Garantiju joprojām nav
Arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kā Rietumi šobrīd spēj un turpmāk spēs atbalstīt Ukrainu, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan to, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēdējā laikā notikušas dažādas viļņošanās. Piemēram, Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ieradās Kijivā un deva Ukrainai jaunus solījumus par militāro palīdzību.
Arī ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pavēstījis, ka ASV no Ukrainas nekur nepazudīs un turpinās sniegt atbalstu. Tajā pašā laikā parādās ziņas, ka līdz ar konfliktu Gazā ASV artilērijas šāviņu piegādes Ukrainai ir sarukušas par 30%.
"No Eiropas nāk daudz pozitīvu lietu. Ja skatās uz Vācijas aizsardzības ministra Pistoriusa vizīti Kijivā, tad ir skaidrs, ka Vācija arvien nopietnāk uzņemas aizsardzības atbildību visai Eiropai un ka varbūt lēnām Vācija ir iekustējusies, bet kustas. Šis progress ir ārkārtīgi nozīmīgs," pauda Bērziņa.
Tikmēr ar ASV atbalstu ir sarežģītāk, jo tas nav atkarīgs tikai no tā, ko domā Blinkens vai prezidents Džo Baidens.
"Aizķeršanās šobrīd ir tieši Kongresā. Ja skatās, kas notiek Senātā, tur šobrīd spiež uz to, ka vajag līdz Ziemassvētkiem pieņemt finansiālo paketi, kas atbalstītu gan Ukrainu, gan Izraēlu. Senātā joprojām uzsver to, ka abas ir prioritāras un šīs lietas ir jāsavieno. Tur ir tās grūtības. Izraēlas atbalsts ir ārkārtīgi kontroversiāls daudzās aprindās, īpaši kreisajā flangā Amerikā un sabiedrības līmenī. Ir pirmās runas par to, ka varbūt nevajadzētu apvienot Izraēlas un Ukrainas jautājumu tādēļ, ka Izraēlas jautājums paliek pārāk kontroversiāls," skaidroja Bērziņa.
Labās ziņas ir tādas, ka valdības budžeta izveidošanu ASV pagarināja līdz februārim. Tas nozīmē, ka senatori un apakšpalātas kongresmeņi savā starpā vēl līdz Ziemassvētkiem nestrīdēsies par pamata budžeta jautājumiem.
"Šogad līdz Ziemassvētkiem strīdēsies par ārpolitiku. Vismaz nav citu jautājumu mūsu svarīgajam Ukrainas jautājumam priekšā. Es teiktu, ka pēc budžeta pagarinājuma pieņemšanas ir skaidrs, ka [ASV politiķi] vismaz vairāk laika varēs atvēlēt ārpolitikai.
Vairākums gan augšpalātā, gan apakšpalātā tomēr atbalsta Ukrainu. Garantiju joprojām nekādu nav, bet līdz Ziemassvētkiem, iespējams, ir izredzes izskatīt šo jautājumu un pieņemt finansiālo atbalstu," vērtēja Bērziņa.
Draudi Somijas robežai
Visas pazīmes liecina, ka šobrīd Krievija savu kārtējo hibrīdkara operāciju ar nelegālajiem robežšķērsotājiem nolēmusi īstenot arī uz Somijas robežas. Somija jau paziņojusi, ka ir gatava slēgt robežu ar Krieviju. Krievijā šāds paziņojums uztverts naidīgi.
"Ko nozīmē dzīvot blakus Krievijai? Somijai jau bija tāda pieredze pirms vairākiem gadiem, kad no Krievijas ar divriteņiem brauca pāri migranti. Somija tad varēja labi sarunāt ar Krieviju, ka tā tomēr nevar darīt, bet izskatās, ka šodien vairāk nav iespējams ar Krieviju sarunāties un ierobežot nevēlamu un varbūt pat kā ieroci izmantotu migrantu plūsmu. Izskatās, ka Krievija vēlas radīt lielāku spiedienu Somijai, kas tagad ir NATO dalībvalsts un mazāk draudzējas ar Krieviju nekā iepriekš," pauda Bērziņa.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
No militārā viedokļa Somijā jau kopš Ziemas kara ir bijis maz ilūziju par Krieviju, taču sabiedriskajā līmenī līdz šim tomēr starp abām valstīm notikusi diezgan liela tirdzniecība un attiecības ir bijušas normālas.
"Šodien laiki ir mainījušies. Kas tagad notiek, ja Krievija atkal izmanto migrantu plūsmas kā ieroci un gāž cilvēkus iekšā Somijā? Somija vienkārši pasaka – nē, un aizver robežas. Tā ir svarīga mācība arī pārējām valstīm, kurām ar Krieviju ir robeža, tajā skaitā arī Latvijai, ka ir dažāda veida ieroči, dažāda veida draudi un riski. Spēja teikt – nē, mēs tā negribam un šī nav joka lieta, tas ir svarīgi," analizēja Bērziņa.
Tāpat tas kalpo par atgādinājumu tam, ka tikai tāpēc, ka notiek karš Ukrainā un Krievijai tajā neiet viegli, tas nenozīmē, ka Krievija nav spējīga pamēģināt visu kaut ko citu arī citviet.
"Mums nav jābūt pārsteigtiem par to, ka Krievija kaut ko mēģina gan Tālajos Ziemeļos, gan uz Somijas robežas, gan jebkur citur. Mums jābūt gataviem. Ir runa par visām iespējamajām metodēm, tostarp migrantu plūsmām. Robežu kontrole būs ārkārtīgi svarīga. Mums visu laiku jābūt gatavībā," uzsvēra Bērziņa.
Zviedrija joprojām gaida
Kamēr Somija cīņā ar Krievijas hibrīdkara metodēm var paļauties uz pārējām NATO dalībvalstīm, Zviedrija joprojām nav uzņemta Ziemeļatlantijas aliansē.
"Zviedrija vēl joprojām gaida savu kārtu uz NATO, jo klupšanas akmens ir Turcija. Nākamnedēļ Briselē notiks NATO ārlietu ministru sēde, un ir cerība, protams, ka ar katru sēdi, ar katru mēnesi, kurš paiet, Zviedrija arvien tuvāk pietuvināsies NATO. Jācer, ka Turcija sapratīs, cik lieli draudi pastāv atstāt ļoti labu iespējamo sabiedroto ārpusē," pauda Bērziņa.
Arī šeit problēmas rada situācija Gazā, jo attiecības starp Tuvajiem Austrumiem un Eiropu šobrīd nav tās labākās.
"Iespējams, ka šis jautājums var atlikt Zviedrijas dalību vēl vairāk, bet kaut kādā brīdī tam vienkārši būs jānotiek. Man liekas, ka tā nepacietība arī NATO dalībvalstu pusē arvien aug," norādīja Bērziņa.
Kariņa iespējas NATO
Latvijas ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa uzvārds uzpeldējis starp NATO ģenerālsekretāra amata kandidātiem līdzās Igaunijas premjerei Kajai Kallasai. Cik reāli, ka kāds no Baltijas politiķiem tiešām varētu vadīt NATO?
"Tas būtu ārkārtīgi skaisti. Man liekas, ka Baltijas pieredze, domāšana, stratēģija ir izrādījusies pareiza un priekšzīmīga mūsu laikos.
No Baltijas pieredzes mācās visas NATO valstis. Vai tas nozīmē, ka no Baltijas valsts būs nākamais ģenerālsekretārs vai ģenerālsekretāre? Es īsti nezinu.
Es šaubos, ja godīgi, jo bieži vien vajag tādu kandidātu, kurš īstenībā ir nedaudz garlaicīgs, pret kuru nav ne ļoti lielu pozitīvu emociju, ne arī antipātiju," vērtēja Bērziņa.
Ja parādītos kāds kandidāts no valsts, kura iegulda 2% no iekšzemes kopprodukta savā aizsardzībā, bet kurai nav robežas ar Krieviju, kura nav bijusi Austrumu bloka valsts, šādam kandidātam būtu daudz lielākas izredzes.
