Ābols par Latvijas U-20 hokeja izlases galveno treneri kļuva 2022. gada martā. Viņa galvenais mērķis bija atgriezt junioru hokejistus elitē. Pēc Krievijas un Baltkrievijas izslēgšanas no sacensībām Latvija nodrošināja vietu turnīrā, kur pirmo reizi vēsturē izdevās sasniegt ceturtdaļfinālu. Šoreiz Ābola vadībā latvieši elites divīzijā spēlēja trešo reizi pēc kārtas un pēc gada pārtraukuma atkal spēja sasniegt labāko astotnieku. Ceturtdaļfinālā sekoja zaudējums nākamajiem čempioniem amerikāņiem.
Reinis Ošenieks: Pirmie divi pasaules čempionāta elites turnīri Kanādā, tagad Zviedrijā – vai viņiem sanāca uzrīkot tādu kārtīgu hokeja ballīti?
Artis Ābols: Viss bija kārtībā, apstākļi bija labi, līdzīgi skatītāji. Tām spēlēm, kur nebija mājinieku vai Kanādas – jo bija daudz Kanādas līdzjutēju atbraukuši –, bija nedaudz mazāk, bet bija gana labi.
Es saprotu, ka arī pašam sanāca izvēdināt galvu hokeja laukumā, Engurē uzspēlējot uz dīķa...
Jāsaka paldies Aivaram Zeltiņam, iedeva atelpu līdz pirmdienai. Tas nav uz dīķa, tas ir liets ledus hokeja laukums. Engure man tagad ir otrās mājas. Iepriekšējo reizi arī uz atklātā ledus spēlēju Engurē pirms pāris gadiem.
Astotā vieta pasaulē. Pēc zaudējuma ceturtdaļfinālā teici, ka gandarījuma nav, bet, ja paskatās tagad, kad ir bijis laiciņš atvilkt elpu, kāda ir pēcgarša pēc turnīra?
Tā ir mūsu vieta, kura ir reāli sasniegta.
Viena frāze palika prātā, kad kolēģi tevi intervēja pēc spēles pret ASV: "Diemžēl nācās ar spēlētājiem runāt par lietām, par kurām vispār nebūtu jārunā." Kas tās ir par lietām? Tās ir saistītas ar fokusu, ar bērnības dienu treneriem, jo kaut kādas elementāras lietas nav iemācītas? Koncentrēšanās?
Ja es tad neizteicos, tad es arī tagad neizteikšos. Kā saka, to mēs runājām ģērbtuvē, un viņi zina, ko es viņiem pateicu. Te es to neteikšu.
Vēl viena ļoti interesanta lieta: "Pierakstiet savas emocijas, ko jūs izjutāt pēc lielajiem zaudējumiem." Vai pamanīji, ka kāds pieraksta? Vai pats esi tā darījis karjeras laikā?
Uz sitienu nepamanīju, klāt nebiju. Es to teicu ģērbtuvē. Tas bija pēc spēles. Loģiski, ka neviens to nepierakstīja uzreiz. Karjeras laikā es savas izjūtas neesmu rakstījis. Esmu pierakstījis nedaudz, bet ne tādā kontekstā, kā es to biju domājis tagad spēlētājiem. Pirmie, kas man to ieteica, bija gan [treneri] Juliuss Šuplers, gan Peka Rautakalio, kad es biju kā palīgs. Pieraksti, ko tu domā, kā tu to redzi. Tāpēc es ieteicu spēlētājiem to darīt, jo situācija, kādā mēs atradāmies pēc pirmajām trim spēlēm, nebija laba.
Vai pirms ceturtdaļfināla pret ASV jau kolēģu vidū dzirdēji kādu sakām: "Jā, šie ir čempioni"? Nevis kanādieši atbraukuši pēc zelta, bet ASV ir izteikti favorīti.
Kolēģu vidū ne, bet, man šķiet, to neviens neslēpa un tas bija gan medijos, gan tie paši kanādieši, cik es Zviedrijā redzēju, ko viņi translēja, un NHL komentētāji Batons un Makenzijs teica, ka ASV ir galvenie kandidāti jau pirms turnīra.
Ar ko ASV komanda atšķīrās? Man no malas skatoties, likās, ka viņi arī spēles ziņā izskatās labāki nekā kanādieši.
Ar tām mega ātrajām pārejām no aizsardzības uzbrukumā. Skatoties spēli ar Zviedriju, man Rodrigo [Ābols] raksta, ka viņam liekas, ja tas presings ir ne tik ļoti nopietns, tad divi pēdējie uzbrucēji var nemaz neskriet atpakaļ, lai sanāktu uzreiz pretuzbrukumi, jo arī pret tādu labu komandu kā Zviedrija viņi trīsreiz izgāja viens pret vienu. Viņš man to teica tieši pēc otrajiem vārtiem. Labi, tā bija otrā trešdaļa, bet tajā pašā laikā viņi momentā pat bez skaistām izspēlēm to paveica.
Zviedri vairāk grib ripu [piespēlēt] šķērsām, bet Amerika tikai vairāk uz vārtiem mega ātrumā, un tas viss vēl ir papildināts ar ļoti labu slidotprasmi un meistarību.
Jā, tur vairāki NHL drafta pirmās kārtas potenciālie spēlētāji…
Desmit ir pirmajā kārtā draftēti!
Daudzi no viņiem arī spēlē kopā universitātē. Cik lielu lomu tas dod šādā turnīrā?
Par tiem spēlētājiem man neprasi, vai viņi būs profesionāļi. Viņiem jau ir zināms, ka būs, tikai jautājums, kad, cik ātri. Par šo komandu jau daudz tika iepriekš runāts. Pirms diviem gadiem šo komandu Latvijas U-18 izlase uzvarēja Vācijā atklāšanas spēlē; precīzāk, viņi uzvarēja Zviedriju, es runāju par Zviedriju šobrīd. Viņi uzvarēja zviedrus, un zviedri kļuva par čempioniem, bet zaudēja šajā mačā. Tur daudzi spēlētāji gan vienā, gan otrā komandā – gan zviedriem, gan amerikāņiem – bija arī šajā finālā. Zviedri to uzvaru viņiem nozaga. Bija 16 metieni un seši vārti, pēdējie – tukšos vārtos. Amerikai bija 51 metiens. Tas pats Havelids bija vārtos. Tā arī saka, ka zviedri nozaga viņiem uzvaru. Viņi jau tad potenciāli bija spēcīgākā komanda. Divu gadu laikā pierādīja, ka U-20 līmenī viņi ir spēcīgākie.
Treneri ir dažādi. Citi ir vairāk iedvesmotāji, taktiķi, stratēģi, varbūt numerologi. Kā Artis Ābols pieiet šādam turnīram? Kas ir tavs taktiskais piegājiens, tavs darba stils?
Ir redzējums, kā tu gribi spēlēt, bet,
kad tu spēles laikā vai pirms spēles, gatavojoties saskaries ar realitāti, un redzi, kā tu gribi spēlēt, bet materiāls neatļauj tā spēlēt, tad ir nedaudz jāievieš korekcijas un jāspēlē nedaudz citādi.
Tā mēs arī darījām ar to pašu ASV vai ar Vāciju. Es jau minēju, ka Vācija ir varbūt netipiska sev, viņi grib tā kā iemānīt tos uzbrucējus aizsargu spēlē. Brīžiem tas ir pāri savām spējām, jo zaudē ripu un ir kļūdas, bet viņi tajā pašā laikā ievilina un ar tālajām piespēlēm grib savus uzbrucējus izvirzīt pret diviem pretinieka aizsargiem. Izejot no tā, ka tev visi uzbrucēji nav ļoti labi slidotāji, ir jābūt pragmatiskākam.
Vai izjuti kādā no pretiniekiem – Kanāda, ASV vai Zviedrija –, ka ir kaut kādas taktiskās nianses. Lai arī viņi saprot savu pārspēku, bet kaut ko ir pamainījuši pret Latviju. Ko tādu, ko jūs, pirms tam analizējot, nebijāt pamanījuši.
Uzreiz nepateikšu, neiekrīt acīs nekas tāds.
Bet kopumā no spēles zīmējuma? Vāciju jau pieminēji, bet vai ir kādas jaunas tendences Ziemeļamerikas komandās, kā viņi spēlē? Vai tur pārsvarā ir individuālā meistarība, liels ātrums, un to viņi arī cenšas izmantot?
Mūsdienas tas uzbrukums ir tāds – visi ir atkārtotie uzbrukumi, vai, kā angliski saka, regroup, visi uzreiz momentā atpakaļ. Ja salīdzinām Kanādu ar ASV, kā mēs latviski sakām, tad griež atpakaļ. Tikko dabū ripu, neviens negrib braukt aiz vārtiem nostāties. To mēs redzam, ka somi šad tad grib, zviedri mēdz smuki mainīt pusi, slidot ar to ripu, bet tur uzreiz ir atpakaļ un tas viss notiek tik ātri. Ļoti bieži ASV komandai nemaz nav jāmet ripa zonā, jo viņi to izdara tik ātri, ka pretinieks nespēj būt organizēts un piebraukt klāt savam pretspēlētājam. Viņi vienkārši ieslido ar to ripu zonā.
Dēls Rodrigo atbrauca uz kādu no spēlēm?
Nē.
Divu stundu attālumā apmēram…
Bija aizņemts.
Par U-20 hokeju kā tādu. Par to fenomenu, cik ļoti tam seko līdzi Ziemeļamerikā, un vai to izjūt arī Zviedrijā. Kanādieši tur bija atbraukuši vairāk nekā trīs tūkstoši. Kā minēja arī NHL komentētāji, spēles tiek pakārtotas kanādiešiem un amerikāņiem, lai viņiem labāka laika zona būtu. Kāda ir tā loma Ziemeļamerikas komandām?
Liela loma. Mēs jau minējām, ka ASV ir 10 [drafta] pirmās kārtas spēlētāji, laikam viens tikai nav draftēts. Kanādai ir līdzīga situācija. Protams, viņi ar lielu uzmanību skatās uz pārējām valstīm, topa valstīm – Zviedriju, Somiju.
Skaidrs, ka tur ir ļoti daudz skautu un aģentu, kas man iekrita acīs.
Kanādā hallēs gan jau ir kādas ložas, kur viņi iet un sēž. "Scandinavium" ir renovēta halle, tur ložas nemaz nav. Ejot pa vestibilu, tur bija norāde un norobežota vieta, kur rakstīts "NHL skautiem un aģentiem". Vieta, kur izdzert kafiju vai alu, ko nu kurš tur dzēra. Viņi bija norobežoti no pārējiem apmeklētājiem.
Minēji, ka tu dzīvo akmens laikmetā, ja runājam par dažādu sociālo platformu patērēšanu. Vai tevi sasniedza Janas Duļevskas ieraksts vai kādas runas, vai komentāri?
Tas līdz manim nonāca, jo bija arī "Sportacentrs" pārpublicējis, kur es tam uzdūros. Es arī Janai aizsūtīju īsziņā pateicību par to, ka atbalsta puišus ļoti smagajā situācijā, kādā mēs bijām.
Vai puiši tiešām tik ļoti arī pārdzīvoja par to, kā tikt ar spiedienu galā. Vai viņi tiešām lasa un no tā ietekmējas?
Drusciņ jā. Mūsdienās informācijas apmaiņa ir tik milzīga, ka, es domāju, līdz viņiem daudz kas nonāk, arī tas, kam nebūtu jānonāk. Es katram individuāli neprasīju. Viens, ko mēs ieteicām, bija, lai viņi mazāk lasa, lai tobrīd vispār neko nelasa. Lai domā par spēli. Lai gatavojas, izvēdina galvu, kad iespējams. Pēc tam gatavojas spēlei, nevis lasa, ko kāds gudrs komentētājs par tevi raksta. Katram neprasīju: "Vai tu lasīji? Par tevi daudz slikta raksta?"
Cik ļoti izjuti vismaz no mediju un pēc tam arī no pašu hokejistu puses, ka bronzas komanda ir iedvesmojusi un radījusi ticību?
Nav jau pamatojuma nekāda. Vislielāko spiedienu cilvēks pats sev rada, ne jau kāds nepatīkams komentārs. Tu to izlasi, bet tas aizķeras uz kādu brīdi. Pēc kāda laika tu to vari atcerēties.
Nav jau pamatojuma tam, ka tagad bija bronza [pieaugušajiem] vienreiz 30 gados, nu mēs tagad arī U-20 līmenī izcīnīsim.
Protams, ja skatāmies augusta un decembra rezultātus, visi bija tādi, ka liekas, ka mēs bijām visur iekšā, un nebija tā, kā bija pirmajās divās spēlēs [čempionātā]. Lai gan bija atsevišķi posmi, sevišķi pret Zviedriju, ka spēle absolūti neatbilst rezultātam, kā mēs spēlējām. Tas ir U-20, spēlētāji ir pamainījušies. Tā ir cita komanda, cita situācija.
