Dvietes upe: pieci gadalaiki, muižkungu izpriecas un vīnogu dzimtene

37 kilometrus garās Dvietes sākums meklējams Ilūkstes paugurainē, bet tālāk upe tek cauri Dvietes senlejai, šķērsojot lielākos upju palieņu ezerus Latvijā – Skuķu ezeru un Dvietes ezeru. Pašā noslēgumā Dviete satiek Ilūksti, izveidojot pāris kilometrus garo Berezovku, kas drīz vien ietek Daugavā.

Iestājoties piektajam gadalaikam, ko sēļi dēvē par atbūdu, Daugavas ūdeņi līst ārā no krastiem, pagriež Dvieti pretējā virzienā un pārvērš Dvietes palieni milzīgā ezerā. Tas ir labākais brīdis, kad sēsties laivā un doties iepazīt apkārtni. Sirreāli skati un krāšņi piedzīvojumi garantēti. Visapjomīgākie pali tika piedzīvoti 1931. gadā, kad ūdens līmenis pieauga par vairāk nekā septiņiem metriem. Šim ūdens līmenim vēlāk pielāgoja Dvietes un Slobodas tiltus, kas vasarās izskatās neatbilstoši upes niecīgajam izmēram, tomēr atbūdā ir tieši laikā.

Pačubināt vismazākos kamielīšus pasaulē

Sētā, kur lepni plīvo Sēlijas karogs, mājo krietns pulciņš mīlīgu alpaku. Zvēriņu audzētava pazīstama ar nosaukumu "Alpaku sala", arī šādā veidā dižojoties ar piederību Sēlijai. Par salām Sēlijā dēvē apdzīvotas vietas – senākos laikos mājas šajā reģionā cēla pēc iespējas augstākās vietās, lai Daugavas palu laikā tās kā neskartas salas paceltos virs ūdens. "Alpaku salā" darbojas čaklās Zībārtu ģimenes ļaudis, kuri ne tikai izveidojuši kuplu saimniecību, bet arī iedvesuši dzīvību vecā mājā, to burtiski izglābjot no bojāejas. Tā kā atjaunoto māju ģimene izmanto par vilnas namiņu, tad līdz ar vizuālajām pārmaiņām ēka no "Arājiem" pārtapa par "Dzīpariem".

Alpaku saimniecība ir īstā vieta, kur no amizantajiem dzīvnieciņiem pasmelties dzīvesprieku. Skatoties alpaku glītajos ģīmīšos ar stilīgajām frizūrām, pat visīgnākā cilvēka sejā ielauzīsies plats un neviltots smaids. Tā vien gribas alpakas kārtīgi samīļot un pačubināt.

Alpakas ir vismazākie kamieļu dzimtas pārstāvji, kuru dzimtene meklējama Andu kalnos Dienvidamerikā. Dzīvnieciņi ir pielāgojušies dzīvei augstkalnu klimatā, kur spoža saule mijas ar skarbiem laikapstākļiem, tāpēc arī Latvijas ziemas alpakām nekādu skādi nodarīt nespēj. Alpakas ir ārkārtīgi inteliģentas, draudzīgas un sociālas būtnes, turklāt ļoti kārtīgas un tīrīgas. Lai gan šķietami mīlīgi pēc skata, šie zvēriņi prot sevi aizsargāt. Alpakas parasti uzbrūk barā, saslejoties pakaļkājās un sperot ar priekškājām, kā arī cenšoties iespļaut acīs.

Cilvēkiem par alpaku spļaudīšanos gan nav jāsatraucas – dzīvnieciņi labi apzinās, ka cilvēks pārstāv sugu, ar kuru jākomunicē citā veidā.

Alpaku vilna ir izslavēta savu izcilo īpašību dēļ, kas radušās, pateicoties skarbajam Andu klimatam. Lai zvēriņi nepārkarstu saulē vai nenosaltu kalnu vējos, to vilnai piemīt lieliska termoregulācija. Tāpat alpaku vilna ir mitrumizturīga, hipoalerģiska, elpojoša, silta, gluda un bezgala mīksta. Pēc savas struktūras alpaku vilna līdzinās matiem, nevis spalvām, tāpēc no tās vērptā dzija ir ļoti izturīga. Dabā sastopamas 22 dažādu krāsu alpakas, kuru kažoki rotājas neskaitāmās toņu niansēs. Alpaku dziju nekrāso, ļaujot modi diktēt dabai. Lielākā daļa no alpaku krāsām aplūkojamas arī "Alpaku salā". Alpaku audzētava nodarbojas ne tikai ar alpaku audzēšanu, bet arī ar vilnas pārstrādi dzijā, no kuras vietējo rokdarbnieču prasmīgajās rokās top siltas cepures, cimdi, zeķes un šalles. Saimniecībā var apciemot mīlīgos zvēriņus, izzināt alpaku pasaules aizkulises, kā arī ielūkoties dzijas tapšanas procesā.

Sendienu šarms karietē

Ainaviskā vietā starp Rupsīti un Akmeņupi, divām Dvietes pietekām, omulīgi ieriktējies Bebrenes vēsturiskais centrs, kura prieks un lepnums ir franču neorenesanses stilā celtā grāfu Plāteru-Zībergu muižas pils. 19. gadsimtā veidotais muižas komplekss ir viens no retajiem Sēlijā, kur joprojām aplūkojami visi oriģinālie muižas apbūves elementi. Līdzās pilij rindojas virtuves ēka, pārvaldnieka nams, ledus pagrabs, dārznieka māja, kalpotāju māja, zirgu staļļi un klēts, kas vēlāk pārtapusi par dzirnavām. Muižas kompleksu ieskauj sarkano ķieģeļu žogs, bet ieeju sargā diženi vārti.

Bebrenes muižas pils celtniecības darbi tika pabeigti 1896. gadā. Pili cēla pēc poļu–itāļu arhitekta Leonardo Jāna Ludviga Markoni projekta. Tolaik pilij bija izbūvēti divi stāvi, kā arī mansards. Bebrenes muižas pils interjers reiz bija grezni rotāts: glītos bronzas kroņlukturos zaigoja kristāla piekariņi, baltu skaudību muižas viesos radīja smalkas mēbeles no Parīzes, pie sienām gozējās itāļu mākslinieku gleznas, bet grāfa ģimene sevi izklaidēja ar apjomīgu bibliotēku, kurā rindojās tūkstošiem grāmatu. Pēc zemes reformas muižai savas smalkās dienas nācās aizmirst, jo pilī ierīkoja skolu. 20. gadsimta vidū mansarda vietā izbūvēja trešo stāvu, lai paplašinātu pils telpas skolas vajadzībām. Muižas pilī joprojām darbojas Bebrenes vispārizglītojošā un profesionālā vidusskola. Viena no apgūstamajām profesijām skolā ir zirgkopība.

Pils viesiem ir iespēja nolīgt kučieri un doties romantiskā izbraucienā ar karieti, lai aplūkotu Bebreni aristokrātu stilā.

Jauks maršruts vijas cauri Bebrenes muižas parkam, kas ir viens no glītākajiem un bagātīgākajiem ainavu parkiem Latvijā. Parks tapa 19. gadsimta beigās vienlaikus ar muižas izveidi. Pēdējā sugu skaitīšanā Bebrenes muižas parkā atrastas 80 koku un krūmu sugas, pasugas un šķirnes, no kurām liela daļa ir svešzemju skaistuļi. Parkā ik pēc pāris metriem paveras jauna ainava, padarot pastaigu vai izbraucienu karietē par aizraujošu aktivitāti. Muižas parkā atrodama kupla Mīlestības priede, aiz kuras mīlnieki agrāk varēja itin labi paslēpties no liekām acīm. Vienā no trīs muižas dīķiem slejas Mīlestības saliņa, kas bija iecienīta grāfa ģimenes atpūtas vieta.

Runā, ka grāfiene mēdza savus bērnus ietērpt vienkāršās drēbēs un vest uz šo saliņu spēlēties ar zemnieku bērniem, tādējādi pēctečiem iemācot, ka pastāv dzīve arī ārpus muižas greznības. 

Miltu un grūbu gaņģi

Pavisam netālu no muižas pils aplūkojamas Bebrenes dzirnavas. Laukakmeņu mūra ēka celta 1836. gadā kā muižas klēts, bet par dzirnavām tā pārtaisīta 1928. gadā, kad šeit sāka saimniekot Indriķis Stukulis, turīgs un izmanīgs dzirnavnieks, kuram piederējušas arī citas dzirnavas. Stukuļa vadībā dzirnavas čakli griezās un rūca vairāku gadu garumā. Bebrenes dzirnavās mala miltus un grūbas, darbināja vilnas un koka apstrādes mašīnas, kā arī ražoja elektrību ciema mājām. Dzirnavu iekārtas strādāja ar divu sūcgāzes motoru palīdzību. Ūdeni dzirnavu vajadzībām ņēma no tuvējā muižas dīķa. Ainavisko ūdenstilpi laiskai atpūtai izmantoja arī dzirnavnieka Stukuļa smalkie ciemiņi, piemēram, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, dzejnieks Antons Austriņš un gleznotājs Oto Pladers. Radošie vīri ar lielu prieku nodevās veldzējošām peldēm muižas dīķī, kā arī mēģināja uz makšķeres āķa noķert kādu zivi.

Dzirnavas tika rūcinātas arī padomju laikos, bet pēcāk gandrīz aizgāja postā – 90. gados Bebrenes dzirnavās jau kuploja koki. Laimīgā kārtā  dzirnavas nonāca pašvaldības īpašumā, kas sāka ēkas atjaunošanas procesu, lai senajā dzirnavu namā varētu izveidot Bebrenes amatniecības un vēstures centra ekspozīciju. Tagad tur apskatāmas dzirnavu iekārtas, piemēram, vēsturiskais zobrats un vinča, aplūkojama darbarīku un tehnikas ekspozīcija, kā arī baudāmas mākslas izstādes. Dzirnavas kļuvušas par vietējās kultūras dzīves epicentru, kur tiek rīkotas pat teātra izrādes.

Silta gaisma pelēkās dienās

Pavisam neparastu fasādi apmeklētājiem rāda Bebrenes Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca – uz dievnama priekšējās sienas gozējas nišās izveidoti sienas gleznojumi ar četriem apustuļiem. Uz dievticīgajiem nolūkojas Pēteris, Lūkass, Matejs un Marks. Restaurācijas laikā atsegti un atjaunoti oriģinālie gleznojumi, kas laika gaitā bija pārklāti ar citiem gleznojumiem, bet tagad atguvuši savu sākotnējo izskatu.

Bebrenes Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca celta 1797. gadā. Baznīca atrodas uz vienas ass ar muižas pili – pils balkons lūkojas tieši uz baznīcas ieejas durvīm. Klīst nostāsti, ka dienās, kad grāfiene nav jutusies gana labi, lai dotos uz svētdienas misi baznīcā, dievnama durvis atstātas vaļā, un grāfiene no pils balkona varējusi dzirdēt ikkatru mācītāja vārdu.

Atšķirībā no lielākās daļas citu dievnamu Bebrenes baznīcu rotā nevis tornis, bet gan divi metāla krusti, kas uzstādīti uz jumta. Zvanu tornis uzcelts baznīcas priekšā kā atsevišķa būve, vienlaikus kalpojot par ieejas vārtiem baznīcas dārzā. Bebrenes baznīcā atrodas trīs altāri. Centrālo altāri rotā glezna "Marijas debesīs uzņemšana", bet sānu altāros izstādīti darbi "Rožukroņa Dievmāte" un "Sv. Jānis Kristītājs". Baznīcas apmeklētājus īpaši priecē virs centrālā altāra izveidotā baloža vitrāža, kas dievnamu piepilda ar dzeltenu un siltu gaismu pat pelēkās un drūmās dienās.

Kur valda pieci gadalaiki

Dvietes vārds, visticamāk, zināms pateicoties dabas parkam "Dvietes paliene", vienam no labāk saglabātajiem dabisko upju palieņu paraugiem Eiropā. Tā ir unikāla vieta, kur valda pieci gadalaiki. Piekto gadalaiku sēļi dēvē par atbūdu. Tā sākas brīdī, kad ūdens Daugavā sasniedz tik augstu līmeni, ka krasti pārplūst, un tuvējās upēs ūdens sāk tecēt pretēji ierastajam virzienam, aiznesot Daugavas ūdeņus dziļi zemienē. Applūdusī teritorija mēdz stiepties pat 20 kilometru garumā, pie liela ūdens apjoma noklājot astoņus tūkstošus hektāru. Kur citkārt lekno zāle, atbūdā viļņojas ūdens. Apjomīgie plūdi var ilgt no viena līdz pat četriem mēnešiem.

Visierastākais atbūdas laiks ir pavasaris, bet dažkārt tā uznāk arī citos gadalaikos, atkarībā no nokrišņu daudzuma un ūdens līmeņa Daugavā.

Pašā dabas parka viducī slejas Putnu sala, viena no Sēlijas salām. Putnu salā iespējams uzkāpt skatu tornī, lai pa īstam novērtētu Dvietes palienes plašumus. Pateicoties Daugavas ūdeņu sanestajām barības vielām, Dvietes paliene dižojas ar neierasti leknām un bagātīgām pļavām, kur zāle aug griezdamās. Dabas parkā kuplo vairākas aizsargājamas sugas: Sibīrijas skalbes, jumstiņu gladiolas, vairāku veidu dzegužpirkstītes un citi daiļi augi. Tāpat Dvietes paliene zināma kā iecienīta migrējošo putnu pulcēšanās un ligzdošanas vieta, kur ornitologi reiz saskaitījuši pat 30 tūkstošus zosu.

Lai uzturētu kārtību Dvietes palienes pļavās, kopš 2006. gada tajās ievestas Hailandes govis un poļu koniki, dzīvei savvaļā piemērotas govju un zirgu šķirnes. Šie dzīvnieki līdzinās senajiem tauriem un tarpāniem, kas reiz mitinājās Eiropas un Latvijas teritorijā. Pinkainās govis un mīlīgie zirdziņi piešķir Dvietes palienei īpašu šarmu un nedaudz mežonīgu noskaņu.

Ja ir vēlme padziļināti iepazīt Dvietes palienes labumus, dabas un kultūrvēstures bagātības, jādodas ciemos uz Dvietes senlejas informācijas centru "Gulbji", kas apmeklētājus uzņem simtgadīgā ēkā. Tas ir vesels atpūtas un tūrisma komplekss, kur ne tikai iegūstamas zināšanas par tuvējo apkārtni, bet arī iespējams sarīkot pikniku, iekurt uguni, pārnakšņot savā teltī, kā arī sarunāt tādas aktivitātes kā šaušanu ar loku vai šķēpmešanu.

Turpat "Gulbju" sētas klētiņā apskatāma Sēlijas kultūras mantojumam un amatniecībai veltīta ekspozīcija, kurā izstādīti vietējo amatnieku darinājumi: svēpētā keramika, rakstaini cimdi, senās rotas. Pats lielākais lepnums ir greznie Augšzemes brunči ar baltiem lāsumiņiem. Tādus neatrast nekur citur! Vietējie spriež, ka lāsumiņi tautastērpā ataino atbūdas laikā mirguļojošās pļavas. Vēl kāds izcils eksponāts ir Kaldabruņas pērļotā Māras matu josta, kas spoži uzmirdz saules staros. Viesojoties klētiņā, vērts iepazīties ne tikai ar materiālajām sēļu kultūras liecībām, bet arī ar apkopotajiem sēļu vārdiem. Vai zini, ko patiesībā nozīmē "caca"? Kas ir "metļuks", bet kas – "špaks"?

Ciemos pie bebra kunga

Kamēr citviet ļaudis šķendējas par kārtējiem bebru pastrādātiem nedarbiem, tikmēr Dvietes senlejas informācijas centrā "Gulbji" izveidota bebriem veltīta ekspozīcija, kas apmeklētājus izglīto par Eirāzijas bebru, tā dzīvesveidu un paradumiem, tādējādi kliedējot veselu čupu stereotipu. Par lielisku uzskates objektu kalpo bebrs Bruno, demonstrējot labi paēdušu, vidēji lielu sugas īpatni. Ekspozīcija ātri vien izgaismo nepatieso mītu par bebru baltajiem zobiem, kas izmantots pat zobu pastu reklāmās. Bebru zobi īstenībā ir oranži un ne pārāk glīti no skata.

Arī visus nedarbus bebrs pastrādā ne jau aiz ļauna prāta, bet tādēļ, ka citādāk nemaz nevar, – zobi bebram aug visu mūžu, un tie regulāri jādeldē, lai dzīvnieciņš neietu bojā mokošā nāvē.

Ekspozīcijā aplūkojami svaru kausi, kuros izvērtēti bebra labie un sliktie darbi. Izrādās, ka labo darbu ir krietni vairāk!

Pačamdot bebra kažoku, izgaist vēl kāds aplams pieņēmums – ass pēc skata, tas patiesībā ir ļoti mīksts. Neba velti muižnieki bija iecienījuši bebrādas kažokus, vestes, cepures, segas un kamanu deķus. Mednieki knapi spēja īstenot lielo pieprasījumu pēc bebrādām. Bebrus vēl jo vairāk tīkoja nomedīt īpašo smakas dziedzeru dēļ, no kuriem ieguva muskusu. Bebrs šos dziedzerus izmanto teritorijas iezīmēšanai un pretējā dzimuma pievilināšanai riesta laikā, savukārt cilvēki bebru muskusu senatnē lietoja kā brīnumainu līdzekli pret visām iespējamām kaitēm, it īpaši – potences uzlabošanai. Kādu brīdi bebru muskuss bija zelta vērtē. Arī bebru tauki, ko var iztecināt no treknās astes, pielietojami dziedniecībā. Bebra vērtīgās īpašības un plašais pielietojums noveda pie bebru iznīcības – 20. gadsimta sākumā Latvijā vairs nebija neviena bebra.

Tā kā bebri atkal raženi savairojušies, arī mūsdienās tradicionālās medicīnas piekritēji labprāt izmanto bebru dziedzeru uzlējumu, kas mazās devās nomierina, bet lielās – uzbudina. Tāpat tas uzlabo asinsriti, sakārto nervu sistēmu, paaugstina imunitāti un palīdz pret visādām nebūšanām. Īsāk sakot, bebru dziedzeru uzlējums nudien ir laba manta, tikai garšo un ož velnišķīgi. Nelaid garām iespēju to noprovēt, kamēr ciemojies Dvietes palienē!

Ezeri, kas spējīgi izčibēt

Dviete slīd cauri lielākajiem upju palieņu ezeriem Latvijā – Skuķu ezeram un Dvietes ezeram, kuros ūdens līmenis mainās vairāku metru diapazonā. Šie ezeri vasaras laikā var būt tik sekli, ka tiem iespējams pārbrist pāri visparastākajos gumijas zābakos. Ezeri ir mainīgi un nepastāvīgi kā cimperlīgas jaunkundzes – atkarībā no ūdens līmeņa Daugavā ezeriem mainās krasta līnija, platība un dziļums. Parastos palos ūdens līmenis ezeros paceļas par trīsarpus līdz četriem metriem, bet 1931. gada palos ūdens līmenis pacēlās par septiņiem metriem.

Pavasaros abus ezerus un to tuvējo apkārtni Daugavas zivis izvēlas kā nārstošanas vietu, bet migrējošie ūdens putni – kā pulcēšanās vietu.Vasarās gan Skuķu ezerā, gan Dvietes ezerā var sastapt dažādas aizsargājamas putnu sugas, piemēram, melno zīriņu, niedru liju, upes zīriņu, pļavas liju, mazo ērgli un citas, kas šeit ligzdo vai barojas. 

Ne visos palieņu ezeros ūdens līmenis vasarās sarūk tik dramatiski kā Skuķu ezerā un Dvietes ezerā, bet pie tā vainojama cilvēka rīcība – 20. gadsimta 30. gados abus ezerus nosusināja, pazeminot ezeru vasaras ūdens līmeni par vienu metru. Tolaik šāda prakse tika piekopta ar mērķi palielināt lauksaimniecībā izmantojamās platības, lai gan pēc savas būtības palieņu pļavas piemērotas vienīgi ganību ierīkošanai un siena audzēšanai.

Dievietes un ciema sirds

Dvietes krastā slejas vēl kāda grāfu Plāteru-Zībergu muiža – upes vārda māsa Dvietes muiža. Atšķirībā no Bebrenes muižas šis 19. gadsimtā celtais muižas komplekss nav dzimis laimes krekliņā. Vēstures ritējumā Dvietes muiža pamatīgi cietusi, tālab līdz mūsdienām saglabājusies vien neliela daļiņa no vēsturiskās muižas apbūves: muižas pārvaldnieka māja, trīs mūra saimniecības ēkas un ainavu parks ar laukakmeņu tiltu. Muižas kungu māja gājusi bojā, un šodien atliek vien iztēloties grezno vienstāvu ēku ar mansardu un pasakaino Šveices stila lieveni.

Par Dvietes muižas un ciema notikumu sirdi un dvēseli mūsdienās kalpo kādreizējā kantora ēka, ko čakli apčubina aktīvāko dvietiešu dibinātā biedrība "Dvietes vīnogas". Ar vairāku projektu un vietējo iedzīvotāju atbalstu darbīgajām dāmām izdevies atjaunot muižas ēku, ierīkot tajā vairākas ekspozīcijas un izstāžu zāli. Pēc 40 gadu ilgas grimšanas aizmirstībā un pamestībā, namā atkal kūsā dzīvība, noris aizraujošas radošās darbnīcas un jestri pasākumi.

Muižā ierīkotās ekspozīcijas stāsta par Dvietes vēsturi, muižas dzīvi cauri laikiem un tās iemītniekiem. Meitas pūra istabā var uzzināt, ko tad īsti vajadzēja likt pūra lādē – piemēram, 60 dvieļus un simt prievītes. Skolas istabā var aplūkot izlaidumu bildes un apskatīties, kā agrākos laikos puiši un meitas pucējās, absolvējot skolu. Dabai veltītajā telpā apskatāmas medību trofejas un dabas dāvāti dārgumi. Savukārt mansardā dižojas rokdarbu izstāde.

Vietējās leģendas stāsta, ka Dvietes muižā dzīvojusi kāda gudra un laipna grāfiene, kura mācējusi savaldīt sava skarbā vīra neganto dabu, tādejādi no soda paglābjot daudzus zemniekus. Vietējie ļaudis grāfieni sākuši dēvēt par dievieti. Mazliet saīsinot, radies Dvietes nosaukums. Vai tā bijis vai ne, kas to vairs zina, bet vietējās dvietietes sevī tiešām sajūt kādu daļiņu dievietes spēka.

Latvijas vīnogu tēvs un viņa mantojums

Netālu no Dvietes muižas atrodas īpaša un nozīmīga vieta, kas dēvējama par Latvijas vīnogu dzimteni – selekcionāra, novadpētnieka, dzejnieka un Latvijas vīnogu tēva Paula Sukatnieka dzimtas mājas "Apsītes". Saistībā ar vīnogām ierasts skandēt Sabiles vārdu, jo mazā Kurzemes pilsētiņa pamanījusies iekļūt Ginesa rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais brīvdabas vīna dārzs, tomēr teju visi nopelni par Sabiles slavu pienākas Paulam Sukatniekam, jo tieši viņš sauli un siltumu mīlošās dienvidu vīnogas pielāgoja skarbajam ziemeļu klimatam. Tiesa, vīnogas Kurzemē audzēja jau hercoga Jēkaba laikā, bet tās bija importētas no Vācijas. Sukatnieks izveidoja vietējiem apstākļiem atbilstošas šķirnes.

Lai viss būtu godīgi, Dviete saucama par Latvijas vīnogu dzimteni, bet Sabile – par vīnogu galvaspilsētu.

Pauls Sukatnieks piedzima 1914. gadā un lielāko daļu dzīves pavadīja "Apsītēs". Viņu jau no bērnības interesēja dabas vērošana un dārza darbi, tāpēc nav jābrīnās, ka tieši selekcionēšana kļuva par Sukatnieka dzīves lielo aizraušanos un misiju. Sukatnieka kvēlākā vēlme bija radīt tādas vīnogu šķirnes, ko ikviens latvietis varētu audzēt savā piemājas dārziņā zem klajas debess. Selekcionārs veiksmīgi īstenoja savu sapni, lēnām un pacietīgi vīnogu sēkliņas pieradinot pie ziemeļu apstākļiem, turot tās saldētavā un veidojot arvien izturīgākas šķirnes.

Starp slavenākajām un iecienītākajām Paula Sukatnieka vīnogu šķirnēm minamas 'Dvietes zilā', 'Supaga', 'Sukribe', 'Zilga' un 'Guna', kas ir īpaši izturīgas pret salu, kā arī piemērotas mainīgiem klimatiskajiem apstākļiem. Sukatnieka radītās vīnogu šķirnes gozējas ne tikai Latvijas dārzos, bet arī Igaunijā, Norvēģijā, ASV, Kanādā un citviet pasaulē. Pauls Sukatnieks, dzejnieks būdams, vīnogas dēvēja par saules bērniem, kā arī uzskatīja, kā tās kalpo par miniatūru aptieciņu, kurā atrodams lērums cilvēka organismam noderīgu vielu.

Selekcionāra interesi saistīja ne tikai vīnogas, bet arī citi silto zemju augļi, tāpēc Dvietē plauka un zēla arī arbūzi, melones, persiki un aprikozes, bet acis priecēja krāšņas tulpes, rozes un citas skaistules.

Paula Sukatnieka īpašums kādu laiku bija pamests savā vaļā, bet tagad tas atdzimis kā glīti iekopts dārzs un muzejs, kurā izzināt selekcionāra dzīves gaitas. Arī šeit aktīvi darbojas jau minētā biedrība "Dvietes vīnogas". Vīnogu jautājumam Dvietē pieiet nopietni, vērtīgos augus izmantojot no A līdz Z: no vīnogām top ne tikai sula un vīns, bet arī vīnogu kauliņu eļļa, vīnogu etiķis un rozīnes, bet vīnogu lapas kaltē tējai, saldē, sāla, marinē. Pat vīnogulāju skaliņus izmanto aromātiskākai gaļas grilēšanai, bet pāri palikušos pelnus – vīnogulāju mēslojumam. 

Citi "Pa straumei" upju stāsti

Projektu atbalsta: Sēlijas plānošanas reģions un Valsts kultūrkapitāla fonds.