Kas attiecas uz mūzikas vērtējumu no neprofesionāļu puses, tad apzīmējums "brīnišķīgs" no kāda vidusmēra ļautiņa mutes būtu salīdzināms ar apbrīnu, ka mākslinieks debesis attēlojis tik zilas, cik tās ir patiesībā.
Nav jābūt ne Baham, ne Nīmanim, lai, dažas minūtes izjusti spēlējot do mažora arpēdžijas, mūzikas analfabētam rastos priekšstats, ka tas ir kaut kas sevišķs.
It īpaši, ja tās ir klavieres, kas pakļaujas pianista pieskārienam un ļauj bez redzamas piepūles vienu un to pašu akordu atskaņot skaļi un klusi, maigi un dusmīgi. Būtībā klavieru melnbaltie taustiņi ir ideāls instruments jebkuram amatierim, lai atstātu spēlētpratēja iespaidu. Nav jau trombons, kur jāmācās gadiem ilgi, lai izdotos sakarīga melodija. Klavierēm nospied pat nejēdzīgāko skaņu salikumu un skanēs!
Kas īsti slēpjas aiz apzīmējuma "brīnišķīga mūzika"? Vairumam tā tomēr būs vienkāršās harmonijās aranžēta melodiska mūzika, kas nereti izklausās līdzīgi pareizi izpildītam mūzikas vidusskolnieku harmonijas uzdevumam. Profesionāļa ausij kaut kas tāds nemaz nešķitīs brīnišķīgs, jo ir simtkārt, tūkstoškārt dzirdēts gan šāds skaņkārtiskais, gan akordiskais izklāsts. Ne velti kāds gudrais ir izteicies, ka Johans Sebastjans Bahs jau pirms 300 gadiem apzadzis visus nākamos komponistus, jo savos daudzskaitlīgajos un nenoliedzami brīnišķīgajos skaņdarbos uzrakstījis visus iespējamos nošu salikumus. Baha pēcteči gan to nav ņēmuši vērā un, kā smejies, pūlējušies velosipēdu izgudrot no jauna, darot ko līdzīgu mūsdienu autražošanas biznesam, kur katra jauna forma, krāsu, dzinēju un ērtību nianse tiek apdziedāta Zālamana augstajai dziesmai līdzīgos epitetos.
Tikmēr vien reto tēlotājmākslas darbu man mute vērtos nosaukt par "brīnišķīgu", ar ko es vecmodīgi saprotu kaut ko skaistu. Un jautājums - kā jēdzienu "skaists" traktē paši mūslaiku gleznotāji un vai viņi vispār grib gleznot skaisti vai drīzāk neglīti - būtu vēl vienas doktora disertācijas vērts.
Turpinot analizēt "brīnišķīgās" mūzikas saturu un formu, nākas jautāt - vai esam vērtējuši saskaņā ar sirdi vai prātu. Ja saklausīta sirds atbalss komponista radītajam skaņu audeklam, tātad dzirdētā priekšnesuma ietekmē esam nonākuši pozitīvas pacilātības noskaņojumā. Ja prāts dzirdēto novērtējis kā brīnišķīgu, tātad esam analizējuši līdzšinējo pieredzi kontekstā ar jaunpiedzīvoto skaņdarbu, konstatēdami - jā, te ir sasniegts kas iespaidīgs, dziļš, būtiski jauns.
Neatbildot uz jautājumu, ko "Raiņa sapņu" skatītāji domājuši ar savu iespaidu izklāstu, tomēr aizrādīšu, ka, piemēram, vairākiem Latvijas Radio 2 klausītājiem visbrīnišķīgākā mūzika šķiet visbanālākais šlāgeris, būtībā zaļumbaļļu mūzika, iespējams, sasaucoties ar jaunībā uzgrieztu danci pūtēju ansambļa pavadībā. Un toreizējā emocionālā pieredze šo cilvēku pavadījusi visu mūžu arī attiecībā uz visu pārējo skaņdarba vērtējumu.
Godīgi sakot, man nav tīkama ne banalitāte, ne siekalains sentiments, kas strāvo no lielumlielās daļas latviešu tā sauktās popmūzikas, tomēr, gadiem ejot, pieķeru sevi pie simpātijām pret dažu labu sirsnīgu, no profesionāla muzikologa redzespunkta, protams, primitīvu skaņdarbu. No otras puses, skaistai melodijai vienmēr pastāv iespēja izklausīties banāli, un izvairīšanās no šīm briesmām ir izaicinājums ikvienam mūziķim.
Vienmēr ar prieku esmu klausījusies, kā savas liriski sentimentālas dziesmas dziedājis Jānis Stībelis, kura romantiskā perioda mīlu apdziedošie skaņdarbi vienmēr noturējās šaipus salkanības robežai. Vispirms jau pateicoties Stībeļa izcilajai, profesionāli skolotajai balsij, kā arī mūziķa personiskajai inteliģencei. Domāju, viņš būtu vīlies, ja es viņa dziesmas nosauktu par brīnišķīgām, kaut gan vairumā tās tādas tiešām ir, sevišķi pirms desmit gadiem vēl jauneklīgas jūsmas iespaidā radītās. Tomēr, šķiet, Stībelis nevēlas būt ne pasakains, ne skaists. Vismaz mūzikā nē.
Sava jaunā albuma "2 pasaules" melodijas viņš "sabojājis" ar dīvainām elektroniskām skaņām, kuras izdabūtas ar albuma producenta Ginta Stankeviča retro sintezatoru arsenālu. Par to uzzināju Ulda Rudaka intervijā ar mūziķi, kura drukātais variants gan noslēdzas ar skumju un patiesu Stībeļa atziņu, ka Latvijā nav nedz popmūzikas kultūrkapitāla fonda, nedz valsts atbalsta popmūziķiem, kā tas ir Zviedrijā vai Islandē. Viss uz pašu pleciem. Nevis kā valsts dotētajos teātros, kuri var nodarboties ar dīvainiem eksperimentiem brīnišķīgas mūzikas pavadībā.
Popmūziķiem nākas radīt tādu mākslu, lai varētu izdzīvot. Līdz ar to Latvijas kultūrpolitika mudina tieši uz "brīnišķīgu" šlāgeru sacerēšanu, jo ar tiem taču var nopelnīt.
Savukārt Jānim Stībelim desmit gadus nācās dziedāt krievu publikai, laupot iespēju radīt kaut ko, iespējams, ne mazāk drosmīgu mūzikā par izslavētu viesrežisoru meistardarbiem uz mūsu teātru skatuvēm.
