Uldis Ķezberis: Cik daudz ukraiņu bērnu ir nolaupīti un aizvesti uz Krieviju kopš pilna apmēra iebrukuma?

Darja Herasimčuka: Saskaņā ar pašas Krievijas sniegto informāciju no Ukrainas uz Krieviju it kā ir evakuēti 744 tūkstoši bērnu. Taču visi saprot, ka tā nav nekāda evakuācija, bet gan piespiedu pārvietošana, kuras dēļ Starptautiskā Krimināltiesa ir izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Krievijas bērnu tiesību komisāres Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi.

Neraugoties uz to, ka Krievija ir nosaukusi tik lielus skaitļus, nav pieejami saraksti ar šo bērnu vārdiem un nevienam nav pieejas šiem bērniem, tāpēc nav zināms, par kādiem bērniem ir runa.

Mēs uzskatām, ka 744 tūkstoši ir stipri pārspīlēts skaitlis, jo Krievijas propaganda strādā pēc principa "jo vairāk, jo labāk". Mūsuprāt, realitātē runa varētu būt par 200 tūkstošiem līdz 300 tūkstošiem deportēto bērnu.

Uz laiku okupētajās teritorijās pirms Krievijas pilna apmēra iebrukuma dzīvoja aptuveni miljons bērnu un mēs zinām, ka aptuveni pusi no viņiem izdevās evakuēt uz Ukrainas valdības kontrolētajām teritorijām. Deportēto bērnu skaits ir liels, bet ne tik liels, kā apgalvo Krievija.

Mēs nevarēsim pateikt precīzus skaitļus līdz brīdim, kad būs notikusi Ukrainas teritorijas pilnīga deokupācija. Pašlaik ir runa par aptuveni 20 tūkstošiem bērnu, bet mēs nezinām viņu atrašanās vietu.

Cik bērnu ir izdevies nogādāt atpakaļ Ukrainā?

Pašlaik runa ir par aptuveni 400 bērnu. Katru bērnu, kurš atgriežas, reģistrē Bērnu tiesību aizsardzības centrs, tāpēc mēs zinām, ka tie ir gandrīz 400 bērnu.

Ko nolaupītie bērni pēc atgriešanās Ukrainā ir stāstījuši par pieredzēto okupētajās teritorijās un Krievijā?

Jums ir jāsaprot, ka bērnus nolaupīja okupētajās teritorijās. Preses brīfingā piedalījās meitene vārdā Kira no Mariupoles. Viņas tēvu nogalināja iebrucēji. Meitene pēc tēva nāves klaiņoja pa Mariupoles ielām un redzēja tur daudzu nogalināto cilvēku līķus. Es viņai jautāju: "Kā tu tiki ar to galā, jo noteikti biji briesmīgi nobijusies." Bet viņa atbildēja: "Es katru reizi sev teicu: paldies Dievam, tā neesmu es." Šādu stāstu ir simtiem tūkstošu.

Okupanti izmantoja dažādu pieeju dažādiem bērniem. Dažiem pateica, ka viņu vecāki ir miruši, dažiem aizliedza runāt ukraiņu valodā. Divus 16 gadus vecus puišus nosūtīja uz nometni, kurā sagatavo karavīrus Krievijas armijai. Viņi atgriezās Ukrainā, bet jau Krievijas karaspēka sastāvā. Taču nav iespējams divos vārdos pastāstīt par to, ko ir piedzīvojuši deportētie bērni.

Katra bērna stāsts ir grāmatas vērts, tāpēc var teikt, ka mums jau ir 400 grāmatu.

Vai jūs saprotat, kāpēc Krievija to dara, kāpēc viņi nolaupa ukraiņu bērnus?

Es tagad vēlētos teikt daudz rupju vārdu, bet es mēģināšu izteikties diplomātiskāk. Krievija īsteno simtprocentīgi izplānotu genocīda politiku pret Ukrainu, viņi vēlas iznīcināt Ukrainu, un viņi to var izdarīt, atņemot Ukrainai bērnus. Viņi to neslēpj. Piemēram, kad okupanti izvaroja ukraiņu sievietes, viņi teica: lai tu vienmēr to atcerētos un nekad vairs nedzemdētu ukraiņu bērnus.

Viņu nodomi ir skaidri – viņi vēlas iznīcināt ukraiņu identitāti, tāpēc viņi dara visu iespējamo, lai savu mērķi sasniegtu. Aizvedot ukraiņu bērnus uz Krieviju, viņi salauž viņus psiholoģiski un rada citas traumas. Un vienlaikus Krievija šādi cenšas papildināt savu iedzīvotāju skaitu.

Ar kādiem līdzekļiem Ukraina cenšas atgūt bērnus, kuri ar varu ir aizvesti uz Krieviju?

Ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Jums derēs tāda atbilde? Mēs izskatām visus iespējamos veidus, kā to izdarīt. Starptautiskā sabiedrība nespēja iedomāties, ka kāds varētu šādi pārkāpt noteikumus. Ja tu pārkāp likumu, tad policija ieradīsies tev pakaļ, tevi notiesās un tu nonāksi cietumā. Taču šis mehānisms izrādījās neefektīvs attiecībā uz Krievijas noziegumiem Ukrainā. Visi saprot, ka Krievijai ir jāatdod savi laupījumi, bet neviens nezina, kā piespiest to darīt. Lai gan pašlaik notiek darbs pie šāda mehānisma izveides, mēs izmantojam visus iespējamos veidus, lai atgūtu nolaupītos bērnus.

Kas vēl starptautiskajai sabiedrībai būtu jāizdara, lai palīdzētu Ukrainai atgūt Krievijas nolaupītos bērnus?

Katrai valstij un katras valsts pilsonim ir jāsaprot, ka viņi nepalīdz tikai ukraiņu bērniem, bet gan saviem bērniem. Katrai valstij un katras valsts pilsonim ir jāsaprot, ka šī nav tikai Ukrainas problēma. Tā varbūt ir Ukrainas problēma šodien, bet rīt tā var būt jūsu valsts, jūsu bērnu problēma. Tāpēc ikvienai valstij ir jāiesaistās, lai pastiprinātu sankcijas pret Krieviju, lai pastiprinātu spiedienu uz Krieviju, lai padziļinātu Krievijas starptautisko izolāciju, liedzot Krievijas pilsoņiem iespējas ceļot un komunicēt, kā arī atņemot visus labumus, kas viņiem ir pieejami pašlaik.

Katras valsts valdībai būtu jāpieņem rezolūcija, kas pieprasītu Krievijai nekavējoties repatriēt nolaupītos ukraiņu bērnus.

Tā ir tikai maza daļiņa no tā, ko mēs varam darīt lietas labā. Katru dienu burtiski ir jāizkliedz aizvesto bērnu stāsti, jo mēs nevaram pievērt acis uz to, lai cik sāpīgi tas būtu.

KONTEKSTS:

Rīgā ceturtdien, 1. februārī, turpinās starptautiska konference "Krievijas karš pret bērniem", kurā spriež par to, kā Ukrainai atgūt uz Krieviju nelikumīgi deportētos bērnus. Tajā piedalās cilvēktiesību un starptautisko tiesību eksperti un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī vairākas starptautiski prominentas personības, tostarp Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska kundze Olena Zelenska un Roberta F. Kenedija Cilvēktiesību fonda prezidente Kerija Kenedija. 

Tieši par bērnu deportācijām uz Krieviju no okupētajām Ukrainas teritorijām Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina un bērnu tiesībsardzes Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi. Putina arestēšana un izdošana tiesai ir maz ticama, bet aresta orderis sašaurina Putina iespējas ceļot, liedzot viņam apmeklēt valstis, kas atzīst šīs tiesas jurisdikciju.

2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.