Jau gadu desmitiem Irāna un Izraēla cīnās tā dēvētajā "ēnu karā" Tuvajos Austrumos. Tā pārsvarā bijusi diplomātiska un arī ekonomiska cīņa par ietekmi.
Taču dronu un raķešu uzbrukums Izraēlai aizvadītajās brīvdienās abu attiecībās iezīmējis jaunu pavērsienu – tā ir pirmā reize, kad Irāna uzbrukusi Izraēlai no savas teritorijas.
Taču šo valstu attiecības ne vienmēr bijušas naidīgas. Tieši otrādi – savulaik abas cieši sadarbojās ne vien ekonomikas, bet arī militārajā un drošības jomā.
Irāna – viena no pirmajām, kas atzīst Izraēlas valsti
1948. gada 14. maijā Telavivas Mākslas muzejā tika pieņemta Izraēlas neatkarības deklarācija. Irāna tolaik otrā Pahlāvu karaļa jeb Rezā šaha Pehlevī vadībā bija viena no divām lielākoties musulmaņu apdzīvotajām valstīm, kas šo jauno valsti atzina. Otrā bija Turcija.
Tiesa, vēl gadu iepriekš, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Īpašā komiteja Palestīnas jautājumos (UNSCOP) atbalstīja Lielbritānijas mandāta Palestīnā izbeigšanu, Irāna jau toreiz brīdināja, ka Palestīnas sadalīšana divās – ebreju un arābu – zemēs, visticamāk, nākamajās paaudzēs varētu saasināt vardarbību reģionā.
Irānas bažas gan netika sadzirdētas, un par zemes sadalīšanu nobalsoja 8 no kopumā 11 komitejas dalībvalstīm.
Par bija Austrālija, Kanāda, Čehoslovākija, Gvatemala, Nīderlande, Peru, Zviedrija un Urugvaja, kamēr pret to iebilda Indija, Dienvidslāvija un arī Irāna.
Trīs iebildušās valstis arī piedāvāja federatīvu risinājumu, kas paredzēja saglabāt Palestīnu kā vienu valsti ar vienu parlamentu, bet sadalītu arābu un ebreju kantonos, intervijā Katarā bāzētajam medijam "Al Jazeera" skaidroja Oksfordas Universitātes vēsturnieks Eiriks Kvindeslands.
50. gados Izraēla un Irāna nostiprina savstarpējās attiecības
Jaunizveidotā Izraēlas valsts Tuvojos Austrumos gan jutās izolēta. Tāpēc piecdesmitajos gados tā piekopa tā dēvēto "perifērijas doktrīnu". Proti, centās veidot labas attiecības ar citām arābu valstīm, arī Irānu un Turciju.
Taču tad uz salīdzinoši neilgu laiku Irānas un Izraēlas ceļi šķīrās. 1951. gadā par Irānas premjerministru tika ievēlēts Mohammads Mosadeks, kura īsajā valdīšanas laikā tika pieņemts lēmums nacionalizēt iepriekš britiem piederošo Irānas naftas industriju.
Mosadeks bija apņēmības pilns mazināt britu koloniālās varas un arī monarhijas ietekmi, savukārt Izraēlu viņš uzskatīja par kalpotāju Rietumu interesēm šajā reģionā.
1953. gadā Apvienotās Karalistes un ASV izlūkdienestu organizētā apvērsumā tika gāzta Mosadeka valdība un amatā atjaunots šahs, kurš kļuva par uzticamu Rietumu sabiedroto reģionā.
Drīz vien no jauna uzplauka arī Irānas un Izraēlas attiecības – tika atjaunota diplomātiskā un ekonomiskā sadarbība. Irāna kļuva par galveno naftas piegādātāju Izraēlai, un abas pat izveidoja cauruļvadu, kura mērķis bija nosūtīt Irānas naftu uz Izraēlu un pēc tam uz Eiropu.
Teherāna un Telaviva sadarbojās arī militārajā un drošības jomā.
Kārtējais pavērsiena punkts – Irānas revolūcija
1979. gadā Irānā notika islāma revolūcija. Šahs tika gāzts, un tika pasludināta jauna valsts – Irānas Islāma Republika.
Revolūcijas līderis bija ajatolla Rūhollāhs Mūsavī Homeinī.
Valstī tika ieviests jauns pasaules uzskats, kas galvenokārt aizstāvēja islāmu un iestājās pret "augstprātīgajām" pasaules lielvarām un to sabiedrotajiem, kas, lai kalpotu savām interesēm, apspiež mazāk spēcīgās tautas – tostarp arī palestīniešus.
Musulmaņu valstu apvienošana cīņā pret "ļauno, apspiedošo koloniālisma varu" kļuva par galveno jaunās islāma republikas trumpi ceļā uz ietekmes stiprināšanu reģionā.
Sākotnēji Irānas Islāma Republika dedzīgi un arvien agresīvāk aizstāvēja palestīniešus. Pēcāk arī tā dēvēto "pretošanās ass" politisko un bruņoto grupējumu tīklu vairākās citās reģiona valstīs, tostarp Libānā, Sīrijā, Irākā un Jemenā.
Mainījās arī Irānas retorika attiecībā uz Izraēlu. Un, ja kādreizējais Irānas premjers Mohammads Mosadeks nodēvēja Izraēlu vien par Rietumu interešu kalpu, tad tagadējā Irānas valdība izmantoja jau skarbākus apzīmējumus. Telaviva tika saukta par "mazo sātanu" , kas ir "lielā sātana" jeb ASV sabiedrotā.
Pašsaprotami – tika arī sarautas visas iepriekšējās saites ar Izraēlu. Tās vēstniecība Teherānā tika pārveidota par Palestīnas vēstniecību.
Arī Izraēla gadu gaitā atbildi parādā nepalika. Cīņā par ietekmi tā atbalstījusi dažādus pret Irānas režīmu noskaņotus – arī vardarbīgus grupējumus Tuvajos Austrumos un pat Albānijā bāzēto un gana pretrunīgi vērtēto Irānas Tautas Mudžahīdu (MEK).
Taču vienlaikus Izraēla vairākām valstīm Tuvajos Austrumos arī kļuvusi par tiltu attiecību stiprināšanai ar Rietumiem. Un tāpēc daļa rietumnieciski noskaņoto valstu laika gaitā izvēlējušās normalizēt attiecības ar Telavivu. Piemēram, pērn to uzsāka darīt Saūda Arābija.
Irānas un Izraēlas "ēnu karš"
Spriedze starp Izraēlu un Irānu pieauga, ne vien atbalstot otrai naidīgus grupējumus un ap sevi pulcējot lielāku un spēcīgāku sabiedroto loku, bet arī sabotējot vienai otras intereses.
Telaviva ir dedzīgi iestājusies pret Irānas kodolprogrammu, un gadu gaitā ir notikuši daudzi sabotāžas uzbrukumi Irānas kodoliekārtām, militārajiem objektiem un arī zinātniekiem, kuros Teherāna ir vainojusi Izraēlu un arī ASV.
Izraēla un ASV uzstāj uz potenciālajiem militārajiem draudiem, ko rada Irānas kodolprogramma, savukārt Irāna ir vairākkārt uzsvērusi, ka to attīsta vien civiliem mērķiem.
Kodolieroču nonākšanu Teherānas režīma rīcībā ASV un Izraēla uzskata par nepieļaujamu scenāriju, jo Irānas vadība iepriekš draudējusi "noslaucīt Izraēlu no pasaules kartes". Jāpiebilst, ka pašas Izraēlas rīcībā jau ir kodolieroči, lai gan šis fakts netiek oficiāli atzīts.
Tikmēr Izraēla un tās Rietumu sabiedrotie apsūdzējuši Irānu par virkni uzbrukumu Izraēlas interesēm, tostarp vairākiem kiberuzbrukumiem un dronu uzbrukumiem Izraēlai piederošiem naftas tankkuģiem.
Attiecības strauji pasliktinās pēdējo četru gadu laikā
Lai arī kopumā pēdējās desmitgades laikā Irānas un Izraēlas attiecības patiešām bijušas sliktas, tās arvien straujāk pasliktinājās pēdējo četru gadu laikā.
2020. gadā amerikāņu bezpilota lidaparāti veica triecienus Irākas galvaspilsētā Bagdādē. Tajos tika nogalināts ietekmīgais Irānas ģenerālis Kasems Soleimani un vairāki Irākas grupējumu pārstāvji.
ASV amatpersonas apgalvoja, ka Soleimani esot organizējis destabilizējošas darbības visos Tuvajos Austrumos un plānojis uzbrukumus ASV vēstniecībām, kā arī mērķiem Izraēlā.
Telaviva amerikāņus apsveica, kamēr Irāna atbildēja ar uzbrukumu divām militārajām bāzēm Irākā, kurās bija izvietoti amerikāņu karavīri. Tajos tika ievainotas ap 100 ASV militārpersonu.
2021. gadā pie Omānas krastiem uzbrukumu piedzīvoja Izraēlai piederošs tankkuģis. Dzīvību zaudēja divi apkalpes locekļi. Un Telaviva apgalvoja, ka uzbrukumu veica Irānas droni.
Plaisa starp abām valstīm tikai turpināja augt pēc palestīniešu grupējumu uzbrukuma Izraēlas apdzīvotajām teritorijām pērnā gada 7. oktobrī. Tiek uzskatīts, ka "Hamās" un citiem šajā teroraktā iesaistītajiem grupējumiem palīdzību sniegusi Irāna.
Izraēla kopš tā laika aktīvi apšaudījusi ne vien mērķus Gazas joslā, bet arī Libānā, kur darbojas Irānas atbalstītais grupējums "Hizbullāh", kā arī citviet Tuvajos Austrumos, kur, kā apgalvo Telaviva, uzturas augsta ranga Islāma revolucionāro gvardu korpusa militārpersonas.
