Mēģinājumiem ieviest Latvijā elektroniskās aproces noziedznieku uzraudzībai ir gara, un reizēm arī pretrunīga vēsture. Pirmoreiz šis mehānisms sabiedrības uzmanības lokā nonāca vēl deviņdesmitajos gados pēc „Bankas Baltija” kraha. Toreiz gan to bija paredzēts īstenot atbilstoši deviņdesmito gadu dīvainajām tiesiskuma tradīcijām – mājas arestā esošais „Bankas Baltija” uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents elektroniskās izsekošanas aproci no ārzemēm solījās pasūtīt sev pats, jo policija šādu iekārtu atļauties nevarēja. Beigu beigās gan aproce viņam tā arī netika uzlikta, un policija lūdza tiesai mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli.
Savukārt vēlāk elektronisko aproču jautājums aktualizējās 2006. gadā pēc 13 gadus vecā Justīnes Legzdiņas izvarošanas un slepkavības. Šajā noziegumā tika vainots vīrietis, kurš jau agrāk bija tiesāts par dzimumnoziegumiem, tādēļ toreizējais iekšlietu ministrs Ivars Godmanis nāca klajā ar ieceri šādiem noziedzniekiem pēc atbrīvošanas piemērot uzraudzību ar GPS aprocēm, kas signalizētu, kur viņi atrodas. Tomēr arī šis mēģinājums izgāzās, jo atklājās, ka GPS aproces noziedzniekus izsekot nespētu, jo nedarbojas, piemēram, noejot pazemē.
Savukārt jaunākais mēģinājums ieviest šādas ierīces aizsākās pirms aptuveni diviem gadiem. Tomēr šī iniciatīva no iepriekšējām būtiski atšķiras, jo aproce signalizēs tikai par to, vai tās nēsātājs naktī atrodas mājās. Apmaiņā pret aproces nēsāšanu ieslodzīto varēs atbrīvot par dažiem mēnešiem ātrāk, nekā pienācis viņam piespriestā soda termiņš.
„Skaidrs ir tas, ka visiem nebūs šāda iespēja dota, un viņa būs kaut kādā veidā viņiem resocializācijas procesa ietvaros jānopelna,” saka Valsts Probācijas dienesta Uzraudzības nodaļas vadītājs Imants Jurevičus.
Šobrīd ir izveidota darba grupa, kura noteiks, kādām noziedznieku grupām šāda iespēja vispār varētu tikt piedāvāta. Piemēram, dzimumnoziedznieki, visticamāk, uz to cerēt nevar. Līdzīgs mehānisms jau tiek piemērots vairākās pasaules valstīs, arī Norvēģijā, kas piešķīrusi finansējumu aproču ieviešanai Latvijā.
Norvēģijas Korekcijas iestāžu direktorāta vadītāja Marianne Vollana skaidro: „Mēs to ieviesām, jo tādā veidā cilvēks var saglabāt darbu un nezaudēt kontaktus ar ģimeni, tādējādi ir vieglāk viņu atgriezt sabiedrībā. Otrkārt, tas ir lētāk, nekā turēt viņus cietumos. Un, treškārt, mūsu cietumos jau tā trūkst vietas. Tomēr vissvarīgākais iemesls ir tas, ka mēs uzskatām to par labāku veidu, kā izciest sodu.”
Gada laikā Norvēģijā elektroniskā uzraudzība tiek piemērota aptuveni 1000 likumpārkāpēju, kurus apmaiņā pret aproces nēsāšanu atbrīvo četrus mēnešus pirms termiņa.
To, cik efektīva ir šāda uzraudzība, visvieglāk izmērīt, salīdzinot recidīvismu noziedznieku vidū. Par recidīvistu Latvijā tiek dēvēts cilvēks, kurš divu gadu laikā kopš soda izciešanas jau paspējis pastrādāt jaunu pārkāpumu. Šajā ziņā
statistika nav iepriecinoša – ja pēc soda izciešanas noziedzniekam netiek piemērota nekāda uzraudzība, recidīvisms sasniedz 50% gadījumu. Savukārt, ja noziedznieku pēc atbrīvošanas uzrauga Valsts probācijas dienests, recidīvisms ir tuvāk 20%.
Tikmēr, kā norāda Marianne Vollana, vismaz Norvēģijā starp tiem noziedzniekiem, kuri uzraudzīti ar elektroniskajām aprocēm, recidīvistu skaits ir tikai 10%.
