Ārpus ētera
Pirmoreiz Rīgas cirku es apmeklēju apmēram astoņu gadu vecumā kopā ar vectētiņu. Visspilgtāko iespaidu man sagādāja nevis klauni vai cauri degošam aplim lecoši tīģeri, bet gan gailis, kas, no klauna rokas pasprucis, ielidoja man blakus sēdošās sievietes kuplajos matos. Vispirms nodomāju, ka tas paredzēts scenārijā, taču kundze bļāva tik neganti, ka arī es baismīgi pārbijos, turklāt gaiļa knābis un sarkanās acis bija patiesi šausminošas.
Pa kuru laiku viņš to visu paspēj? Pārsteigta izlasīju ziņu, ka 30. janvārī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī gaidāma jauna izrāde „Spoks no Kentervilas”, kuras mūzikas autors ir Raimonds Pauls. Nobrīnījos par nosaukumu, taču šāds vārdu izkārtojums droši vien izvēlēts, lai jauniestudējumu skatītāju varētu atšķirt no Leļļu teātrī pavisam nesen tapušā „Kentervilas spoka” uzveduma.
Iemesli, kādēļ autori savos jaundarbos izvēlas pievērsties tai vai citai tēmai, allaž ir ļoti intriģējoši. Dažreiz personiski, dažreiz sociāli, dažreiz politiski – emocionāli vai aprēķina vadīti, un to noskaidrošana, protams, ir jebkura daiļdarba uztveres sastāvdaļa. Ir reizes, kad paša mākslinieka skaidrojums ļauj uz viņa veikumu paskatīties citām, saprotošākām acīm.
"Acis pelnu pilnas jums, Maestro, jums," reiz dziedāja Margarita Vilcāne, atstājot neatbildētu jautājumu, kas īsti ir šie pelni? Ja pelnus interpretē kā degšanas procesa pārpalikumu, tad, likumsakarīgi, šo jēdzienu itin droši var attiecināt uz radīšanas aktu, kura rezultātā autors dedzina pats sevi. Un radītajai liesmai pienāktos sasildīt apkārtējos - klausītājus, lasītājus, skatītājus. Aizrautīgā radītprieka iekvēlinātos un no pašradītās versmes bojāgājušos varam atrast pasaules un Latvijas mākslas laukā - pirmais, kas iešaujas prātā, ir mūziķis, dziedātājs Mārtiņš Freimanis, kam ne prātā nenāca lāpīt savu sagrauto veselību, jo par visu svarīgāka bija šī iekšējās degšanas radītā katarse.
Kas nekaiš dzejniekiem – pietiek ar salveti kafejnīcā un no meitenes palienētu lūpukrāsu, lai garadarbs tiktu fiksēts uz mūžiem. Tāpat gleznotājs: strādā, krāsām nomūrējies, bet, kad audekls gatavs, to var i izstādē izlikt, i pārdot mākslas baudītājiem.
Lai meklētu iedvesmu pelēkajā decembrī, devos uz mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas multimediālās izstādes „Sapņu upe” atklāšanu Rīgas mākslas telpā. Ne jau tikai Avotiņas uzlādējošo, sprādzienam līdzīgi spilgto krāsu dēļ, bet arī tāpēc, lai novērtētu, ko šajā „mākslas, mūzikas un tehnoloģiju izrādē” paveicis skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš.
1. novembrī Latvijas Radio svinēja 90. jubileju. 26. oktobrī iemirdzoties Latvijas Radio jaunajam uzrakstam uz Radiomājas fasādes un atklājot Latvijas Radio vēsturisko plāksni Radio ielā, sabiedriskais radio aizsāka jubilejas mēnesi. Arī lsm.lv sveic Latvijas Radio ar jubileju un piedāvā īsumā iepazīties un ieklausīties, kā radio attīstījās deviņdesmit gadu garumā.
Sestdien, 17.oktobrī, biju ļoti saviļņojoša notikuma lieciniece - Rēzeknē pirmizrādi piedzīvoja Latgales entuziastu grupas "Biļdis" veidotas dokumentālās filmas pirmizrāde. Tā veltīta Latgales dziedātājai Aijai, kura mūžībā aizgāja pirms apaļiem desmit gadiem, taču viņas atstātais dziesmu mantojums guva daudz cienītāju gan toreiz, gan tagad. Un Aija Rimša bija patiesi liels, oriģināls un līdz galam nenovērtēts talants - viņas personā apvienojās dziesmu melodiju un vārdu autore un neatkārtojamas enerģētikas piesātināta izpildītāja.
Kad „Prāta vētra” Krievijā dzied uz tanku fona, atrodas simtiem komentētāju, kuri grib publiski, kaut anonīmi paust savu nosodījumu. Bet, kad M. Čehova Rīgas Krievu teātris Rīgā iestudē Rainim un Aspazijai veltītu izrādi, vien pāris kritiķu izsakās par šo ievērojamo notikumu mūsu kultūras dzīvē. Tiesa, pirmkārt, ar nelielu iedomības vīpsnu uzsvērtas nepilnības iestudējumā, kura galvenā doma ir mīlestības akūta nepieciešamība mākslas un dzīves norisēs.
Doma ķerties pie Mihaila Bulgakova romāna "Meistars un Margarita" dramatizējuma mūzikla vai operas žanrā pirms daudziem gadiem jau urdīja komponistu Zigmaru Liepiņu, kurš libretista darbam toreiz pieaicināja Kasparu Dimiteru. No ieceres nekas neiznāca, jo, cik atceros, Kaspars sajuta par daudz velnišķīguma klātbūtnes šajā fantasmagoriskajā sacerējumā, kur savijas pagātne, tagadne un nākotne, turklāt tik neparasti groteski melanholiskā veidā, ka lasot brīžam pārņem šausmas par autora fantāzijas bezgalību. No Bulgakova apdziedātā sātana klātbūtnes nevairījās režisore Indra Roga, kura pati izveidoja romāna dramatizējumu, kas tagad iestudēts Valmieras Drāmas teātrī, un, protams, no mūzikla tajā nav ne vēsts. Taču ir būtiska mūzikas klātbūtne, kas izpaužas Emīla Zilberta delikātās instrumentālās replikās un samērā organiskā pareizticīgo psalmu priekšnesumā.
Melni augstpapēžu ādas puszābaki ar metāla furnitūru – kamera lēni slīd uz augšu, fonā skan rokdziesmas skaņas… Šādi ir pirmie kadri filmā „Roķīgā mamma” ar „oskaroto” Merilu Strīpu galvenajā lomā. Jau kinolentē "Mamma Mia" aktrise pārsteidza ar lielisku dziedājumu, taču šoreiz viņa gājusi soli tālāk – 66 gadus vecā Strīpa dzied un pat spēlē ģitāru "senioru" ansamblī, kas maizi pelna, spēlējot roka klasiku Losandželosas krodziņa pastāvīgajiem apmeklētājiem.
"Boka. Kā Bokas jaunkundze," stādījās priekšā nule kā Cēsīs notikušā pirmā Rokfilmu festivāla direktore Amanda Boka, kuras pieredze kaldināta ne tikai festivāla "2Annas" producēšanā. Amandas un otras direktores - Gunas Stahovskas - ideju par tik vērienīgu sarīkojumu nākas nosaukt par gluži traku, un ne jau tāpēc, ka Latvijā trūktu cienītāju labam kino un interesantai rokmūzikai. Vienkārši izvēlētais laika periods - no 14. līdz 16.augustam - sakrita ar Rīgas svētku grandiozo programmu, turklāt šī nedēļas nogale noslēdza vasaras festivālu bumu, kā rezultātā, domāju, daudzi spēku izsīkuma dēļ vairs nebija spējīgi doties baudīt vēl viena trīsdienu pasākuma jaukumus.
„Spraud man puķi pogas caurumā,” – ar Jāņa Petera dzejas rindām Ivara Vīgnera dziesmās klausītājus savulaik šādi uzrunāja drošsirdīgais kareivis Šveiks Leļļu teātra izrādē un arī skaņuplatē. Ojāra Grinberga, Margaritas Vilcānes un Ulda Stabulnieka vadītā vokāli instrumentālā ansambļa lieliskajā priekšnesumā šīs melodijas ieguva grāvēja statusu, vienlaikus kalpojot kā atainojums tām nejēdzībām, kādas ir ierastas diktatorisku armiju ikdienā. Pavisam cita jēga un nozīme bijusi dziesmām, kuras savulaik organiski iegājušās latviešu karavīru dzīvē un sadzīvē, kad mūsu zēni un vīri devās aizstāvēt savu dzimteni.
Sen aiz kalniem tie laiki, kad Edīte Piafa varēja savos koncertos uzstāties nonēsātā, melnā svīterī, vienalga - publika viņai uzgavilēja. Baidos, ka šodien pat visslavenākā mākslinieka panākumus lielā mērā nosaka viņa ārējais izskats, pirmkārt jau skatuves tērpi.
Katram māksliniekam varētu novēlēt tik uzticamu un gādīgu draugu, kāds dziedošajam aktierim Edgaram Liepiņam bija aktieris un režisors Imants Skrastiņš. Tieši viņš par Liepiņu rūpējās dzīves pēdējos gados, sarīkoja grandiozu atvadu koncertu Dailes teātrī, organizēja pieminekļa uzstādīšanu Skultes kapos un gādāja par koncertiem Saulkrastu estrādē. To devīze bija Edgara Liepiņa spārnotais teiciens: „Uz satikšanos kādreiz maijā!”.
Kā zināms, tad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šo gadu ir pasludinājis par multimediju mākslinieka Hardija Lediņa gadu, to atzīmējot ar virkni pasākumu. To vidū ir diskotēkas, lektoriji, koncerti, „sarunu darbnīcas” un citi tikpat žanriski izplūduši sarīkojumi, cik nedefinējama bija to „vaininieka”, šī gada jubilāra Hardija Lediņa daiļrade.
Bez gara ievada, ķeroties vērsim pie ragiem, uzreiz apgalvošu, ka Valda Zilvera un Jura Hirša mūzikls „Bāskervilu leģenda” Nacionālajā teātrī ir ārkārtīgi izdevies darbs.
Dzintaru koncertzāle katru gadu tā vai cita iemesla dēļ nonākusi sabiedrības uzmanības degpunktā. Skaļi apspriests jauno izpildītāju konkursa „Jaunais vilnis” „būt vai nebūt”, Ineses Galantes tradicionālais festivāls „Summertime” un pērn radies jaunais aizsākums nacionālam popmūziķu saietam – festivāls „BigBank Latvijas pērles”. Šogad iemesls pastiprinātai interesei noteikti ir Dzintaru slēgtās koncertzāles restaurēšanas darbu noslēgums – 20. maijā gaidāms zāles atklāšanas koncerts, piedaloties Raimondam Paulam, pianistam Vestardam Šimkum un Latvijas Radio bigbendam.
Pirms 30 gadiem Hardija Lediņa vadītā "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca" (NSRD) ieskaņoja albumu "Medicīna un māksla", un pēc apaļiem 30 gadiem, 2015.gada aprīlī, dienasgaismu ieraudzīja grāmata "Mikrofoni un māksla". Tās autori ir starptautiski pazīstamās studijas mikrofonu kompānijas "Blue Microphones" dibinātājs Mārtiņš Saulespurēns un mākslinieks Juris Dimiters, ko vieno cieša sadarbība, kuras saknes rodamas abu piedzīvojumiem bagātajā jaunībā. Izrādās, "Blue Microphones" dibināta 1995.gadā, tātad grāmata izdota uzņēmuma jubilejai par godu.
Nesen man uzdeva it kā vienkāršu jautājumu – vai tā ir Edīte Baušķeniece, kas dzied 1982. gadā tapušajā „Dzelteno pastnieku” dziesmā „Kāpēc tu mani negribi?” ar Roberta Gobziņa vārdiem. Uz ko es iegrimu dziļās pārdomās, jo nekad nebiju šai tēmā iedziļinājusies. Tā arī atbildēju: „Šķiet, ka jā, tomēr īsti nezinu…” Piekritīsiet taču, ka reizēm gadās, ka esam domājuši, ka zinām patiesību, bet patiesībā – mums tikai licies, ka zinām…
Par godu šī gada jubilāriem Rainim un Aspazijai Latvijas teātri ir izvēlējušies neiestudēt kādu no ģeniālo literātu darbiem. Toties tapušas divas izrādes, par kurām varētu sacīt, ka tās veidotas pēc Raiņa un Aspazijas biogrāfiju motīviem. Nacionālais teātris sniedzis savu versiju par Raiņa sapņiem, pareizāk sakot, murgiem, bet Jaunais Rīgas teātris – par Aspazijas biogrāfiju un personību. Abās klātesoša ir mūzika, taču ne jau kā vēsturiskā laikmeta akcents vai dramaturģisks izteiksmes līdzeklis, bet drīzāk kā pauzes aizpildošs un ainu nomaiņu maskējošs elements.
Pitam Andersonam 22. martā apaļi 70! Šī ziņa izklausās neticama, jo, šķiet, pavisam nesen „Liepājas dzintarā ’87” Pita un grupas „Arhīvs” atskaņoto rokenrolu pavadībā lēkāja ne tikai klausītāji pārpildītajā „Pūt, vējiņi!” koncertestrādē, bet pat godājamā festivāla žūrija.
Par kādreizējās LPSR Valsts Filharmonijas kādreizējo direktoru Filipu Šveiņiku stāstīts daudz anekdošu. Piemēram, dzirdot, ka zālē starp simfonijas atskaņojuma daļām kāds sāk aplaudēt, Šveiņiks vienmēr iepriecināts saberzējis rokas: „Значит, новый слушатель пришёл!” („Tātad atnācis jauns klausītājs!”- krievu val.).
Ja padsmit gadu garumā Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva, kas jau otro gadu ieguvusi poētisko nosaukumu "Zelta mikrofons", man apliecināja, ka neko daudz nesaprotu no latviešu mūzikas, tad šogad noticis kas neparasts. Ir piepildījušās teju visas manas prognozes attiecībā uz uzvarētājiem lielākajā daļā nomināciju.
Nu tā, kauliņi ir mesti! Ir izraudzīta Latvijas pārstāve Eirovīzijas dziesmu konkursam, kas šogad risināsies Vīnē, un pirmoreiz tajā piedalīsies Austrālija. Savukārt mūsu valsti pirmoreiz pārstāvēs dziedātāja pavisam ne latvisku izskatu, kas šim tautu draudzības pasākumam, protams, nav nekas jauns.
Pēdējā laikā saistībā ar Latvijas Nacionālajā teātrī tapušo iestudējumu "Raiņa sapņi" šur tur nācies lasīt vai dzirdēt sajūsmu par Jēkaba Nīmaņa "brīnišķīgo mūziku". Apzīmējumi "skaists", "pasakains", "brīnišķīgs" Kirila Serebreņņikova Raiņa personības un darbu ekscentriskā traktējuma kontekstā, protams, attiecināmi vienīgi uz mūziku, jo par pārējo dzirdamo un, jo sevišķi, uz skatuves redzamo ko tādu būtu grūti paust.
„Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!” – gribas izsaukties, redzot, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas „Rīga 2014” pasākumi turpinās arī šajā gadā. Piemēram, šonedēļ prezentēts „Rīga 2014” un Satori.lv redakcijas veidotais rakstu krājums „Rīga kā vieta kultūrai”, paplāns, patumšs izdevums, ko steidzu izpētīt, jo solīts, ka tajā „aprakstīti procesi, ko Eiropas kultūras galvaspilsētas gads uzsāka Rīgā”.
Janvāra sākums ir kā radīts iepriekšējā gada notikumu bilances pārskatīšanai: ja Latvijas interneta portāli publicējuši ārzemju 2014. gada labāko disku un ievērojamāko mūziķu tabulas, tad pašmāju „grāmatvedībā” valda klusums. Iespējams, pirms vētras, jo pirmdien izsludināti labāko „piecinieki” Latvijas Mūzikas producentu apvienības LaMPA rīkotajā aptaujā „Zelta mikrofons”.
Apstulbu, ieraugot uz ielas plakātu - "Mobilais telefons biežāk nekā Ziemassvētki"! Nu, cik tālu var turpināties Kristus piedzimšanas leģendas komercializācija, kas jau tā iestigusi dāvanu kupenās un spīdīgu dekorējumu kalnos?! Un, ja tiesa, ka liela daļa svinētāju dāvanām izraugās filmu un mūziku diskus, tad pēdējos gados šo jomu noteikti papildina arī biļete uz gadumijas koncertu kādā no Latvijas teātriem vai Ziemassvētku priekšnesumu baznīcā.
Saulgrieži. "Grieži", protams, ir sāpīgs vārds, bet tam ir divas nozīmes: kaut ko atdalīt jeb griezt vai arī pavērst citā virzienā, pagriezt. Kalendārajā nozīmē šajās dienās piedzīvojam kārtējo gaismas uzvaru pār tumsu, tātad griežamies uz vasaru. Un nogriežam tumšās, rudens miglas un neskaidrības pilnās dienas, kam nu sekos saules ceļš uz jaunu pilnbriedu.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
