Ir saulains un karsts augusta pusdienlaiks objektā netālu no Rīgas ostas. Tur notiek ēkas rekonstrukcija. Jānis šobrīd izgatavo rāmi koka durvīm. Precizitātei ir izšķiroša nozīme. Lai varētu ievietot durvis, nepieciešama arī mūrēšana.
Jānim ir 23 gadi un viņš pabeidzis vien piecas klases. Jānim būvniecības darbi nav sveši - viņš strādājis par celtnieku jau no 14 gadu vecuma, bet nelegāli. Būvniecībā piedzīvojis arī treknos gadus. Taču 2010.gadā iekūlies nepatikšanās. „Es atnācu no darba, māsa atnāca mājās, asaras acīs. Viņa teica, ka viņu apbižojot. Nu un viss, izgāju ārā, to cilvēku satiku un mazliet pārmācīju, bišku pa stipru tikai. Iekaustīju, viņš nevarēja vairs staigāt, viņš komā gulēja,” stāsta Jānis.
Konfliktā bija iesaistīti arī citi, bet Jāni par smagu miesas bojājumu nodarīšanu iesēdināja uz trīs mēnešiem. Viņam piesprieda arī trīs gadu nosacīto sodu, taču tā laikā viņš izdarīja vairākas zādzības, par kurām saņēma pilno trīs gadu sodu. „Es iznācu mazliet ātrāk ārā. Pirmstermiņa atbrīvošanās. Iemesls, laba uzvedība, mācīšanās, strādāšana.” Jānis cietumā ieguva deviņu klašu izglītību un elektriķa kvalifikāciju. Pēc iznākšanas brīvībā darba vietu jau pirmajā dienā piedāvāja viņa tēvs - būvniecības darbu vadītājs. „Pats ar saviem spēkiem visu atradu, dzīvesvietu un darbu. Dzīvoju Ķengaragā ar māsām.”
Jānis brīvajā laikā alkaholu tikpat kā nelieto. Viņa sapnis - kļūt par kvalificētu celtnieku, kurš māju var uzbūvēt no pamatiem līdz pat jumtam. Viņš bieži spēlē basketbolu ar draugiem, Jānis cer nākamgad spēlēt Krastu mačā. Bez hobijiem Jānis reizēm brīvajā laikā palīdz audzināt māsai bērnu.
Jāņa atgriešanās sabiedrībā izklausās pēc pasaku stāsta. Tomēr, pēc Jāņa sacītā var saprast, ka ir arī ēnas puses, jo atbrīvoto uzraudzīšanā, ko veic Valsts Probācijas dienests, ir arī nepilnības. „Piemēram, var uzlikt vēl papildus pienākumu dzīvot mājās no desmitiem vakarā līdz septiņiem rītā, pienākumu atrast darbu, pienākumu mācīties un šāda veida pienākumi tiek uzlikti,” stāsta dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs.
Tikmēr Jānim tiesa noteikusi atrašanos mājās no 11 vakarā līdz 6 rītā. Darba vietu viņš nevēlās atklāt, jo baidās, ka ar vienu uzraugošās iestādes zvanu viņš no tās var acumirklī šķirties un aizmirst par naudas pelnīšanu godīgā ceļā. „Es jau pateicu uzreiz, ka darbavietu es neteikšu, bet strādāju oficiāli. Pretenzijas viņiem nekādas it kā nav,” saka Jānis. Valsts Probācijas dienestam pretenzijas nebija, jo uzzināja, ka bijušais notiesātais strādā oficiāli un Jānim ir atlicis apmeklēt šo dienestu vēl tikai vienu mēnesi.
Īpaši sāpīgs esot fakts, ka darba vietas bijušajiem cietumniekiem Valsts Probācijas dienests vairs nepalīdz atrast jau kopš 2008.gada. „Mēs vairs nepalīdzam šiem te ieslodzītajiem, teiksim, sameklēt darbu, kaut kādā veidā nodrošināt ar dzīvokli, dzīvojamo platību. Jā, to dara tagad pašvaldības un dara dažāda veida sabiedriskās organizācijas, kuras ir mūsu valstī,” saka Dementjevs.
Probācijas dienesta vadītājs vienlaicīgi uzslavē savas iestādes darbu par, viņaprāt, unikāliem rādītājiem. Pagājušajā gadā no visiem 12 000 dienesta klientiem tikai 1% atkārtoti pārkāpa likumu un atgriezās ieslodzījumā. „Protams, tā nav oficiālā statistika, jo tā ir labāka, jo skaita ne jau par 10 gadiem, bet par 2 vai 5 gadiem, jo tad tā būs pieklājīgāka. Bet īstenībā, tā ir faktu slēpšana,” tā uzskata Jurijs Kapustins, nevalstiskās organizācijas „Integrācija Sabiedrībai” vadītājs.
Babītes novadā bāzētā organizācija ir vienīgā no astoņām līdzīgām, kas turpina strādāt ar ieslodzītājiem. „Mums ir kompleksā sistēma, kurā ar cilvēku strādā grupa speciālistu, tai skaitā - atkarību speciālists, psihologs, arodmeistars un speciālists par tikumīgo problēmu risināšanu,” saka Kapustins. Organizācijā palīdzību vienlaicīgi var saņemt tikai astoņi bijušie ieslodzītie, lai gan pieteikumu vēstules ar palīdzības lūgumiem sūta daudzi.
Kapustins ir pārliecināts, ka valstij krietni izdevīgāk ir bijušos ieslodzītos atgriezt sabiedrībā un nodarbināt nekā par viņiem tērēt naudu ieslodzījuma vietās. „Problēma ir tā, ka cietumnieki dārgi izmaksā valstij. Vidēji 16 latus dienā. Bet vidējais termiņš, ko cietumnieks pavada cietumā, ir seši gadi. Tagad pareiziniet, 16 latus ar 6 gadiem. Kopā sanāk ap 35 000 latu.” Tiem cietumniekiem, kuri sēž vismaz desmit gadus, pastāv 90% iespējamība, ka pēc cietuma, atkal pārkāps likumu, un atgriezīsies ieslodzījumā.
Arī dzīvesvietas meklēšana notiesātajiem ir laimes spēle. Jānim paveicās, ka viņš var dzīvot pie radiniekiem, taču pašam pie sava dzīvokļa, lai dzīvotu kopā ar mīļoto meiteni, ir iespēja tikt tikai izstāvot pašvaldības dzīvokļu rindu. „Mēs nevaram pateikt, cik ir brīvi dzīvokļi, jo mums dzīvokļi nestāv. Un turklāt tie dzīvokļi, kuri, teiksim, šobrīd ir brīvi un nav aizņemti, viņi atrodas apritē. Šobrīd Rīgas pašvaldībā, piektajā reģistrā ir reģistrēta 31 persona, un, principā, pēc mūsu statistikas datiem vidēji, reģistrējoties pēc soda izciešanas, cilvēks aptuveni 3, 4 mēnešu laikā saņem pirmo jau apskates norīkojumu, kur viņš var iet un aplūkot savu iespējamo dzīvojamo platību,” stāsta Rīgas Domes Mājokļu un vides departamenta vadītāja pienākumu izpildītāja Inga Ivanova.
Katru gadu ap 20 bijušajiem ieslodzītajiem tiek piešķirts dzīvoklis, norāda Inga Ivanova.
Tieši pajumtei pirmajā naktī pēc atbrīvošanas ir liela nozīme, uzskata tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga. Viņa ieslodzījuma vietas un probāciju pētījusi daudzus gadus un piekrīt Jāņa bažām par probācijas dienesta kontroli darba vietā. „Varbūt šeit vajadzētu to pieeju nedaudz pārdomāt un varbūt darīt savādāk, lai šie cilvēki neciestu. Jo kā mēs šodien saprotam, katram cilvēkam mūsdienās, tas, ka viņam ir darbs, ir ļoti būtisks aspekts, un tas nosaka visu dzīvi,” saka Kronberga.
Eskperte piebilst, ka soda izpildes procesā ir jāpievērš liela vērība uz personas spēju funkcionēt sabiedrībā. Personai visa soda izpildes laikā ir jāpiešķir gan izglītība, gan jārisina jautājums ar viņu atkarībām, kā arī ar darba prasmju nezaudēšanu un jaunu darbu prasmju iegūšanu. Šīs darbības ir jāveicina pretī atbrīvošanai. „Bijušie ieslodzītie ir ļoti sensitīva sabiedrības daļa, un ir ļoti rūpīgi jāpieiet pie tā, lai mēs šiem cilvēkiem, pēc iespējas viņu pašu spēkiem, tikai piepalīdzot vai konsultējot, ļautu ieiet tajā normālajā dzīves apritē, kurā mēs katrs atrodamies savā ikdienā,” saka Kronberga.
Teorētiski šīs konsultācijas varētu sniegt arī probācijas dienests, taču šobrīd vienam dienesta darbiniekiem jātiek galā ar 40 klientiem. Bijušais notiesātais Jānis atzīst, ka ir nepieciešama palīdzība, izejot ārā no ieslodzījuma. „Jo ieslodzījuma vietā tu daudz savādāk jūties, nekā iznākot ārā. Tās ir divas citas pasaules. Tur tu nevari domāt tāpat kā šeit. Te ir mazliet grūtāk, jo te tev jādomā, kā naudu nopelnīt, vai kā pabarot sevi, savu ģimeni. Bet tur tev nav jādomā, tur no valsts nodokļiem var dzīvot, tevi pabaro, izgulda,” spriež bijušais ieslodzītais.
Nopietna palīdzība katru gadu pēc dienesta aplēsēm ir nepieciešama ap 200 iznākušajiem cietumniekiem.
