Latvijas Radio: Iesākumā pastāstiet par sevi vairāk. Jūs esat “Azov” pulka medpunkta komandieris. Kādi ir jūsu ikdienas pienākumi kara apstākļos šobrīd?

Jaroslavs Soloduha: Mums visā valstī tagad ir “Azov” karavīri: ir gan pulks, gan brigāde un speciālo uzdevumu vienība. Un mums ir azoviešu kustība. Es esmu šīs kustības pārstāvis, aizvietoju brīvprātīgo fonda “Support Azov” komandieri tieši Ukrainas rietumu reģionā. Tāpat esmu medicīnas korpusa komandieris.

Mēs esam tāds kā apgādes centrs “Azov” kustībai. Mums ir ļoti daudzas apakšnodaļas, un, kad vedam palīdzību karavīriem, piemēram, no Latvijas, tad tas nonāk Ukrainā noliktavās Ļvivā. Un pēc tam to pārvietojam uz centrālajām noliktavām Kijivā, un tad tālāk pēc pieprasījuma palīdzība tiek nosūtīta uz apakšnodaļām, kuras ir teju katrā Ukrainas pilsētā.

Domāju – kādi 80% palīdzības, ko ziedo tieši azoviešiem, nonāk arī “Azov” pulkā. Bet mums ir karš, un mēs palīdzam arī citiem. Ja kādai citai vienībai nav ģeneratora un mums ir noliktavā vairāk, tad mēs dalāmies.

Un medicīnas jomā šis medpunkts palīdz gan kareivjiem, gan civiliedzīvotājiem?

Jā, mēs cieši strādājam ar septiņiem kara lauka hospitāļiem un sadarbojamies ar visām stacionārajām slimnīcām. Tāpat palīdzam civilajām slimnīcām, tostarp bērnu slimnīcām, pansionātiem, jo mums sūta arī, piemēram, pamperus vai kādus medikamentus, kurus tālāk izdalām šīm iestādēm pēc situācijas.

Kādus kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem jūs esat pieredzējis šī gada laikā?

Tas ir briesmīgi redzēt tās viņu izklaides Bučā, Irpiņā. Man tur daudzi draugi gāja bojā. Man vienkārši nav vārdu par to, kas tur darījās.

Jūs arī esat evakuējuši cilvēkus no šīm vietām?

Jā, izvedām. Un bija arī daudz cilvēku, kas negribēja pamest savas mājas, bet viņiem taču vajadzīgs ēdiens, un nekā tur nav. Labi, ja pazūd elektrība, tad ir visādi lukturīši un citas lietas. Bet tad, kad nav ūdens, tad tā ir katastrofa. Mēs vedām ar mašīnām ūdeni no Karpatiem cilvēkiem vietās, kuras tika atbrīvotas no okupācijas un karadarbības, aizvedām tur veselu makaronu kravu. “Orki” neko tur neatstāja, viņi visu savāca un cilvēkus apšaudīja, vienkārši nogalināja. Ne tikai Bučā, arī citās vietās. Tā viņiem bija izklaide, un viss ir piefiksēts.

Mēs viņus nekad nesapratīsim.

Jūs esat šī medpunkta komandieris. Kā ir ar cilvēkresursiem, vai pietiek kara mediķu, kas strādā arī frontē? Jo tad, kad Latvijā šoruden viesojās mediķi no vairākām Ukrainas slimnīcām, viņi norādīja, ka katastrofāli pietrūkst, piemēram, speciālistu – protezētāju medicīnas iestādēs. Bet kā ir ar mediķiem frontē?

Mums tādus kaujas apstākļu mediķus nemitīgi apmāca, un visās apakšvienībās bez oficiālā taktiskā mediķa vēl arī katrs kareivis iziet pirmās palīdzības kursu. Un teorētiski arī karavīri zina, kā sniegt šo palīdzību. Un tieši pirmā palīdzība ir būtiskākā kara apstākļos, jo tālāk jau mums ir evakuācijas sistēma. Taču

evakuācijas mašīnas, kuras cietušos nogādā tieši no kara lauka līdz pirmajai frontes līnijai, tās gan mums pietrūkst visu laiku.

Un latvieši šeit mums ļoti palīdz. Tāpēc mēs oficiāli esam tagad uztaisījuši “Azov Support” atbalsta centru arī Latvijā, un puiši tagad jau strādā. Piemēram, tagad mēs dzīsim uz Ukrainu pasažieru busiņu, kurš darbosies evakuācijas zonā un, visticamāk, jau no pirmās līnijas nogādās cietušos uz otro, kur savukārt viņus savāc neatliekamā palīdzība un cenšas stabilizēt ievainoto stāvokli. Tā doma ir tāda, ka ar katru līmeni to ievainoto jau apstrādā arvien konkrētāki medicīnas speciālisti.

Vai esat arī pats vedis šos ievainotos karavīrus no punkta a uz punktu b? Ko tādā brīdī sakāt saviem biedriem, kā jūs cenšaties viņus uzmundrināt tajos apstākļos?

Pēdējā “Azov” karavīru evakuācija, kuru atceros, piemēram, no Mariupoles ar helikopteriem. Vienu notrieca, un visi gāja bojā. Otru tikai aizķēra, un tas varēja izkļūt ārā, un tie visi – aptuveni 50 puišus, kurus izveda – viņi visi tur “Azovstaļā” bija ievainoti un tikai stabilizēti. Un tur bija puiši bez rokām, bez kājām, un, kad tu atbrauc viņiem pakaļ, tad tā ir katastrofāla aina. Viņi visi ir caurumos, netīri, asiņaini. Viņi tur bija ellē… viņus tiešām izveda no elles. Tad tu ņem viņus savā evakuācijas mašīnā un ved tālāk uz kādu medpunktu, un tajos brīžos patiesībā vienkārši nav vārdu..

Man gan vienmēr līdzi ir kaut kādi sīkumi – mandarīni, konfektes, kaut kas ēdams, jo, saprotiet, tajā ellē nekā nav. Un mēs cenšamies uzreiz izrādīt rūpes visos veidos, lai viņi arī saprastu, ka par viņiem neviens nav aizmirsis. Arī vēlāk es uzturu kontaktu ar katru, kurš bija pie manis nonācis.

Daļa atgriežas atkal karā, piemēram, kareivji, kuri ir izgājuši rehabilitāciju. Viņi bez kara bieži vairs nevar.

Man ir draugs, viņam vairs nav puse rokas. Uztaisījām viņam jau protēzi, un tagad viss…. Tikai padod viņam formu, un viņš ies tālāk karot. Viņš ir tankists, un, protams, bez rokas viņš to vairs nevar darīt. Bet ar protēzi viņš tāpat var vadīt mašīnu, un jau turpina darboties Ukrainas aizstāvēšanā. Viņam ir tikai 27 gadi, un viņš par visu cenu gribēja atgriezties pie saviem brāļiem.

Tas Mariopoles azoviešu pulks ir atjaunots tagad, neskatoties uz to, ka, domāju, ap 500 līdz 900 karavīru ir vēl gūstā. Mēs nezinām precīzi, jo viņi mums nedod pilnus sarakstus un negrib viņus izlaist. Viņi vienkārši baidās no “Azova”. Mums ir ļoti stipra disciplīna, visi pulkā ir motivēti, mums nav iesaukto, visi tur ir brīvprātīgie un tas ienaidniekam ir biedējoši.

Kā jūs teiktu, no kurienes viņiem ir tas spēks?

Tā ir audzināšana. Mums ir daudz puišu no Austrumukrainas, un daudzi arī runā krievu valodā, bet te valoda kā tāda man nešķiet svarīgākā, bet svarīgas ir smadzenes. Ja tev ir vate galvā, tad vari runāt jebkurā valodā, tā vate tāpat ir tajā galvā. Mēs negribam dzīvot kā viņi. Krievijā ir divas pilsētas – Maskava un Pēterburga, bet citur ir utopija.

Jūs minējāt, ka tagad Latvijā esat arī ieradies tieši pēc palīdzības kravas. Kādas kopumā šobrīd ir lielākās vajadzības Ukrainas karavīriem?

Tehnika, jo tā var būt lietojama arī tikai vienu dienu. Tieši mašīnas evakuācijai vai mazie džipi, kurus ņem arī diversiju grupas. Ar lielām mašīnām, piemēram, izbraukt purvu nav iespējams, tā mašīna ir neveikla, bet tas darbs ir jāizdara ātri un nepamanāmi. Turklāt krievu karaspēks uzreiz atkož, no kurienes izbrauc mūsu militārā tehnika un tad apšauda šīs vietas. Tāpēc milzīgs paldies jūsu “Tviterkonvojam”, kas dod mums regulāri parastas vieglās mašīnas. Tāpat Normunds Kalniņš ļoti palīdz. Nu, un tagad jau mums ir sava “Support Azov Latvija” oficiāla apakšnodaļa Rīgā, kur darbojas puiši, kas ir arī zemessargi.

Jaroslav, ja mazliet atkāpjamies pagātnē, kā jūs atceraties 24.februāri pirms gada – kur bijāt, ko domājāt, kad sākās karš Ukrainā?

Mēs visi jau bijām tam gatavi, un arī mūsu “Azov” kustības komandieris uzreiz ziņoja mūsu “Telegram” kanālos, lai visi “Azov” kareivji atgriežas un aizstāv valsti. Un visi atgriezās.

No kādas pilsētas Ukrainā jūs pats esat?

No Ļvivas. Un es arī tajā laikā sagaidīju daudzus “Azov” puišus, kas no dažādām vietām atgriezās Ukrainā caur Krakovu. Tad mēs braucām viņiem pakaļ un nodarbojāmies tālāk ar loģistiku, lai nogādātu viņus apakšnodaļās.

Jūs minējāt, ka jau nojautāt par karu iepriekš. Kā jūs tam tad pirms gada gatavojāties?

Jā, mēs pagājušā gada sākumā jau Ļvivā veidojām patruļas grupas, lai savukārt varētu atvairīt kādas diversantu grupas. Vācām arī ieročus, kas mums lielākoties bija medību ieroči. Un daudzas šīs patruļu grupas ir aizgājušas karot, un mēs tagad veidojam jaunas, tieši bažījoties par kādu iebrukumu no Baltkrievijas puses.

Mans viedoklis ir tāds, ka viņi gaida, kad kārtīgi sasals zeme, jo tur ir purvi un viņi nespēj iebraukt tagad tur. Bet desantu no gaisa mēs sakausim. Viņi grib pa sauso ienākt, bet, lai nāk, lai tik mēģina, tur viss ir kārtībā, mēs esam gatavi.

Nobeidzot mūsu sarunu, kāda ir jūsu lielākā cerība šobrīd?

Mums ir tāds lozungs, kuru izmanto azovieši: karš skar visus, bet uzvara ir atkarīga no katra. Un tas visu izsaka. Ir fondi, kas šobrīd palīdz, un katrs ziedotais eiro Ukrainai ir būtisks. Ja negribat palīdzēt karavīriem, tad palīdziet Ukrainas bēgļiem un bērniem, kuriem nav ko ēst. Piemēram, Karpatos ir ļoti daudz bēgļu bērnu, kas šobrīd tur dzīvo pagastu kultūras namos uz “raskladuškām” un viņiem reizēm beidzas pārtika. Tāpēc paldies jums par visu, un uzvara ir ar mums!