Vāc parakstus par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā; eksperti uz to skatās skeptiski

Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savāktas vairāk nekā 500 balsis par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā. Savukārt nozares speciālisti uz šo iniciatīvu raugās skeptiski, uzsverot, ka slimiem cilvēkiem ir grūti kritiski izvērtēt situāciju, un būs grūti izsvērt, kurā brīdī cilvēks ir spējīgs lemt par eitanāziju, kā arī, kurš drīkstētu lemt viņa vietā.

Veselības ministre Anda Čakša savukārt gan atgādina, ka šis nav tikai medicīnas, bet arī juridisks un reliģisks jautājums, un tas nav likumdevēja dienas kārtībā. Tā vietā beidzot jārod nauda sāpju noņemšanai un paliatīvajai aprūpei, kas pagaidām pilnībā tiek nodrošināta tikai bērniem.

Iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" iesniedzis dizaineris Pēteris Buks. Viņš pats ir saskāries ar neārstējamu cilvēku mokām pirms nāves.

Buka omīte bija vetārste. Cilvēks, kas prata mazināt dzīvnieku sāpes un ciešanas. Mūža nogalē viņas ciešanas nespēja mazināt neviens. Otrā tipa cukura diabēts viņai atņēma redzi, gangrēna – abas kājas. Mazdēls saka – lai gan tas notika pirms desmit gadiem, šo skatu nav iespējams aizmirst. 

“Es redzēju, kā inteliģenta sieviete kļuva par graustu. [..] Un es turēju viņas roku tajā naktī, kad viņa mira. Es uzskatu, ka ir cietsirdīgi likt tā mocīties,” saka Buks. 

Lai gan Buks ir vesels, viņš neizslēdz iespēju, ka pats kādreiz varētu nonākt šādā situācijā. Viņaprāt, eitanāzijai jābūt brīvprātīgai un cilvēkam būtu jāļauj brīvprātīgi nomirt.

“Mūsu medicīna ļauj nomirt ilgi. Mēs nezinām, vai nepaliksim akli vai kurli, uz gultas, kur mūs apkopj pavirši cilvēki,” saka Buks.

Savukārt Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" norādīja, ka šis ir ļoti diskutabls jautājums. Viņa savā ārsta praksē ir saskārusies ar cilvēkiem, kuri ir ļoti slimi, bet vēlas nodzīvot līdz pēdējam.

„Kas būs tas soģis, kas izšķirs, ka viņš [slims cilvēks] ir lemtspējīgs šajā gadījumā?” raidījumā uzsvēra Kozlovska.

Tāpat viņa norādīja, ka eitanāzijas legalizēšanu viņa īsti nespētu savienot ar ārsta arodu. „Esmu mācīta palīdzēt cilvēkam līdz pēdējam,” sacīja ģimenes ārste.

Arī onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe Latvijas Radio norādīja, ka šis ir filozofisks un ētiskas dabas jautājums un viņa par eitanāzijas legalizēšanu nebalsotu.

Šobrīd liela uzmanība ir pievērsta paliatīvajai aprūpei un medicīnā attīstās daudzas iespējas mazināt ciešanas, uzsvēra „Dzīvības koka" pārstāve.

„Ja aprūpe ir kvalitatīva un attīstīta, tad nevajadzētu par to [eitanāziju] runāt,” sacīja Berķe.

Veselības ministre pirmdien apliecināja, ka jautājums par eitanāziju nav ne ministrijas, ne valdības dienaskārtībā. Paliatīvās aprūpes sakārtošana gan. Taču atkal viss atduras pret trūcīgo finansējumu, kas pagaidām ļauj palīdzēt tikai bērniem.

Ar mūsdienu medikamentiem sāpes iespējams noņemt. Jautājums – vai sāpes atpazītas un visas vajadzīgās zāles ir izrakstītas. Tāpat Latvijā trūkt mājas aprūpes dienestu, kuru darbinieki aprūpētu smagi slimos, pat ja šim pakalpojumam un zālēm nauda pietiktu. 

Ja iniciatīva savāks nepieciešamos 10 000 parakstu un nonāks līdz Saeimai, tad jautājums, visticamāk, nonāks Sociālo un darba lietu komisijā. Komisija, izskatot jautājumu, diskutēs ar ģimenes ārstu biedrībām. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem būtu – kad cilvēks ir spējīgs lemt par eitanāziju, kad ir pie pilnas apziņas, vai arī to lemtu pilnvarotas personas un šajā gadījumā jautājumi būtu diezgan bīstami, „Pēcpusdienā” uzsvēra Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība).

Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un  ASV štatos - Kalifornijā, Oregonā, Vašingtonā, Montanā un Vermontā, norāda iniciatīvas autori.

Eitanāzijas legalizēšana Latvijā kļuva aktuāla pērn, kad ar vēzi slimajam Viesturam Bundžam sabiedrība saziedoja nepieciešamos 10 000 eiro, lai viņš varētu doties uz Šveici un tur veikt eitanāziju. Tomēr viņš mūžībā aizgāja pirms pašas eitanāzijas.

10 komentāri
Informer
Ar ironiju, pa jokam vai nopietni, bet ka tik atļaujot likumīgi aiziet no dzīves cilvēkiem, pus Latvija nepiesakas, jo iedzīvotāji dzīvo kā piesmieti vergi zem vergtura papēža.
Jānis Lietavietis
Manā vērtējumā tādas pašas cilvēktiesības ir tiesības uz nāvi, kā tiesības uz dzīvību, pat nav vajadzīga smaga slimība, lai cilvēkam ļautu pieņemt šo lēmumu, iepriekš vien pārliecinoties par rīcībspēju un lēmuma pamatotību. Katrā ziņā tas ir šokējoši, ka veselības ministre runā par reliģiskiem jautājumiem, tā vietā, lai jautājumam pieietu racionāli, piesauc kaut kādas seno laiku muļķības, itkā tajos laikos visi tāpat ātri nemira. Nevajag aizmirst, ka tāda ilga mocīšanās ir mūsdienu medicīnas nopelns, kas ļauj dzīvot tādam gadiem ilgi, kas dabā nomirtu pāris dienu laikā. Lai kā arī nebūtu - ja kādam reliģiskā pārliecība liedz izdarīt pašnāvību - viņam vienmēr būs visas tiesības mocīties līdz galam - neviens nerunā par piespiedu eitanāziju līdz ar to tā nav problēma. Viennozīmīgi eitanāzija ir jāveic tikai tad, kad nav šaubu par cilvēka izvēli vai nespēju lēmumu pieņemt.
Rita
Kādas vēl skepses. Ne jau pašnavniekiem tādu privilēģiju nodrošināt,bet neārstējami slimiem cilvēkiem.!!! Kaut kādai cieņai jābūt taču. Piespiest mocīties līdz beidzamajam,tas būtu ta kā normāli,vai ne? PARAKSTIETIES par iniciatīvu, jebkurš no mums var nokļūt šajā situācijā.... Nav ko gudri sprediķot,veseliem būdamiem... Ir jābūt izvēlei.
Dace
Nevaru nepiekrist, ka ir gadījumi, kad nav iespējams pateikt, vai cilvēks ir vai nav lemtspējīgs, bet lieta jau tāda, ka šāda atbrīvošanās no sāpēm un mocībām nav vispār pieeejama nevienam, pat tiem, kas ir lemtspējīgi. Un es uzskatu, ka par šo jautājumu ir pēdējais laiks runāt. Medicīnas aprūpes sistēma, kas nolemj pacientu mocīties gultā sazāļotam un viņa radiem mocīties līdzi ir absurda. Uz pašu ādas ir piedzīvots, kā tas ir skatīties, kā cilvēks mokās tai gultā. Tā nav dzīve, tā ir nolemtība ciešanām, gan viņam, gan apkārtējiem. Labi, ka mūsu gadījumā reālās sāpes ilga vien mēnesi, pusotru. Pirms tam bija vien emocionālas sāpes, bet arī tās atstāj rētas.
Dace
Es teicu "labi, ka tikai mēnesis, pusotrs", jo zinu, ka citiem ir pat ilgāk. BEt jā, tā ir īsta elle. Eitanāziju vajag, lai cilvēks izlemj, ko viņš vēlas.
ups
tam kurš mokās sāpēs, mēnesis vai pusotrs ir vesela mūžība. Uzskatu,ka eitanāzija IR vajadzīga. Mana radiniece mocījās vairāk kā gadu,ārsti deva reālas cerības ka viņa atveseļosies bet tā nenotika. Viņa sāpēs kliedza gan dienu gan nakti. Īsi pirms nāves Rīgas slimnīcā viņa vēl tika nolamāta par to ka apvēmusi tīro naktskreklu.
lilli
Uzskatu ka eitanazija ir jaatlauj,ja cxilveks mocas sapes kliedzot un nespej ne est,ne gulet .Un piederigajie jamocas līdz tas nav normali.Unzinot kada ir aprupe mūsu valsti drizak noziegums ir likt cilvekiem likt ciest.
.
Būs jāparaksta...
pīpīlācis
Daba par eitanāziju jau ir parūpējusies.Neciešamas sāpes pāriet bezsamaņā.Cilvēka smadzenes nepieciešamības gadījumā sintezē vajadzīgo narkotisko kokteili.
:-P
Cilvēki, kas cieš neizturamas sāpes, bet vēlas nodzīvot līdz pēdējam, ir klīniski sadomazohisti un viņie drīzāk psihiatra palīdzība ir vajadzīga nekā paliatīvā aprūpe.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti