“Latvijas gāzes” privatizācija – kā “Gazprom” un “Itera Latvija” ieguva kontroli
“Latvijas gāze” privatizējamo objektu sarakstā iekļauta 1995.gadā. Bet 1997.gadā akcijas pārdotas stratēģiskajiem investoriem – Krievijas “Gazprom” un vācu konsorcijam “Ruhrgas”/”Preussen Elektra” (vēlāk “E.ON Energie AG”). 1998.gadā 24,64% akciju pārdoti publiskajā piedāvājumā Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmuma darbiniekiem. 1999.-2002.gadā vairākās izsolēs Rīgas Fondu biržā pārdotas atlikušās valstij piederošās akcijas. Noslēdzoties privatizācijas procesam, akciju sadalījums bija šāds: “Ruhrgas Energie Beteiligungs AG” - 28,66%, “Gazprom” – 25%, “Itera Latvija” – 25%, “E.ON Energie AG” - 18,06%, 3,27% - citiem akcionāriem. Kopš 1999.gada februāra “Latvijas gāzes” akcijas kotētas Rīgas Fondu biržā (tagad “Nasdaq Riga”). Šobrīd – Otrajā sarakstā. Mazo akcionāru skaits arī šodien pārsniedz vairākus tūkstošus cilvēku.
1997.gada 2.aprīlī noslēgtajā privatizācijas līgumā Latvijas valsts garantēja līdz 2017.gada 2.aprīlim saglabāt “Latvijas gāzi” kā kopumu, piešķirot tai ekskluzīvas tiesības uz dabasgāzes pārvadi, uzglabāšanu, sadali un realizāciju. Dabasgāzes tirgus tika atvērts 2017.gada 3.aprīlī.
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas dabasgāzes tirgū ir bijuši trīs ļoti svarīgi notikumi: "Latvijas gāzes" privatizācija 90. gadu otrajā pusē, dabasgāzes tirgus atvēršana 2017. gada 3. aprīlī un atteikšanās no Krievijas dabasgāzes, kam jānotiek 2023. gada 1. janvārī.
Pēc "Latvijas gāzes" privatizācijas par uzņēmuma lielākajiem akcionāriem kļuva gāzes ražotāji un piegādātāji no Krievijas un Vācijas. Faktiski tāda toreiz arī bija privatizācijas ideja: vienam stratēģiskajam investoram jābūt gāzes piegādātājam, bet otram – jāpārstāv rietumvalstu gāzes nozare.
Šos nu jau gandrīz 30 gadus senos notikumus ir vērts atcerēties kaut vai tādēļ, ka ļoti daudzām norisēm cēloņi ir meklējami tieši "Latvijas gāzes" akcionāru struktūrā. Piemēram, dabasgāzes tirgus atvēršana notika ļoti, ļoti vēlu – vien 2017. gadā, kaut gan runas par to sākās jau 2000. gadu sākumā (Igaunijā gāzes tirgus reorganizācija sākās 2013. gadā, bet Lietuvā – 2016. gadā). To noteica Latvijas valsts un lielie akcionāri, kas paredzēja faktisku "Latvijas gāzes" monopolu līdz pat 2017. gadam.
Tirgus atvēršana sadalījusi bijušo monopolu trīs uzņēmumos
Līdz ar tirgus atvēršanu 2017. gada 3. aprīlī "Latvijas gāze" atbilstoši Eiropas Savienības un Latvijas Enerģētikas likuma prasībām tika sadalīta trīs daļās.
Atsevišķi tika nodalīta pārvade (lielie maģistrālie tīkli), sadale (piegāde no pārvades tīkliem līdz patērētājiem) un gāzes piegāde klientiem (mazumtirdzniecība). Proti, izveidojās divi jauni uzņēmumi. Taču tikai vienam no viņiem – 2016. gadā izveidotajam vienotajam dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operatoram "Conexus Baltic Grid" ("Conexus") – normatīvie akti paredzēja akcionāru maiņu tā, lai jaunie īpašnieki būtu ar "Latvijas gāzi" un tās akcionāriem nesaistītas personas.
Tā bija iespēja Latvijas valstij atgūt kontroli pār gāzes pārvadi un Inčukalna pazemes gāzes krātuves izmantošanu. Latvijas valsts 2019. gadā arī atpirka līdz tam "Gazprom", "Itera Latvia" un "Uniper" piederošās akcijas un ieguva kontrolpaketi. "Marguerite Fund" īpašumā esošās akcijas nopirka Japānas investīciju fonds "Marubeni".
Otrs nodalītais uzņēmums, dabasgāzes sadales operators "Gaso" joprojām ir "Latvijas gāzes" meitasuzņēmums. Tā akcionāri patlaban spriež, vai nevajadzētu mainīt uzņēmuma statusu, izveidojot t.s. "māsas" uzņēmumu. Viens no iemesliem ir izmaiņas Nacionālās drošības likumā – Krievijas un Baltkrievijas juridiskajām personām vairs nedrīkst būt nozīmīga līdzdalība Latvijas drošībai būtiskās kapitālsabiedrībās. Tāda ir gan "Gaso", gan arī "Latvijas gāze".
Tomēr statusa maiņa nav raita, arī tādēļ, ka Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem ir atņemtas balsstiesības nacionālajai drošībai svarīgās kapitālsabiedrībās.
Šķiet, līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā šā gada februārī publiski īpaši daudz nav diskutēts par to, vai "Gaso" vajadzētu nonākt Latvijas valsts kontrolē. Tagad tiek domāts, kā "Gazprom" un "Itera" ietekmi tajā mazināt, atsevišķiem politiķiem pat aizrunājoties līdz uzņēmuma iespējamai nacionalizācijai.
"Gaso" līdzīgi kā "Conexus" vajadzētu nonākt Latvijas valsts kontrolē, uzskata arī Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas (LEEA) izpilddirektors un RTU pētnieks Gunārs Valdmanis. Tas patiešām ir svarīgi Latvijas drošībai, jo saistās ar dažādu potenciālu avāriju un krīžu novēršanas riskiem. Iepriekš uz šiem riskiem vēl varēja pievērt acis, bet pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā – vairs nē.
Savukārt bijušais monopolists un joprojām lielākais gāzes tirgotājs "Latvijas gāze" arī pēc tirgus atvēršanas zināmā mērā saglabāja savu dominējošo stāvokli, īpaši mājsaimniecību segmentā. Viens no iemesliem – akcionāru struktūra uzņēmumam līdz pat nesenam laikam deva iespēju nopirkt gāzi tieši no ražotāja par ļoti izdevīgu cenu (mazliet zem tirgus cenas). Tādējādi tā piedāvājums tirgū bija pievilcīgāks nekā citiem piegādātājiem. Otrs – mājsaimniecību sektorā joprojām tiek regulētas gāzes cenas, tādējādi šis tirgus sektors daudziem gāzes tirgotājiem nav interesants.
Vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operators “Conexus” (kontrolē Latvijas valsts)
Pārvalda maģistrālo dabasgāzes pārvaldes sistēmu, kas savieno Latviju ar Lietuvu, Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu reģionu, un Inčukalna pazemes gāzes krātuvi.
Akcionāri: “Augstsprieguma tīkls” – 68,46%, “MM Infrastructure Investments Europe Limited” (kontrolē Japānas uzņēmums “Marubeni Corporation”) - 29,06%, citi akcionāri, kas iepriekš biržā pirkuši “Latvijas gāzes” akcijas– 2,49%.
Dibināts 2016.gada decembrī, reorganizācijas rezultātā no AS “Latvijas gāze” tika nodalīta pārvade un glabāšana.
Dabasgāzes sadales sistēmas operators “Gaso” (“Latvijas gāzes” meitas uzņēmums)
Nodrošina dabasgāzes piegādi no pārvades sistēmas līdz galapatērētājiem, dabasgāzes tīklu drošību un avārijas dienesta darbību, tehniskos pakalpojumus un dabasgāzes patēriņa uzskaiti.
Akcionāri: “Gazprom” - 34%, fonds “Marguerite Gas II.S.a.r.l” - 28,97%, Vācijas “Uniper Ruhrgas International GmbH” - 18,26%, “Itera Latvija” - 16%, citi akcionāri, kas iepriekš biržā pirkuši “Latvijas gāzes” akcijas– 2,77%.
Dibināts 2017.gadā, reorganizācijas rezultātā no AS “Latvijas gāze” tika nodalīta sadale. Darbu sāka 2017.gada 1.decembrī.
AS “Latvijas gāze”
Lielākais dabasgāzes tirgotājs Latvijā, daudzo klientu (aptuveni 400 000) dēļ ir publiskā tirgotāja statuss mājsaimniecību segmentā.
Akcionāri: “Gazprom” - 34%, fonds “Marguerite Gas II.S.a.r.l” - 28,97%, Vācijas “Uniper Ruhrgas International GmbH” - 18,26%, “Itera Latvija” - 16%, citi akcionāri, kas biržā pirkuši “Latvijas gāzes” akcijas– 2,77%.
Dibināta 1991.gadā kā valsts uzņēmums. 1997.gadā tika sākta privatizācija, kas noslēdzās 2002.gadā.
Līdz tirgus atvēršanai gāzes piegādes noteica ilgtermiņa līgumi, tādi tika slēgti gan starp gāzes piegādātāju un tirgotāju, gan arī tālāk ar klientiem. Kā skaidro Valdmanis, tie balstījās principā "take or pay", proti, sezonas laikā obligāti jāizpērk konkrēts gāzes apjoms vai arī jāmaksā sods piegādātājam. Patlaban "Latvijas gāzei" būtu iespēja no šiem līgumiem atbrīvoties, ja tādi vēl ir atlikuši, taču tas, kāda būs uzņēmuma darbība pēc 2023. gada 1. janvāra, ir atkarīgs no uzņēmuma akcionāru lēmumiem. Publiskas informācijas par to nav.
Inčukalna pazemes gāzes krātuve – būtiska reģiona gāzes tirgus sastāvdaļa
Lai saprastu, kā strādā Inčukalna pazemes krātuve, ir vērts atskatīties pagātnē, norāda Valdmanis. Vēsturiski dabasgāzes iesūknēšanas un izņemšanas cikls ir bijis piesaistīts apkures sezonai. Aprīlī, beidzoties apkures sezonai, sākās gāzes iesūknēšana. Tā noslēdzās rudenī līdz ar jauno apkures sezonu.
Pēc dabasgāzes tirgus atvēršanas iesūknēšanas-izņemšanas cikla robežas pamazām sāk izplūst, jo mainās attiecības starp gāzes piegādātajiem un pircējiem. Proti, vēsturiski dabasgāzes piegādes noteica daudzu gadu līgumi, taču brīvas tirdzniecības apstākļos šādu līgumu nozīme kļūst mazāka. Tehniski nav nekādu šķēršļu gāzi nopirkt un iesūknēt krātuvē arī izņemšanas cikla laikā, piemēram, šogad gāzes iesūknēšana Inčukalna pazemes krātuvē sākās jau februārī. Svarīgākais – gāzes apritei būtu jābūt vienmērīgi cikliskai, lai nebojātu krātuves ģeotehnoloģisko stāvokli, uzsver eksperts.
Gāzes iesūknēšanas un izņemšanas ciklus var labi apskatīt, piemēram, šajā vietnē.
Vēsturiski Inčukalnā glabājās dabasgāze ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas un Igaunijas vajadzībām.
Tomēr pēdējos gados "Gazprom" Krievijas vajadzību nodrošināšanai Latvijas pazemes krātuvi izmanto aizvien mazāk, dabasgāzi glabājot tuvāk Sanktpēterburgai.
Valdmanis lēš, ka diezin vai patlaban Inčukalnā ir daudz tieši "Gazprom" piederošas gāzes. Viens no iemesliem – jau 2017. gadā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes regula par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem. Saskaņā ar regulu, ja kāda reģiona apgādē ar dabasgāzi iestājas krīze, tad var tikt izsludināta ārkārtēja situācija un iedarbināts solidaritātes mehānisms, kas cita starpā paredz operatora tiesības rīkoties ar visu krātuvē esošo dabasgāzi, neatkarīgi no tās īpašumtiesībām. Bet, ņemot vērā saspringto situāciju Eiropas dabasgāzes tirgū, krīzi nevar izslēgt.
Jāņem vērā, ka atvērtā tirgus apstākļos Inčukalna krātuvē var glabāties gan gāze, kas jau ir nopirkta un kuras īpašnieks ir pircējs (Latvijas vai citas valsts uzņēmums), gan arī dabasgāze, kas vēl pieder pārdevējam un var tikt pārdota vai nu Latvijā, vai arī pircējam kādā citā valstī.
Otra svarīga lieta – pēc dabasgāzes tirgus atvēršanas Eiropā soli pa solim mūsu reģionā tiek veidots vienots gāzes tirgus, gan paplašinot starpsavienojumu skaitu un būvējot jaunus sašķidrinātās gāzes termināļus, gan arī vienkāršojot starpvalstu tirdzniecību. Tā, piemēram, 2020. gada 1. janvārī vienotu tirgu izveidoja Somijas, Igaunijas un Latvijas gāzes pārvades sistēmu operatori.
Runājot par iespējamo gāzes termināļa būvniecību, Valdmanis uzskata, ka Latvijai tāds būtu vajadzīgs. "Vēsturiski ir bijusi kaut kāda loģika tajā, ka katrā no Baltijas valstīm ir bijis savienojums ar gāzes ražotāju [Krieviju]. Ir skaidrs, ka gāzes vadu uz Krieviju var metināt ciet, jo plūsmas tajā vairs nebūs. Tādēļ būtu jābūt kaut kam aizvietojošam, lai tirgū saglabātos loģika. Lietuvai ir terminālis Klaipēdā, Igaunija būvē Paldiskos, Latvijai arī vajadzētu uzbūvēt," uzskata eksperts.
Paldiskus ar Somiju savieno pirms dažiem gadiem atklāts divvirzienu gāzesvads "Balticconnector", savukārt šā gada maijā darbu sāka Lietuvas–Polijas gāzes starpsavienojums (GIPL).
Piecus gadus pēc tirgus atvēršanas mājsaimniecību tirgū saglabājas faktisks monopols. Būtiskākas izmaiņas varētu notikt 2023. gadā
Pēc gāzes tirgus atvēršanas 2017. gada 3. aprīlī mājsaimniecībām parādījās izvēles iespējas. Viena – iegādāties dabasgāzi par tirgus cenu no citiem tirgotājiem, kas piedāvā gāzi mājsaimniecībām. Otra – nedarīt neko un turpināt saņemt dabasgāzi par regulētu saistīto lietotāju tarifu no dabasgāzes publiskā tirgotāja. Publiskais tirgotājs visu šo laiku ir bijusi "Latvijas gāze", kurai ir tiesības mainīt dabasgāzes tarifu divas reizes gadā – 1. jūlijā un 1. janvārī, iesniedzot pieprasījumu regulatoram. Tarifus apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK).
Gala maksājumu par gāzi mājsaimniecībām veido piecas komponentes:
- dabasgāzes cena, ko ietekmē cenas svārstības pasaulē (tā tiek aprēķināta atbilstoši SPRK apstiprinātajai metodikai),
- maksa par pārvadi, ko aprēķina un ar SPRK saskaņo "Conexus",
- maksa par sadali, ko aprēķina un ar SPRK skaņo "Gaso",
- akcīzes nodoklis,
- pievienotās vērtības nodoklis – 21%.
Un šeit ir svarīga nianse: regulētie tarifi attiecas tikai uz saistītajiem lietotājiem, teorētiski arī no tās pašas "Latvijas gāzes" var iegādāties dabasgāzi par tirgus cenu. Tad gala maksājumā mainās dabasgāzes cena, pārējās komponentes nemainās.
SPRK apkopotā informācija liecina, ka 2022. gada pirmajā ceturksnī mājsaimniecībām gāzi ir piegādājuši pieci tirgotāji. Publiski ir pieejama informācija par diviem: tā pati "Latvijas gāze" un "Latvenergo". Tā kā mājsaimniecībām līdz ar tirgus atvēršanu dabasgāzes piegādātājs nebija jāmaina obligāti, arī tirgotāju piedāvājums nav tik plašs kā juridiskajām personām domātais. Uzņēmumiem gāzes piegādes piedāvā astoņi tirgotāji.
Patlaban faktiski nav iespējams uzzināt, cik liela daļa mājsaimniecību pērk dabasgāzi par tirgus cenu. SPRK precīzus skaitļus neatklāj, vien atbildēs LSM.lv norāda, ka aktivitāte nav bijusi augsta. Aptuvenu priekšstatu var gūt no AS "Latvenergo" ilgtspējas pārskata par 2021. gadu, kurā publicēta informācija par klientiem visā Baltijā.
Situācijai vajadzētu mainīties nākamgad. Saskaņā ar Enerģētikas likuma grozījumiem no 2023. gada 1. maija likuma pants par publisko tirgotāju zaudēs spēku. Līdz ar to regulēts tarifs vairs nepastāvēs, proti, dabasgāzes cena tiks noteikta, abām pusēm savstarpēji vienojoties.
"Šis ir būtisks aspekts, kas var ienest zināmu dinamiku mājsaimniecību tirgū. No tirgotājiem vairākkārt esam saņēmuši norādes par to, ka mājsaimniecību tirgus ir pilnībā jāatver konkurencei, jo regulēta tarifa līdzpastāvēšana ierobežo tirgotāju interesi nodrošināt pakalpojumu mājsaimniecībām. Līdz ar to vismaz pakalpojuma piedāvājuma pusē šis ir tirgū ilgi gaidīts notikums," skaidro SPRK Enerģētikas departamenta direktore Līga Kurevska.
Viņa arī norāda, ka no konkurences aspekta pēc pilnīgas mājsaimniecību tirgus atvēršanas drīzāk gaidāma esošo tirgus daļu pārdale, nevis pilnīgi jaunu tirgotāju ienākšana.
Taču, iespējams, publiskais tirgotājs mainīsies jau pavisam drīz. Proti, ja "Latvijas gāze" līdz 31. augustam nenodrošinās, ka mājsaimniecību patēriņam ziemas sezonā nepieciešamais gāzes apjoms tiek uzglabāts Inčukalna pazemes gāzes krātuvē, publiskā tirgotāja pienākumus pārņems "Latvenergo". "Latvijas gāze" jau divas reizes ir brīdinājusi, ka nepieciešamās rezerves izveidot nespēs.
