Ina Strazdiņa: Paldies par mums atvēlēto laiku! Ukrainai patlaban ir smags laiks, domājot arī par graudu eksportu. Tas laiks, kad zemnieki novāc ražu, bet Krievija turpina bloķēt jūsu ostas. Vakar Briselē bija sanāksme. Ir iecere atvērt sauszemes solidaritātes koridorus, bet joprojām nav cietas vienošanās. Kā jūs redzat šo situāciju un risinājumu?
Anatolijs Kucevols: Jau kopš pagājušā gada, kad sākās karš, Krievija ir izmantojusi ne tikai militārus, bet arī citus līdzekļus, lai šantažētu Ukrainu un pasauli. Tā ir skaidra un gaiša PSRS prakse – izraisīt bada situāciju, bloķējot graudu eksportu. Krievija vēlas sev vairāk ienākumu.
Bloķējot Ukrainu, Krievija var vairāk pārdot savus graudus, bet Ukrainas produkcijai cenas aug. Globālā pasaule, ANO, Turcija nolēma, ka ir jāveido graudu vienošanās, kas atļautu graudu eksportu, īpaši uz Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīm, kas ir tiešām atkarīgas no mūsu graudiem un nevar maksāt tik augstu cenu.
Mēs no savas puses visu esam izpildījuši, bet Krievija turpina mūs šantažēt un likt šķēršļus tam, lai šo iniciatīvu varētu ieviest dzīvē, bombardējot arī visu infrastruktūru.
Kā globālajai pasaulei uz to vajadzētu reaģēt? Protams, virsmērķis ir, lai Krievija izbeidz karu, bet tagad, kad tā joprojām neklausās, kāds būtu īstermiņa risinājums?
Es paļautos uz vakar Briselē pieņemto lēmumu, ka ir jāturpina izdarīt spiediens uz Krieviju ar visiem iespējamajiem diplomātiskajiem pūliņiem un citiem instrumentiem, lai turpinātos jūras ceļu eksports, jo ar eksportu pa sauszemes ceļiem nepietiks, lai nodrošinātu visas vajadzīgās produkcijas izvešanu.
Mums ir jāatgūst kontrole pār Melno jūru, tā nepieder Krievijai. Otrkārt, Eiropai, Ukrainu ieskaitot, ir jāizvērtē visi tie šķēršļi, kas mums patlaban kavē eksportu pa dzelzceļa sistēmu.
Pēc iespējas ātrāk ir jāizveido "RailBaltica", jāizskata dzelzceļa transportēšanas tarifi Ukrainā, Polijā, Baltijā.
Vakar Eiropas lauksaimniecības komisārs paziņoja, ka Eiropas Savienībai ir jāsedz kompānijām tarifu izmaksas, jo, ja ne, tad Ukrainas graudu cenas salīdzinājumā ar Krieviju būs tik augstas, ka tos nevarēs iegādāties, bet Krievija dabūs to, ko gribējusi – parādīs pasaulei, ka tā ir sekmīgāka, ka tai ir vairāk un lētāki graudi. Jo Krievijai ir tikai viens mērķis – tā grib, lai atceļ sankcijas, lai Krievija var atsākt ekonomiskās aktivitātes un uzvarēt šo karu.
Kas patlaban notiek Ukrainas frontē? Ir lielas pretuzbrukuma gaidas. Mums no šīs puses šķiet, ka situācija patlaban ir bez lielam izmaiņām. Kas jums zināms?
Mans prezidents vairākkārt dažādiem medijiem ir sacījis, ka ir jāizvērtē cilvēku dzīvība un laiks.
Ja ir nepieciešams glābt pēc iespējas vairāk dzīvību, mēs izmantosim vairāk laika.
Es pilnīgi saprotu, ka cilvēki daudz kur pasaulē jau ir noguruši no kara, bet tie ir ukraiņi, kuri par visu maksā un atdod savas dzīvības, lai ne tikai atgūtu savu teritoriju, bet arī lai aizsargātu globālo drošību. Nedrīkst agresoram atdot vienu valsti tikai tāpēc, ka citi grib dzīvot mierā. Ukraiņi savām acīm redz, cik daudz traģēdiju šis karš nes un cik daudz prasa teritoriju atgūšana.
Tāpēc pretuzbrukums nav tik ātrs, kā to rāda filmās. Tā nav videospēle. Bojā iet tūkstošiem cilvēku, tāpēc, katru lēmumu pieņemot, tas ir jāizsver divreiz.
Kā jūs vērtējat pašreizējo atbalstu Ukrainai – gan militāro, gan citu. Vai tas nenāk par lēnu, vai ir pietiekams?
Es pilnīgi paļaujos uz mūsu militāristiem, kad viņi saka, ka redz, cik daudz laika ir vajadzīgs, lai kāda veida militāro palīdzību attransportētu, un cik daudz laika ir vajadzīgs, lai cilvēkus apmācītu. Visam ir racionāls izskaidrojums.
Problēma ir mums, kad mēs vērojam, un mums šķiet, ka pārāk ilgi netiek piegādāti, piemēram, F16, vai ka kāda valsts varētu darīt vairāk.
Bet Latvija, piemēram, mums iedeva "Stinger" raķetes vēl pirms kara, pirms visa šī drausmīgā agresija sākās, un ar tām mēs aizsargājām Kijivu.
Dažkārt ātra rīcība ir svarīgāka par ilgu lēmuma pieņemšanu, un tad mums visiem ir jātiek skaidrībā, vai mēs esam gatavi izbeigt šo karu, vai mēs domājam, ka būs kādas miera sarunas, kurās aizmirsīs par tūkstošiem zaudētu dzīvību, zaudētu teritoriju, par to, ka Ukraina ir nosēta ar mīnām, un ka atmīnēšana prasīs desmitiem gadu un milzīgus līdzekļus.
Dažai rīcībai būtu jābūt ātrākai, bet ar ļoti skaidru perspektīvu – par Ukrainas uzvaru.
Pēdējais NATO samits Viļņā un G7 tikšanās, manuprāt, skaidri parādīja, ka par spīti tam, ka Ukrainai vēl nav skaidra statusa NATO, ir skaidra griba šo karu uzvarēt, un Rietumu partneri ir Ukrainas pusē.
KONTEKSTS:
Polija un četras citas Centrāleiropas valstis lūdza Eiropas Savienības palīdzību, lai novērstu Ukrainas lēto graudu ietekmi.
Kopš Krievijas pilnā mēroga iebrukuma graudu un citas produkcijas eksports caur Ukrainas ostām bija apgrūtināts, tādēļ tika meklēti citi alternatīvie ceļi.
Ukrainas graudu eksports turpinājās caur Eiropas Savienību tranzītā uz citām valstīm, taču loģistikas problēmu dēļ graudi bija uzkrājušies un samazinājuši vietējās produkcijas cenas, kas izraisīja lauksaimnieku protestus.
2022. gada vasarā arī tika panākta vienošanās par Ukrainas graudu eksportu no Melnās jūras ostām. Taču 2023. gada jūlijā Krievija paziņoja, ka izstājas no šīs vienošanās.
