Šī filma ir īpaša arī ar to, ka dažkārt radošajā krīzē iesprūdušiem režisoriem labs ieteikums ir – "paskaties Šērmana maršu". Redzot, cik brīvi režisors, būdams viens ar kameru un skaņas ierakstītāju, divarpus stundu garajā filmā savieno vēsturiski politiskas tēmas ar savu personīgo dzīvi, saglabājot darbā gan dramatiskas, gan arī smieklīgas noskaņas. Viss atkal šķiet iespējams – atgriežas ticība dokumentārajam kino. Kāds kinokritiķis esot teicis – tā, kā Ross Makelvijs veido savas filmas, cilvēkam būtu jādzīvo dzīve. Vienkārši jāvēro un jāapcer.
Man nepatīk vārds "meistarklase". Tad es jūtos mazliet krāpnieciski. Man patīk teikt "saruna", saka režisors. Uz meistarklasi Ross Makelvijs atnāk kopā ar savu dzīvesbiedri, dienvidkorejiešu režisori Hjonu Gjongu Kimu (Hyun Kyung Kim)[2]. Esmu noskatījusies četras Rosa Makelvija filmas, un ir sajūta, ka pazīstu viņu tik labi, ka mierīgi varu uzrunāt vārdā. Ar grūtībām atturos neuzfilmēt, kā Kima ar mazu ķemmīti lēni un rūpīgi saķemmē Rosa matus pirms došanās kino zālē. Šī trauslā aina ir kā dabisks turpinājums antropoloģiskajiem ceļojumiem režisora dzīvē, kuros viņš mūs ar pirmajām filmas minūtēm zibenīgi iesaista.
Pasākums ar jautājumu un atbilžu sesiju beidzas gandrīz deviņos vakarā. Pierunāju viņu kāpt taksometrā ar visu pusizdzerto vīna glāzi rokā. Viņš ne par ko nav pārsteigts, ir ļoti saprotošs, kaut arī mazliet noguris. Bet līdz ko notiek kaut kas, pēc viņa domām, ievērības cienīgs, ar iestrādātu, mehānisku kustību izvelk telefonu – un sāk filmēt. Ross Makelvijs ir mans viesis raidījumā "Disociatīvā fūga" "Radio Naba" studijā.
Ross Makelvijs: Vai man aizvērt durvis?
Ieva Ozoliņa: Jā, lūdzu! Skaņas līmenis varētu būt augstāks…
Ross Makelvijs: Viens divi trīs… Es runāšu šādi un par visu, par ko gribēsiet, lai runāju. Noteiktās robežās.
Parunājiet vēl mazliet.
Ross Makelvijs: Es runāju šādi. Es dzeru vīnu. Cheers! Mana sieva saka, ka mani mati ir nekārtīgi.
Hjona Gjonga Kima: Nē, kad es to teicu?
Ross Makelvijs: Nu, viņa nesauca to par nekārtību, bet teica, ka kaut kas jādara.
Hjona Gjonga Kima: Tas ir radio ieraksts.
Sāku ar tipisku jautājumu – kā aizsācies režisora ceļš kino veidošanā?
Ross Makelvijs: Es domāju, ka pieņēmu šo lēmumu tā, kā to pieņem vairums jauniešu. Viņi redz kaut ko tādu, kas viņus patiešām ļoti ietekmē. Un es atceros, ka koledžā noskatījos divas filmas. Vienu no tām bija veidojis amerikāņu režisors Frederiks Vaizmens (Frederick Wiseman). Un mani ļoti pārsteidza šis filmu veidošanas piegājiens, kur nav tiešu interviju. Nekas neliecināja par to, ka režisors piedalās notiekošajā. Bija tikai tas, kas notika kameras priekšā. Un Vaizmens visas savas karjeras laikā ir veidojis daudzas filmas tieši šādā veidā. Tas bija ļoti tīrs kino. Un, manuprāt, tas mani ļoti ietekmēja. Otra redzētā filma bija režisora Ričarda Līkoka (Richard Leacock), arī amerikāņa, kurš uzņēma filmu "Vēlēšanas" ("Primary") par vēlēšanu kampaņu ASV, par Džonu F. Kenediju un Hūbertu Hamfriju. Filmas nosaukums bija ļoti vienkāršs, un arī pati filma bija ļoti vienkārši uzņemta. Viņi vienkārši filmēja notiekošo. Aizkulises. Un, manuprāt, abas filmas mani ietekmēja, es tās paturēju prātā. Es nebiju kinorežisors. Es nebiju gatavs kļūt par kinorežisoru, bet nojautu, ka kaut kas tāds varētu būt interesants. Man bija 18 vai 19 gadi.
Un jūs bijāt ārstu ģimenes dēls.
Ross Makelvijs: Jā, mans vectēvs, mans tēvs un mans brālis, daudzi brālēni un pusbrāļi bija ārsti. Un tāpēc tas bija mazliet neparasti.
Jūs jutāties kā melnā avs?
Ross Makelvijs: Es biju melnā avs. Varbūt man vajadzētu teikt – pelēkā avs, ne gluži melna.
Bet pastāstiet, lūdzu, kā jūs atradāt savu īpašo naratīva veidošanas paņēmienu caur aizkadra tekstu.
Ross Makelvijs: Es filmēju dzīvi ar kameru, bez scenārija, nerežisēju, nemēģinu neko ietekmēt. Filmēju lietas, kas notiek ar cilvēkiem, kurus satieku, vai cilvēkiem, kurus pazīstu jau sen, ar ģimenes locekļiem, ar tiem cilvēkiem, kuri mani interesē. Es to visu filmēju, un tad filmas veidošanas viena daļa ir pabeigta. Nākamais solis ir tas, par ko jūs runājat – naratīvs. Un man ir jāatgriežas savā prātā un jāatceras, kā es jutos, kad filmēju šos mirkļus. To ir grūti izdarīt, bet es domāju, ka ikviens no mums ir skatījies uz fotogrāfiju un varbūt aizdomājies, ko domājis un jutis tajā dzīves brīdī, kad fotogrāfija tika uzņemta. Tāds ir arī mans process – es domāju par to, kas notika manā dzīvē, un to cilvēku dzīvēs, kurus es tajā brīdī filmēju. Tagadnes, nevis pagātnes formā. Un mikrofons to kaut kā piefiksē. Un tad es eksperimentēju ar ierakstu un lieku audio kopā ar attēlu. Tas man ir ļoti sarežģīts process. Es nezinu kāpēc. Gala rezultāts ir ļoti vienkāršs, bet process ir grūts un sarežģīts.
Jūs esat pilnīgi viens montāžas telpā?
Ross Makelvijs: Dažreiz ir kāds skaņu inženieris, kurš seko līdzi līmeņiem un tā tālāk, bet galvenokārt esmu viens. Pats rakstu un veidoju naratīvu. Kad montēju, es bieži strādāju kopā ar montāžas asistentu. Tas ir citādāks process nekā stāstījums.
Īstais radošais process sākas tad, kad jūs sākat rakstīt savu stāstījumu.
Ross Makelvijs: Nē, tas sākas tad, kad uzņemu attēlus, kas vēlāk sader ar stāstījumu. Tā ir visu šo lietu kombinācija.
Kā jūs strādājat ar lielu uzfilmētā materiāla daudzumu? Kā pieņemat lēmumus, ko iekļaut filmā?
Ross Makelvijs: Ņemot vērā kadrus, kurus esmu jau nofilmējis, tas tiešām ir labs jautājums. Tā ir gandrīz kā pārfilmēšana. Es skatos uz attēliem un mēģinu tos no jauna sev atklāt. Ko šie attēli man nozīmē tagad, kad es uz tiem atskatos? Un es domāju, ka tā notiek ar visiem filmu veidotājiem – jums vienmēr beigās ir vairāk kadru, nekā varat izmantot vienā filmā. Un tas noteikti attiecas arī uz mani. Es iekļauju to, kas mani patiešām pārsteidz. Piemēram, manā filmā par tabaku ("Spožās lapas" / "Bright Leaves" (2003, 107’) – aut.) ir kāds lauksaimnieks vārdā Hovards Makfersons. Es filmēju viņa dzīvi, došanos uz tabakas laukiem. Visvairāk mani pārsteidza Hovarda spēja vienkārši apcerēt savu dzīvi, runāt par tabaku un to, cik brīnišķīga, ka tā bijusi viņa dzīvē. Un vēl viena šķautne, ko es atklāju nejauši, bija viņa dziedāšanas prasme. Viņš dziedāja baznīcas kvartetā. Tā mūzika bija tik aizrautīga un skaista, ka domāju… Es pat nezināju, ka šis cilvēks to prot. Viņa mūzika un kvarteta dziedāšana filmā parādās trīs vai četras reizes. Es taisīju filmu "Spožās lapas" gan par tabaku, gan par cilvēkiem.
Jūsu filmās parasti cilvēki kļūst par centrāliem personāžiem. Kā viņi jūs tik silti pieņem un ir gatavi filmēties? Kā jūs strādājat ar saviem personāžiem?
Ross Makelvijs: Ir cilvēki, kuri nevēlas, lai viņus filmē. Ir cilvēki, kuri domā – ak, jā, es pamēģināšu. Bet tad viņiem tas kļūst garlaicīgi, un viņi atsakās. Bet jūs viņus neredzat, viņi nav filmā. Man škiet, ka katra cilvēka dzīvē ir performatīvā kvalitāte. Bet tas ir montāžas jautājums. Tu izmontē ārā to, kas nav izdevies, un atstāj to, kas ir interesanti.
Mana pieeja ir tāda, ka es cenšos būt mierīgs un esmu tikai viens ar kameru. Filmā nav piecu cilvēku filmēšanas grupas. Un es domāju, ka tas viņus mazliet atslābina. Es vienkārši cenšos izveidot zināmu uzticību.
Viena cilvēciska būtne ar otru, cik vien iespējams šajā situācijā. Tas ir ļoti atšķirīgi. Tā nav žurnālistika, ziņu vai raidījumu filmēšana. Mans filmēšanas veids ir klusāks.
Skatoties jūsu filmas rodas iespaids, ka ģimene jūs labi saprot, jo tikai dažreiz lūdz novākt kameru. Vai viņi reizēm no jums nenogurst?
Ross Makelvijs: "Izslēdz, lūdzu!" Un tad es izslēdzu. Ik pa laikam kāds man saka, ka negrib, ka es filmēju.
Slēptā kamera. Ko jūs domājat par to?
Ross Makelvijs: Nekad. Tas man neder.
Es arī domāju, ka tas nav pārāk interesanti, jo tas ir zagts materiāls.
Ross Makelvijs: Labs izteiciens – zagts. Manuprāt, ir vietas, kur tas darbojas ļoti labi. Piemēram, dokumentālā filma par Navaļniju, krievu aktīvistu, kurš mēģināja gāzt Putinu. Tā bija dokumentārā filma par viņa dzīvi. Viņi slepeni ierakstīja telefonsarunu ar kādu, kurš varēja būt saindējis Navaļniju. Šī persona nezināja, ka tiek ierakstīta. Tika pielietots slēptais mikrofons. Tas darbojas ļoti spēcīgi, kad dzirdat, kā viņš saka, "bija dažas lietas, ko gribēju darīt citādāk. Iespējams, man būtu izdevies viņu nogalināt, bet neizdevās". Ļoti spēcīgi.
Tas nozīmē, ka jūs domājat, ka ir situācijas, kurās var izmantot slēpto kameru.
Ross Makelvijs: Tieši tā. Un tā noteikti bija viena no tām.
Kā jūs savās filmās spējat saglabāt trauslo robežu starp skumjām un humoru? Humors jūsu filmās ir ļoti klātesošs.
Ross Makelvijs: Tas ir jautājums par to, kā skatīties uz filmu, kad tā attīstās dažādos posmos. Bet, ziniet, komēdija un traģēdija jau izsenis ir bijuši īstie teātra poli. Šekspīrs rakstīja gan komēdijas, gan traģēdijas. Un ir kaut kāda šo divu lietu kombinācija, kas veido pilnīgu cilvēka stāvokļa ainu. Citiem vārdiem, dzīve ir absurda un bieži vien nežēlīga, un tomēr – ja tev nav humora izjūtas, manuprāt, ir ļoti grūti izdzīvot un novērtēt dzīves skaistumu. Tā ir kaut kāda kombinācija, kas rodas starp šo divu lietu līdzsvarošanu – skumjas un humors.
Filmā "Nenoteiktais laiks" ("Time Indefinite", 1993) ir teikums, kurā jūs sakāt, "mans tēvs man būtu teicis – nedomā par nāvi, vienkārši dzīvo". Tas ir tāds dziļš ieteikums.
Ross Makelvijs: Pareizi. Domā tikai par dzīvi. Jā. Viņš bija ārsts un ķirurgs, un es domāju, ka viņš katru dienu strādāja ar cilvēkiem, kuri, iespējams, varētu nomirt. Un daudz kas bija atkarīgs no viņa kā ķirurga spējām to novērst. Bet es domāju, ka viņš arī ļoti izbaudīja dzīvi, un viņam bija humora izjūta. Tas ir diezgan bieži sastopams, īpaši to cilvēku vidū, kuri spiesti saskarties ar dzīvības un nāves situācijām, piemēram, policisti un karavīri. Vienmēr esmu pārsteigts par viņu spēju jokot par piedzīvoto. Es bieži lasu rakstus avīzē par to, ko karavīri dara Ukrainā, jo man tas šķiet neiedomājami, ka tas notiek vēlreiz. Tā ir atgriešanās Pirmā pasaules kara laikā. Bieži vien karavīriem, kas tiek aprakstīti vai filmēti, piemīt melnā humora izjūta. Tas ir izdzīvošanas veids.
Jūs filmējat cilvēkus ko mīlat, un dzīvē, kas rit kameras priekšā, dažkārt ievijas nāve. Kā darbs pie filmām jums palīdz pārvarēt šos notikumus?
Ross Makelvijs: Ak, nu, tas nepalīdz pārvarēt, varbūt palīdz ar to samierināties. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Es domāju, tas ir pārāk iekšēji. Es precīzi nezinu. Man tas vienkārši ir svarīgi. Un es domāju, ka arī jums ir svarīgi, ja jūs esat uzņēmuši filmu par ģimeni, un tad viens no ģimenes locekļiem nomirst. Manā gadījumā tas bija mans tēvs filmā "Nenoteiktais laiks". Kad tas notiek, tas visiem ir satricinošs pārdzīvojums. Kā tad man ar to tikt galā?
Bet es domāju, ka ir ļoti svarīgi par to runāt, un kameras klātbūtnē sakopojas domas.
Ross Makelvijs: Taisnība. Manuprāt, saruna ar brāli par mūsu tēva nāvi nebūtu notikusi, ja es nebūtu filmējis.
Vai ir kaut kas, ko jūs nekad nedarītu filmēšanā? Jūs jau stāstījāt par slēpto kameru.
Ross Makelvijs: To es nekad nedarīšu. Ir bijušas pāris reizes, kad esmu to pārkāpis, bet gandrīz vienmēr es pārtraucu filmēt, ja cilvēki lūdz. Ne jau tikai kāda īpaša ētikas kodeksa dēļ, kuram jāseko. Drīzāk tāpēc, ka neatkarīgi no tā, kādus kadrus es iegūstu, tie nebūs vēlāk noderīgi, jo cilvēki būs dusmīgi un nedos man neko, ko būtu vērts filmēt. Tāpēc man tas vienkārši jāpieņem.
Un ko jūs domājat par montāžas procesu? Mazliet izmainot materiālu, kaut ko izgriežot, materiālam piešķiras jauna nozīme.
Ross Makelvijs: Nu, es domāju, ka tā ir taisnība. Montāža maina visu. Žans Liks Godārs teicis, ka katrs montāžas griezums ir politisks paziņojums, un tā ir taisnība. Tam ir gandrīz politiska ietekme uz visu filmu. Un jums kā režisoram tas ir jāapzinās. Tāpēc man patīk patiešām gari kadri, kas turpinās ilgi, jo tajos nav montāžas katru sekundi. Manuprāt, mūsdienās ātra montāža ir populāra. Un es cenšos tā nedarīt savās filmās.
Manuprāt, lēmums, kad nogriezt kadru, arī ir ētisks process.
Vienkārši jāseko iekšējam kompasam un jāsaprot, kas no tā visa ir labs un kad kļūst par daudz.
Vai jūs rādāt savu materiālu filmas personāžiem pirms pirmizrādes?
Ross Makelvijs: Jā, es to daru. Skaidrs, ka viss viņiem nepatīk. Viņi visi to ir teikuši. Mans dēls Adrians bija labs piemērs. Viņš redzēja "Fotogrāfisko atmiņu" ("Photographic Memory" (2011, 87’) – aut.), un teica, ka viņam nepatīk atsevišķas filmas epizodes, bet es teicu, ka varu tās izņemt, ja viņš tiešām vēlas. Viņš saprata filmas veidošanas procesu. Viņš teica: "Nē, saglabā tās filmā". Ir labi. Manuprāt, arī māsa būtu gribējusi, lai neizmantoju dažas ainas no "Šērmana marša", bet viņa gribēja, lai filma būtu veiksmīga. Viņai patīk nedaudz tēlot. Viņa ir ļoti atraktīva, un pati zina, tāpēc nelūdza neko man slēpt.
"Fotogrāfiskā atmiņa" ir skaista filma par to, kā tēvs mēģināt atgūt saikni ar dēlu. Paldies. Es domāju, ka tā filma var cilvēkiem palīdzēt.
Jūs pasniedzat arī universitātē. Jūs mācāt dokumentālo filmu režiju?
Ross Makelvijs: Nē, mēs nekad nerežisējam.
Kā tad jūs sakāt?
Ross Makelvijs: Es saucu sevi par režisoru, bet neko nerežisēju. Es tikai reaģēju uz to, kas notiek. Jūs reaģējat uz to, kas notiek kameras priekšā, kad filmējat. Jā, un tas attiecas arī uz mani.
Skaidrs.
Ross Makelvijs: Ja jānosauc vārdā, tad es sevi varētu dēvēt par filmu veidotāju. Jūs jautājāt, ko es mācu darīt augstskolā. Būtībā tie ir tehniski paņēmieni, kā ar digitālo videokameru iegūt labu attēlu. Mēs filmējam digitālo video un mācām veidu, kā cilvēkus nomierināt, lai varētu filmēt viņus tā, lai būtu interesanti auditorijai, kas viņus redz, un palīdzam veidot uztveramu stāstījumu. Ļoti daudz darba ar jauniešiem. Jālūdz viņi atteikties no kontroles grožiem, pie kuriem viņi tik ļoti ir pieraduši. Viņiem šķiet, ka tā ir pareizi. Izvirzām noteikumu, ka nedrīkst balstīties uz iepriekš sarakstītu scenāriju. Šādās filmās jūs patiesībā nevarat pateikt cilvēkiem, ko darīt. Vienkārši jānovēro viņu dzīve, un tad vēlāk, atlasot iegūtos kadrus, jāizlemj, kas no tā ir interesants un pārliecinošs, lai varētu salikt īsu desmit minūšu dokumentālo filmu. Tātad viņi veido divas vai trīs īsfilmas ievadlīmeņa un vidējā kursa laikā, un tad, ja vēlas turpināt, viņi veido garāku filmu pēdējā studiju gadā.
Un kā jūs domājat, kādas īpašības vai prasmes ir būtiskas dokumentālā kino veidotājam?
Ross Makelvijs: Nu, tev jābūt labam cilvēkam, un es nedomāju labam morāles nozīmē, bet gan atvērtam, gatavam uzrunāt un būt ziņkārīgam. Jā, tev ir jābūt zinātkāram par pasauli. Jāinteresējas par cilvēkiem pasaulē un par to, kā viņi ir saistīti ar to, kas tevi interesē. Manuprāt, zinātkāre ir galvenā lieta, kas nepieciešama dokumentālā kino režisoram.
Ar kādām grūtībām, galvenokārt, saskārāties savas karjeras sākumā? Vai tagad šķiet, ka būtu darījis kaut ko savādāk?
Ross Makelvijs:Nē, es domāju, ka esmu visu paveicis perfekti. Es jokoju. Protams, ir brīži, kad tu sevi apšaubi un domā – es gribētu kaut ko izdarītu mazliet citādi. Iedomājos, ka gribētos uzņemt spēlfilmas.
Man ir tik ļoti apnicis taisīt filmas, kurās es nemaz nemēģinu režisēt cilvēkus.
Es vēlos, lai kaut kā varētu izmantot aktierus un vienkārši likt lietām notikt tā, kā vēlos. Es par to daudz domāju. Īpaši, kad kļūstu vecāks. Kļūst ļoti grūti ieguldīt laiku cilvēkos reālajā pasaulē un pēc tam mēģināt no tā izveidot dokumentālo filmu. Tam ir nepieciešams daudz enerģijas un pacietības. Un, protams, tas, kas kļūstot vecākam atliek arvien mazāk un mazāk, ir pacietība un enerģija.
Bet ja galu galā kaut kas nav izdevies tā, kā bija gribējies, kā jūs to pārvarat?
Ross Makelvijs: Ziniet, es esmu bijis diezgan apmierināts ar visām savām filmām, jo es nebūtu tās rādījis, ja nebūtu apmierināts. Atskatoties atpakaļ, es redzu, ka dažas lietas būtu darījis citādi, bet es domāju, ka tā tas ir vienmēr. Es gribētu teikt, ka nevienā filmā man nekad man nācies nožēlot estētiskos lēmumus un montāžu.
Ko jūs saucat par labu filmu?
Ross Makelvijs: Es pats joprojām daru ko dīvainu – katru reizi, kad redzu filmu, kas man patiešām patīk, es aplaudēju. Grūti pateikt, kas šo ķermenisko reakciju izraisa, bet man tas nozīmē, ka kaut kas patiešām ir izdevies. Bet man arī šķiet, ka aplausi ir ļoti primitīvs veids, kā uzreiz uz to reaģēt.
Vai jūs domājat par saviem skatītājiem? Ko viņi paņems līdzi no jūsu filmām?
Ross Makelvijs: Ne īsti, nē. Es domāju, ka palīdz, ka mani skatītāji ir cilvēki. Ziniet, es nedomāju, ka man īpaši veiktos, ja tās būtu kazas vai aitas, vai citi dzīvnieki. Bet, ja tu esi cilvēks, es ceru, ka tu varēsi identificēties ar stāstiem, kas risinās manās filmās, jo tie ir savā ziņā universāli. Manai mātei bija teiciens. Viņa teica, ka viss sākas un beidzas ar ģimeni. Es to neizvirzu kā svarīgāko noteikumu savās filmās, bet tas tur ir. Tas lielā mērā nosaka to, ko es daru.
Gandrīz piemirsu uzdot svarīgu jautājumu – ko Ross Makelvijs filmē tagad? Atcerējos, kad bijām jau nonākuši pie viesnīcas, kur viņi abi ar dzīvesbiedri, režisori Hjonu Gjongu Kimu bija apmetušies. "Ļoti garlaicīgi" viņš atbildēja, "vienkārši mana dzīve. Filmēju savas dzīves ceturto nodaļu, kas ietver arī laulību ar manu brīnišķīgo sievu. Un bija piedāvājums no Holivudas uzņemt izdomātu versiju par Šērmana kargājienu. Un tā es veidoju dokumentālo filmu par izdomātu Šērmena karagājienu ."
