Uģis Lībietis: Šis gads sākās ar skaļiem trauksmes zvaniem no ietekmīgā Eiropas Parlamenta deputāta Gija Verhostada puses, kurš apgalvoja, ka par spīti deviņām sankciju kārtām ES tirdzniecības apjoms ar Krieviju 2022. gadā ir pieaudzis. Taču, ja nedaudz dziļāk papēta šos datus, tad izrādās, ka realitāte ir pavisam cita. Kā jūs raksturotu ES un Krievijas attiecības, ņemot vērā visas līdz šim ieviestās sankcijas?
Žolts Darvašs: Mans kopējais secinājums ir – sankcijas ir efektīvas un tās ir ievērojami ierobežojušas tirdzniecību starp ES un Krieviju. Un es paskaidrošu, kāpēc. 2021. gadā, kad Eiropu un pasauli skāra pandēmija, naftas un energoresursu cenas nokritās līdz ļoti zemam līmenim. Tas nozīmēja, ka arī Krievijas ienākumi, kas galvenokārt nāca no naftas, gāzes un arī ogļu tirdzniecības, bija ļoti zemi. Pasaules ekonomikai atkopjoties, pieauga arī naftas un gāzes cenas un līdz ar to arī Krievijas ienākumi. Šī tendence turpinājās līdz pat kara sākumam un pat vēl pērnā gada martā. Tas nozīmēja, ka stabili un ļoti ievērojami pieauga arī Krievijas ieņēmumi no tirdzniecības ar Eiropu. Taču kopš pagājušā gada marta šī tirdzniecība ir ļoti nozīmīgi kritusies. Mēs redzam, ka Eiropas uzņēmumi ievērojami mazāk sadarbojas ar Krieviju.
Paskatīsimies īpaši uz sankcijām pakļautajiem produktiem. Pirmās sankcijas tika ieviestas pret ogļu eksportu, un kopš augusta iepirkto ogļu apjoms ir noslīdējis līdz nullei. 5. decembrī stājās spēkā aizliegums ievest ES pa jūru transportēto Krievijas naftu. Par šo sankciju efektivitāti mums vēl nav pieejami makroekonomiskie dati, taču ir metodes, kā uzraudzīt, cik tankkuģu pamet Krievijas ostas. Un šeit mēs redzam dramatisku kritumu, kas atkal apliecina sankciju ievērošanu. Treškārt, ES valstis kopā ar G7 valstīm noteica cenu griestus Krievijas naftai. Vien dažas dienas pirms šī ierobežojuma stāšanās spēkā Krievijas naftas cena bija vairāk nekā 60 dolāri par barelu, bet tagad šī cena ir nokritusies līdz 52 dolāriem. Tātad – arī naftas griestu noteikšana darbojas, kā iecerēts. Un, visbeidzot, ES un vairākas citas rietumvalstis aizliedza augsto tehnoloģiju produktu eksportēšanu uz Krieviju. Mēs redzam, ka šādu produktu eksports ir pilnībā nokrities. Mēs arī pētām, vai notiek šādu produktu pārvirzīšana caur Ķīnu, Indiju vai Turciju, taču dati to neapstiprina. Tātad mēs atkal varam secināt, ka arī šīs sankcijas darbojas, kā bija iecerēts.
Jūs jau pieminējāt Ķīnu, Indiju un Turciju, kuras ir izmantojušas zemās Krievijas resursu cenas, lai papildinātu savus krājumus un rezerves. Taču daži eksperti norāda, ka šī situācija ievērojami uzlabo šo valstu konkurētspēju salīdzinājumā ar ES. Tāpat tiek pieļauts, ka šis gads varētu būt vēl smagāks nekā iepriekšējais gads.
Tas ir labs arguments. Kopš kara sākuma pagājušā gada februārī Krievijas naftas cena ir bijusi aptuveni par 25 līdz 30 procentiem zemāka nekā nafta, kuru iegādājas ES valstis, tas nozīmē, ka jebkura valsts, kas iegādājas krievu naftu, maksā daudz mazāk nekā Eiropas uzņēmumi. Taču diemžēl tā strādā tirgus un mēs tur neko nevaram darīt. Pieprasījums pēc Krievijas naftas Eiropā ir mazinājies, un no februāra spēkā būs aizliegums arī Krievijas naftas produktu importam. Un tas nozīmēs, ka Krievijai šie produkti būs jātirgo kaut kur citur, bet Ķīna, Indija vai citas valstis tos varēs izdevīgi iegādāties.
Taču es gribētu arī uzsvērt, ka Krievija diezin vai būs spējīga novirzīt pilnīgi visus iepriekš Eiropai tirgotos naftas apjomus uz minētajām valstīm, jo tam vienkārši nav kapacitātes.
Sankciju mērķis ir vājināt Krievijas ekonomiku un samazināt pieejamos resursus kara turpināšanai. Apjomu un cenas samazināšanas palīdz šo mērķi sasniegt. Jā, diemžēl mums ir jāsamierinās, ka eiropiešu uzņēmumi par naftu maksās vairāk nekā Indijas vai Ķīnas uzņēmumi.
Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma. Verhofstada kunga sniegtie dati rāda, ka ES dalībvalstu vidū valda milzīgas atšķirības tajā, kā un vai tās turpina sadarboties ar Krieviju. Ir tikai dažas dalībvalstis, kas atrodas tiešā Krievijas tuvumā, kuras ir vai nu apturējušas, vai ievērojami samazinājušas tirdzniecību ar Krieviju. Un tad ir valstis, kuras tirgoties turpina un tirdzniecības apjomus pat ir kāpinājušas. Vai, jūsuprāt, šis nav pamats satraukumam?
Šeit atkal ir jāpaskaidro, ka par tiem produktiem, kuri ir pakļauti sankcijām, ir vienojusies visa ES. Neviena valsts kopš augusta neimportē Krievijas ogles, un kopš decembra neviena neimportē pa jūru piegādātu Krievijas naftu. Dažas valstis šo importu pārtrauca daudz ātrāk un, es pieļauju, ka Baltijas un Skandināvijas valstis bija vienas no pirmajām. Protams, ja mēs skatāmies daudzu gadu griezumā, tad starp valstīm vienmēr ir pastāvējušas milzīgas atšķirības. Tas pats attiecināms arī uz ES preču eksportu uz Krieviju. Neviena no dalībvalstīm neeksportē augsto tehnoloģiju produktus, un arī šajā jautājumā visā ES ir vienādi noteikumi. Par citiem produktiem, protams, ir redzamas atšķirības no vienas valsts uz otru. Manuprāt, mums ir jānogaida šī gada otrā puse, kad naftas sankcijas būs kļuvušas pilnībā efektīvas, un tikai tad mēs varēsim novērtēt, vai dažas valstis ir saglabājušas ciešākas saites ar Krieviju, vai arī kopējā lejupslīde ir vērojama visur.
Mēs pašlaik runājam par dažādiem energoresursiem, un līdz šim ir bijušas jau deviņas ES sankciju kārtas. Ir ļoti liela iespēja, ka būs arī 10., 11. vai kāda cita sankciju kārta. Visticamāk, ka par katru nākamo soli vienoties būs daudz grūtāk. Kas varētu būt tie produkti vai pakalpojumi, kuri nākotnē varētu tikt pakļauti sankcijām, un vai valstīm būs vienkārši panākt vienprātību vai pat tikai kompromisus?
Manuprāt, nepieciešamības pēc nākamās sankciju kārtas nebūs. Krievijas lielākie ieņēmumi nāk no naftas tirdzniecības. ES ir ieviesusi jau minētās sankcijas un ir solījusi, ka arī Krievijas naftai piemērotie cenu griesti tiks pārskatīti katrus divus trīs mēnešus.
Pašlaik šie griesti ir 60 dolāri par barelu, bet es sagaidu, ka pirmajā pārskatīšanas reizē, kas būs pēc viena vai diviem mēnešiem, Eiropas valstis varētu vienoties par 55 vai 50 dolāriem.
Man gribētos domāt, ka šī cena mazināsies, taču nepieciešamības pēc jaunām sankcijām nebūs. Un es arī prognozēju, ka arī par pirmo cenas pārskatīšanu ES valstis panāks vienprātību.
Jūs iepriekš arī esat prognozējis, ka 2023. gada ekonomikas prognozes ES ir daudz gaišākas, nekā paredz vairāki skeptiķi. Kāda būtu jūsu prognoze Eiropas ekonomikai šim gadam?
Jā, es esmu optimistiskāk noskaņots nekā prognozētāji Eiropas Centrālajā bankā (ECB) vai Eiropas Komisijā. Un es minēšu vairākus iemeslus.
Pirmkārt, gāzes patēriņš pērn samazinājās par 25% salīdzinājumā ar gadu iepriekš. Apmēram pirms gada, kad sākās karš, bija daudz diskusiju par to, ka Krievijas gāzes importa pārtraukšana nozīmēs Eiropas rūpniecības sabrukumu. Tas tāpēc, ka gāze tiek izmantota ne tikai apkurei, bet arī preču ražošanai, īpaši ķīmiskajā rūpniecībā. Par spīti tam, ražotāji bija spējīgi samazināt gāzes patēriņu par 25% – tas notika jau vasarā un nevis tikai tagad, kad mēs piedzīvojam diezgan siltu ziemu. Nekāda sabrukuma nebija, tieši pretēji – bija pat neliels rūpniecības pieaugums visā eirozonā un visā Eiropā. Tāpēc es atļaušos teikt, ka Eiropas ekonomika ir daudz noturīgāka, nekā bieži vien tiek uzskatīts.
Vēl viens iemesls, kāpēc es uz šo gadu skatos ar optimismu, ir tas, ka, manuprāt, ECB politika joprojām ir vērsta uz ekonomikas stimulēšanu, nevis ierobežošanu. Pašlaik procentlikmes ir ap diviem procentiem, bet inflācija vidēji ir tuvu 10%. Ja mēs paskatīsimies atpakaļ pagātnē, brīdī, kad inflācija ir bijusi augsta, procentlikmes gandrīz vienmēr ir bijušas augstākas par inflāciju. Tāpēc ECB procentlikmēm pašlaik būtu jābūt 12, 13 vai pat 14 procentiem, nevis 2 procentiem. Pašreizējā monetārā politika īpaši nesamazina pieprasījumu eirozonā. Tā drīzāk ir diezgan elastīga un rada apstākļus izaugsmei. Tāpēc es uzskatu, ka ECB turpmākajām darbībām šajā gadā nebūs kaitīgas ietekmes uz ekonomisko attīstību.
