Pone par saviem tiešajiem pienākumiem olimpiādes laikā nosauca intensīvu darbu sadarbības partnerus meklējumos, piesaistot sponsorus, jo ar federācijai piešķirto finansējumu - 21 tūkstotis eiro gadā - nav iespējams attīstīt peldēšanu, nodrošināt 15 pasākumus gadā un aizvest sportistus uz pasaules un Eiropas čempionātu.
Intervijā Pone skar daudzus svarīgus jautājumus – šoreiz ne tik daudz par nelāgo situāciju saistībā ar peldētājas Aļonas Ribakovas trenera Germana Jakubovska mājās palikšanu un Latvijas Olimpiskās komitejas lomu, bet par paša pienākumiem Rio un peldēšanas attīstības iespējām Latvijā, kas pašlaik ir gaužām niecīgas.
Savu darba plānu olimpisko spēļu laikā Pone bija jau iepriekš saskaņojis. Viņš pastāstīja, ka tad notiekot intensīvs darbs ārpus sacensībām – gan Starptautiskajā peldēšanas federācijā, gan arī tiek meklētas iespējas piesaistīt finansējumu sporta veidam.
Viņaprāt, sabiedrība netiek pietiekami informēta, kādi ir patiesie Latvijas Peldēšanas federācijas prezidenta pienākumi. Pone sevi pozicionēja kā voluntieri – pats tērē savu laiku, savus līdzekļus, lai sporta veids varētu attīstīties.
Federācija ar piešķirto pieticīgo finansējumu praktiski var nodrošināt 10 procentus no neatliekamām vajadzībām, bet pasākumiem jānotiek, neatkarīgi no tā, vai tam pietiek finanšu līdzekļu.
Prezidents savu uzdevumu saskata starptautiska finansējuma, arī sponsoru piesaistīšanā. “Par kādu attīstību mēs varam runāt, ja uz pieciem olimpiskajiem sporta veidiem ir 21 tūkstotis!,” emocionāls bija Pone. Bet Latvijas Peldēšanas federācija ir viena no lielākajām Latvijā, un tajā ir vairāk nekā 10 tūkstoši individuālo biedru.
Pone uzskata, ka sabiedrības pārmetumi par viņa došanos uz olimpiādi atpūsties, ir pilnīgi aplami. Pēc šī pasākuma Ponem būšot vajadzīgs atvaļinājums, lai atpūstos.
Intervijā Pone arī apcerēja, kā noturēt sportistus, jo skaidrs, ka Latvijā viņi ir amatieri, kas ar sportu nodarbojas no darba un mācībām brīvajā laikā. Viņaprāt, sistēma nespēj nodrošināt, lai sportisti paliktu.