamanīti tiek arī tie, kas vēl tikai sava ceļa sākumā
Šogad konkursā "Zelta ābele" tika pasniegtas žūrijas īpašā balva jaunajam dizaineram. "Stikla ābols" ir apbalvojums, ar ko žūrijas locekļi cer apbalvot jaunos talantus arī turpmākos gadus, ieviešot šo atzinību par jaunu konkursa tradīciju. Dizainera Klāva Priedīša vārds nominantu vidū šogad izskanēja divas reizes – par Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājumu "Never" un Ulda Brieža foto grāmatu "Jaunie laiki". Mākslinieks teksta salikumā izmanto harmonijas principu, kas drosmīgi disonē ar mūsdienām raksturīgo fragmentārismu. Klāvs Priedītis nebaidās no eksperimentiem un ar mīlestību pret grafikas dizainu un grāmatu kultūru savos darbos veido sarunu ar pagātni un mūsdienām.
Evelīna Stiene: Kādas ir sajūtas, iegūstot pirmo "Stikla ābolu"?
Klāvs Priedītis: Šī balva viennozīmīgi ir pārsteigums! Protams, ir patīkami. Mani priecē, ka žūrija ir šādu balvu izveidojusi. Jaunos vajag motivēt, un šī atzinība piedod azartu, iedrošinot arī citus uz jauneklīgu domu gājienu. Kad tika izziņoti nominanti, es nemaz nezināju, ka esmu to vidū – man šos jaunumus paziņoja Raimonds Ķirķis, dzejoļu krājuma "Never" redaktors.
Kā notiek darbs ar grāmatām?
Man ir grūti strādāt ar darbiem, kuru saturu nespēju izlaist caur sevi. Vienmēr cenšos iedziļināties tekstā un to izprast, atrast motīvus, kas man pašam šķiet aktuāli. Piemēram, Ilmārs Šlāpins kā autors mani ļoti uzrunā, tāpēc biju ļoti laimīgs par piedāvātajām sadarbības iespējām.
Sākot darbu, iedvesmu meklēju viņa radītajā tekstā. Tie, kuriem plauktā jau atrodas dzejoļu krājums "Never", var atvērt 81. lappusi – tajā lasāms pantiņš, kas runā par vecām grāmatām. Tieši no šī pantiņa manī dzima sajūta, par to, kā vajag veidot grāmatas risinājumu. To es sasaistīju ar citu izdevumu, ko jau iepriekš biju dabūjis kā grāmatu kolekcionārs. Marmorētā papīra lapa, kas redzama uz vāka, ir autentiska – to nevar atrast internetā, jo oriģināls stāv manā grāmatu plauktā.
Veidojot grāmatas, nereti nākas saskarties ar šādām nejaušībām un domu klikšķiem, kas ietekmē visu tālāko procesu. Pārsvarā es nezinu, kur ceļš mani aizvedīs.
Es zinu, ka ir kaut kādas tehnikas, kuras gribētu izmēģināt, bet dažreiz, sākot konkrētajā tehnikā strādāt, notiek negaidīts impulss, kas aizved pavisam citā virzienā. Vien atliek tam ļauties.
