Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģināls glabājas Kara muzejā. No krājuma to izņem reti, lai blāvais teksts un ar tintes spalvu uzliktie paraksti neizbalotu.
Dokuments rakstīts vācu okupācijas apstākļos 1944. gada 17. martā. Uz tā ir 188 Latvijas patriotu – politiķu, universitāšu mācībspēku, juristu, kultūras darbinieku – paraksti.
"[To paraksti,] kuri uzskatīja, ka Latvijai nav izdevīga ne viena, ne otra okupācija. Ka Latvija tomēr ir bijusi neatkarīga valsts, un tas, ka Latvija ir okupēta, būtu jāpaziņo arī Rietumu valstīm un jāpasaka, ka mums šeit darbojas pretošanās kustība, kas ir vērsta uz Latvijas neatkarības atgūšanu," dokumenta saturu skaidroja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Galvenā prasība – nekavējoties atjaunot Latvijas suverenitāti un valstiskumu, ko starptautiski "de iure" atzina 1921. gada 26. janvārī. Atjaunot 1922. gada Satversmi un Latvijas armiju, kam būtu jāaizstāv valsts pret draudošo atkārtotu PSRS okupāciju. Dokuments deklarēja, ka Latvijai jāsadarbojas ar Rietumu lielvalstīm, kuras varētu atbalstīt Latvijas neatkarību.
Pirms tam jau bija tapušas Rietumiem adresētas deklarācijas, taču tajās iztrūka informācijas par to, cik plaša ir pretošanās kustība Latvijā.
"Memorandam bija nosacīti leģitīms raksturs, ka to nav izdomājuši tikai daži atsevišķi cilvēki, bet tas pārstāv kaut kādu sabiedrības daļu. Latvijas Centrālo padomi vispār veidoja pēdējās neatkarīgās Latvijas Saeimas lielāko politisko partiju pārstāvji, kas kopā bija ieguvuši 49 no 100 balsīm, un viņi uzskatīja, ka viņi ir tiesīgi pārstāvēt Latvijas tautas gribu," turpināja Tomaševskis.
Vācu okupācijas apstākļos par šādu darbību draudēja represijas. Un jau 1944. gada aprīlī padomes redzamākie biedri, tostarp Konstantīns Čakste, tika arestēti. Daļa biedru paspēja evakuēties uz Rietumiem, kur turpināja cīņu par neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu.
"Šis dokuments, runājot par Latvijas valsts kontinuitāti, ir būtisks ar to, ka Latvijas valsts tiesiski joprojām turpina pastāvēt arī Otrā pasaules kara gados," norādīja vēsturnieks.
Memoranda kopijas izveda no Latvijas, lai nodotu sabiedroto valdībām. Oriģinālu atrada 2001. gadā remontdarbu laikā kādā namā Vecrīgā, paslēptu zem grīdas.
Dzīvoklis savulaik piederēja Vallijai Veščūnai-Jansonei, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierei, un viņas vīram Vilhelmam Jansonam, kurš bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
