ĪSUMĀ:
- Laimīgus likumpārkāpējus probācijas speciālisti nesatiek.
- Darbs probācijas dienestā ir iespēja strādāt sabiedrības labā.
- Probācijas darbinieku darbs ir likt likumpārkāpējam saprast, kāda uzvedība ir vēlama, un kāda ne.
- Pērn Latvijas probācijas dienests saņēmis Eiropas Probācijas konfederācijas apbalvojumu par otru ātrāko izaugsmi.
- Uz vienu probācijas speciālistu Latvijā ir 20-30 klientu.
- Sabiedriskie darbi neder visām klientu kategorijām
- Lielāka uzmanība jāpievērš darbam ar bērniem un jauniešiem.
Linda Spundiņa: Vadītāja amatā jūs esat tikai aptuveni pusotru gadu, taču iepriekš pieredze probācijas jomā jums ir ilga.
Imants Jurevičius: Es pievienojos probācijas dienestam uzreiz pēc tam, kad biju pabeidzis studijas universitātē. Teikšu godīgi, ka arī es pats patiesībā uzskatīju, ka man nav bijusi īsti laimīga bērnība, ka no šīs pieredzes es kaut ko varētu citiem dot, sakārtot pasauli. Pievienojos probācijas dienestam, īsti nesaprotot, kas te ir un kas mani priekšā sagaida, bet šķita kaut kas interesants, kaut kas saistīts ar noziedzniekiem, ar tādām jaunam cilvēkam adrenalīnu uzsitošām lietām mazliet.
Pirmā gada laikā es diezgan ātri sapratu, ka mans priekšstats par to, kāda bijusi mana paša dzīve – man nav par ko sūdzēties. Tad, kad tu sāc runāt ar šiem cilvēkiem, tu saproti, ar kādām problēmām viņi ikdienā cīnās, kāda ir bijusi viņu bērnība, tu saproti, ka tava personīgā pieredze ir nekas, salīdzinājumā ar to visu. Tā ir tāda dzīves skola, es teiktu, dzīves akadēmija - probācija.
Mēs laimīgu likumpārkāpēju neesam satikuši. Tā ir tāda liela patiesība, ko, manuprāt, ikviens probācijas speciālists saprot, strādājot probācijas dienestā.
Tad, kad viņi bija bērni, neviens nesapņoja kļūt par noziedzniekiem. Viņiem dzīve iegrozījās tādu vai citādu apstākļu dēļ noteiktā gultnē, un šobrīd viņi ir nonākuši mūsu redzeslokā.
Jūs teicāt, ka cilvēki, kas pastrādājuši noziegumu, pilnīgi noteikti nav bijuši kaut kādā savā dzīves posmā laimīgi. Kādēļ probācijas darbinieki vēlas strādāt ar nelaimīgiem cilvēkiem? Kāda ir motivācija darbiniekiem strādāt ar šiem cilvēkiem?
Noteikti tā nav nauda. Tas man ir pilnīgi skaidrs pa šiem gadiem. Bet šī ir brīnišķīga iespēja strādāt priekš sabiedrības, priekš citiem cilvēkiem. Tieši tā es arī saskatu savus cilvēkus probācijas dienestā, ka šeit mums ir pievienojušies tie cilvēki mūsu sabiedrībā, kuriem nav vienalga, kas notiek viņiem apkārt, kuri grib izdarīt kaut ko tādu, kas padarīs mūsu sabiedrību, apkārtējo vidi labāku rītdien, pēc gada, pēc trīs gadiem.
Es domāju, ka tā man no personīgās pieredzes probācijas dienestā ir galvenā mācība – ja cilvēks ir motivēts, viņš pats savas pārmaiņas īstenos tad, kad viņš tām būs gatavs.
Šo motivāciju dienests var sniegt?
Mēs palīdzam. Ne visiem mums izdodas aizrakties, tā teikt, tik dziļi un ka viņi paņem pretī, bet mēs patiesi ticam, ka varbūt mēs sava darba laikā nesasniedzām to rezultātu ar viņu, bet pēc trīs pieciem gadiem, kad viņš vairs nebūs mūsu klients, viņš to sarunu atcerēsies. Tūlītēju efektu pateiktais vārds nesniedz.
Ja mēs paskatāmies, kāds dienests izskatījās un kā mēs skatījāmies uz probācijas klientiem, uz savu darbu, piemēram, 2005. gadā – tas radikāli atšķiras no tā, kur mēs esam šobrīd. Toreiz mēs skatījāmies vairāk tā, ka mums vajadzētu vairāk mācīties kontrolēt. Ja ir aizliegts lietot alkoholu, tad visu iespējamo jādara, lai tādu iespēju nepieļautu, ka tā ir mūsu atbildība par viņa uzvedību. Šo gadu laikā mēs esam sapratuši, ka mēs darām savu darbu. Mēs nevaram panākt, ka viņi vienmēr uzvedas tā, kā mēs gribam, jo tā ir viņu uzvedība. Mēs katrs par savu uzvedību esam atbildīgi. Mūsu darbs ir palīdzēt viņiem saprast, ka šāda uzvedība ir vēlama, šāda nav vēlama.
Tas nozīmē, ka jūs šo gadu laikā esat palikuši iecietīgāki?
Atceros, ka ļoti interesējāmies 2005. gadā, kad es sāku strādāt dienestā, par pašaizsardzības paņēmieniem, ka mums varbūt vajag vai nevajag kaut kādus ieročus, tur gāzes balonus, stekus, vai vēl kaut ko, jo viņi ir ļoti bīstami cilvēki, vai ne? Šobrīd mēs tā nedomājam.
Tas, ko mēs pa šiem gadiem esam būtiski sapratuši un mainījuši savā pieejā, ka ir jāstrādā ar visu sociālo vidi un to ekosistēmu, kurā klients dzīvo.
Mēs no savas puses mēģinām tādu kā karti izveidot, kuri no cilvēkiem, kas viņam apkārt ir, vairāk ietekmē, kuri mazāk, kuri ir labvēlīgi, kuri ir nelabvēlīgi, un mēģinām to visu ņemt vērā un pakāpeniski tuvāko gadu laikā strādāsim pie tā, lai attīstītu savas spējas, lai iedarbotos un palīdzētu šiem pārējiem cilvēkiem.
Ja vide ir sabojājusi cilvēku, vai vide pieņem atpakaļ šo cilvēku?
Jā, vide pieņem atpakaļ to cilvēku. Bet, kā es teicu, ja tā ir tāda pati vide, kas ir sliktā vide, tad tā labprāt absorbē atpakaļ, un cilvēks turpina dzīvot tāpat kā līdz šim. Var būt arī tā, ka tā vide ir diezgan atbalstoša un laba. Viņi tā kā nedaudz piesardzīgi ir par to, kā viņš tagad iekļausies, ņemot vērā to, ko viņš tur ir izdarījis un kādas ir viņa problēmas. Te ir tā lieta, ka arī pašam mūsu klientam, tam cilvēkam, kurš slikto lietu ir izdarījis, ir jāatgūst apkārtējo cilvēku uzticība. Tā arī tāpat vien nenāk. Pats galvenais, lai mēs tam cilvēkam dodam iespēju sevi pierādīt, ka viņš patiešām ir nolēmis dzīvot tā, kā viņš mums saka. Un iespēju došana.
Probācija Latvijā ir divdesmit gadus, bet citur pasaulē tā taču ir ilgāka. Kas ir aizgūts no citām valstīm, un uz ko jūs vēl tiecaties?
No citām valstīm mums ir aizgūts gandrīz viss.
Paši neko jaunu neizdomājam?
Tā arī nevar teikt. Mums ir arī probācijas programmas, kuras esam paši izveidojuši šeit Latvijā, ieviesuši un aktīvi izmantojam. Bet, ja mēs runājam par to filozofiju, par to teorētisko bāzi un pirmajiem metodiskajiem materiāliem, kā probācijai jāstrādā, tās pirmās mācības – tās jau nāca no ārzemēm. Tā bija Lielbritānija, Norvēģija, Kanāda, Nīderlande un citas. Pirmie pieci gadi bija tādi ļoti aktīvi – principā politikas pārņemšanas process. Saprast, kas citur ir, kāpēc viņiem ir tas, kas viņiem ir, un kā to visu Latvijā mūsu apstākļiem adaptēt un ieviest. Mēs esam ļoti daudz adaptējuši. Ārzemnieks paskatītos uz to, kas mums ir, viņš neatpazītu sevi, savu valsti, savu pieredzi.
Mēs esam saņēmuši pagājušogad Eiropas Probācijas konfederācijas apbalvojumu kā probācijas dienests, kurš ir otrajā vietā, kas visātrāk attīstās visā Eiropā.
Pirmo vietu dabūja horvāti, mēs palikām otrie. Te ir runa par tādu vispārēju attīstību. Cik es esmu runājis ar kolēģiem no citām valstīm, viņi netic tam, ka mēs tik ātri varam attīstīties, tik ātri ieviest jaunas programmas, tik ātri mainīt likumdošanu. Viņiem tas prasa piecus desmit gadus, ko mēs izdarām vienā divos gados šeit Latvijā. Mēs vienmēr esam bijuši šos divdesmit gadus pārmaiņu piepildīta organizācija. Mēs noteikti arī saglabāsim savu kultūru nākotnē.
Vienmēr gribas salīdzināties ar citiem un bieži vien gribas salīdzināties ar tuvākajām valstīm. Kā mēs izskatāmies uz Lietuvas, Igaunijas fona un kopumā Eiropā?
Ja cietumi visur plus mīnus ir vienādi un saprotams, ko viņi tur cietumos dara visās valstīs, tad ar probāciju tā nav. Kaut kur probācija ir daļa no ieslodzījuma vietu struktūras, kaut kur nav. Puse uz pusi Eiropā. Un tas viss ietekmē, gan kultūra organizācijā, gan kādas funkcijas mēs realizējam. Mums ir ļoti daudz funkciju, ļoti daudz visādu uzraudzības kategoriju. Principā ikviens likuma pārkāpējs tādā vai citādā veidā agri vai vēlu nonāk probācijā.
Citās valstīs tas ir ļoti atšķirīgi. Kaut kur vairāk uz sociālo darbu spiež, kaut kur vairāk spiež uz kontroli. Kaut kur ir 100-150 klienti uz probācijas speciālistu, mums ir 20-30, kas ir tas labais standarts Eiropā. Mēs reāli runājam ar mūsu klientiem un ļoti daudzās Eiropas, arī Eiropas Savienības valstīs es zinu, ka viņiem nav resursu to darīt, tāpēc viņiem ir ļoti lielas problēmas.
Bet noteikti viens no rādītājiem, lai varētu salīdzināties, ir efektivitāte. Un vienmēr gribas teikt, ka, ja izies cauri soda izpildei, tad cilvēks būs mainījies, un efektivitāte ir tad, ja atkal nav nozieguma. Vai ir kādi šādi rādītāji, ar kuriem mēs varam salīdzināties, un vai tiešām rādītājs ir efektivitāte?
Gribētos cerēt, jā, bet tie paši recidīva rādītāji ir ļoti problemātiski, lai no tiem varētu izdarīt kaut kādus secinājumus. Mēs to Latvijā veicam, kaut kādus signālus no šiem pētījumiem saņemam, kur varētu būt problemātiskas lietas, pie kurām jāpievērš pastiprināta uzmanība, kur jāstiprina kaut kas. Bet līdz galam saprast tur īsti neko nevar, pasakot, ka vajag tagad šādu likumu grozīt un viss būs kārtībā vai nostiprināt kādu probācijas programmu, mūsu pakalpojumu vai speciālistu pieejamību.
Jāpatur prātā, ka gandrīz visās valstīs šie recidīva pētījumi tiek veikti par probācijas klientiem, bet katram ir sava metodoloģija – kāds skatās vienu gadu probācijā, divus trīs gadus pēc tam. Ļoti atšķiras sodu izpildes sistēma, krimināllikumi atšķiras, līdz ar to recidīva dati nav salīdzināmi pa valstīm.
Būtiski arī paturēt prātā, ka mēs līdz galam nezinām, kāpēc viņi neizdara jaunus likumpārkāpumus – vai tas ir, pateicoties probācijas darba ieguldījumam, varbūt cietumi sākuši strādāt labāk vai sliktāk, varbūt policija labāk strādā, vairāk atklāj, noķer, varbūt cilvēki sākuši vairāk ziņot. Tur ir ļoti daudz faktoru, kurus nevar līdz galam saprast.
Mēs cenšamies saprast, bet tas, ko mēs noteikti gribētu attīstīt – skatīties vairāk nevis uz recidīvu, bet uz to, kā cilvēks spēj sakārtot savu dzīvi.
Piemēram, vai viņš ir atradis darbu, vai viņš ir izveidojis normālas attiecības ar apkārtējiem, nodibinājis ģimeni, varbūt viņš vairs nelieto atkarību izraisošas vielas. Un tos mērījumus darīt kaut kādu laiku pēc tam, kad esam beiguši ar viņu strādāt.
Jūs jau minējāt, ka ir recidīva pētījumi, no kuriem jūs redzat, kur kaut ko varētu labot, kas ir šī brīža rādītāji, kur jums šķiet, ka ir nepieciešams papildu darbs, iespējams, sarunas ar likumdevēju, kaut kāda mainība likumos?
Pirmā lieta, kas manu uzmanību šobrīd visvairāk ir pievērsusi, ka mums ir ļoti daudz klientu sabiedriskajos darbos. Sabiedriskie darbi neder visām klientu kategorijām. Daļai no šiem cilvēkiem, kuriem šobrīd ir piemēroti sabiedriskie darbi, ir vardarbīgas uzvedības problēmas vai apreibinošo vielu problēmas.
Mēs dienestā uzskatām, ka viņiem būtu piemērotāka uzraudzība, kur ir dažādas sociālpsiholoģiskās ietekmēšanas metodes, kuras mēs izmantojam.
Bet jūs noteikti kādam jau esat to teicis.
Jā, mēs par to esam runājuši ar prokuroriem, tiesnešiem.
Vai kaut kas mainās no šīm tikšanās reizēm?
Mainās. Protams, ka tas nemainās vienas dienas laikā. Tas ir tāds ilgstošāks process, kad ir jārunā, jāskaidro.
Vai sabiedriskie darbi kā virziens ir vienīgā lieta, par ko jūs esat aizdomājušies, kas būtu jāmaina? Vai tomēr ir vēl kādas jomas?
Noteikti mums būtu jāpievērš lielāka uzmanība darbam ar bērniem un jauniešiem. Mums ļoti būtisks darbs ir uzsākts jau pagājušogad pēc Naukšēnu likvidācijas. Ir ieviests jaunais audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis probācijas novērošana. Mēs esam ieviesuši jaunus, ļoti jaudīgus darba instrumentus darbam ar šo mērķa grupu.
Mēs uz šo jaunieti, bērnu tagad lielāku uzsvaru liekam, skatoties uz to, kas viņā ir labs, aiz kā var aizķerties. Ļoti, ļoti daudziem no viņiem dzīvē ir pietrūkusi mīlestība un kāds varbūt saņēmis tieši pretējo. Un tas ir viņus izveidojis par to, kas viņi ir šobrīd.
Tātad mums visiem kā sabiedrībai ir jāsniedz šīs iespējas, arī probācijas klientiem.
Tieši tā. Ja netiks dotas iespējas, ļoti maz kas var mainīties. Ir tie cilvēki, kuri iespējas nav pelnījuši, kā mums varbūt sākotnēji šķiet, bet, ja mēs viņiem tās iespējas dodam, mūsu sabiedrība no tā iegūs vairāk, nekā mēs varam iedomāties.
