100 Latvijas pirmizrādes

"Terēza Rakēna" Dailes teātrī (1996) - maksimāla spriedze uz skatuves un zālē

100 Latvijas pirmizrādes

Andreja Upīša "Spartaks" Latvijas Nacionālajā teātrī (1977) – "ārpusplāna izrāde"

Artura Maskata opera "Valentīna" (2014)

Maskata opera «Valentīna» – darbs, kurā autors pārspējis pats sevi

Artura Maskata opera “Valentīna”, kas pirmizrādi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves piedzīvoja 2014. gada 5. decembrī, bija viens no Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada nozīmīgākajiem notikumiem. Vēl joprojām “Valentīna” ir operas repertuārā, un 10. jūnijā Rīgas Operas festivāla ietvaros noslēgs četru mūsdienu latviešu operu parādi. Latvijas Radio 3 “Klasika” aicina ielūkoties tās tapšanas vēsturē.

Operas pamatā – leģendārās teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes (1922–2018) autobiogrāfiskā romāna “Ardievu, Atlantīda!” motīvi. Tas ir stāsts par Latvijas vēstures melnajiem punktiem – holokaustu, kolaboracionismu, pašu Latviju zem divu lielvaru tanku kāpurķēdēm, un šī stāsta centrā – viena konkrēta cilvēka – Valentīnas Freimanes liktenis ar viņas brīnumaino izglābšanos no holokausta šausmām.

Līdzās patiesiem notikumiem dažas sižeta blakus līnijas, ieskaitot divu jaunu vīriešu Alekseja un Valda netradicionālās (seksuālās) attiecības, ir operas autoru izdomas auglis. Bet, piemēram 1. cēliena aina, kurā bariņš jauniešu, rīta agrumā atgriežoties mājās no ballītes, Rīgas stacijas laukumā ierauga padomju tanku, operā “Valentīna” ieceļojušas no citas autobiogrāfiskas grāmatas – leģendārā latviešu teātra režisora Oļģerta Krodera darba “Mēģinu būt atklāts”.

Tūlīt pēc operas pirmizrādes Latvijas lielākajos laikrakstos parādījās izvērstas recenzijas un pirmizrādes skatītāju ekspresviedokļi.

Komponists Pēteris Vasks: “Apsveicu Arturu Maskatu ar pirmo operu!

Gribas nākt vēl un vēl! Vienā lielā skatuves darbā tik daudz kas ielikts, pat profesionālam kolēģim visu uzreiz grūti aptvert, tik daudz fantastisku lietu!

Arturs brīnišķīgi jūt orķestri, Samsons Izjumovs pirmo reizi dzied latviski… Ir lietas iestudējumā, kuras nesapratu līdz galam un nevarētu akceptēt, taču pāri visam mūzika – ir radīta jauna latviešu oriģinālopera, par ko liels prieks!”

Debija operas žanrā

Opera “Valentīna”, kuras nosaukumā likts tās iedvesmotājas un galvenās varones vārds, ir Artura Maskata debija operas žanrā, viņa vēlais bērns, kura radīšanu veicinājis slavenā advokāta Andra Grūtupa rosinājums par latviešu oriģināllibretu konkursu 2007.gadā.

“Konkursā nolēmu piedalīties, vispirms rūpīgi apdomājot, par ko varētu rakstīt,” stāsta Maskats. Sāku pētīt, par ko komponisti vispār raksta operas, un ievēroju interesantu likumsakarību – ka komponisti raksta operas par spēcīgām personībām un sievietēm – Aīda, Karmena, Toska un tamlīdzīgi. Klasiskajā operliteratūrā tas ir ne tikai viena cilvēka liktenis, bet caur to izgaismojas daudz kas vairāk. Sapratu, ka tā ir Valentīna Freimane, kuru labi pazīstu.

Sākumā pat neuzdrošinājos cerēt, ka Valentīna piekritīs tādai avantūrai... Bet caur viņas dzīvi taču izgaismojas Latvijas vistrakākais, vistraģiskākais vēstures posms!

Tas ir laikposms no 1939. līdz 1944. gadam, kas bija Eiropas vēstures pagrieziens.”

Liktenīgais vakars

Taču vēl pirms dienas gaismu ieraudzīja grāmata “Ardievu, Atlantīda” un Valentīnas Freimanes jāvārda kļūt par galvenās varones prototipu Artura Maskata operā, bija kāds liktenīgs vakars. 2007. gada rudenī pēc izrādes “Mērnieku laiki” noskatīšanās Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Viesturs Kairišs, komponists Arturs Maskats, un ciemos uz Latviju no Berlīnes atbraukusī Valentīna Freimane aizgājuši nosvinēt Viestura izrādi uz kafejnīcu “Osiriss”. Klausoties Valentīnas atmiņu stāstos par kara laiku, Arturu Maskatu sācis urdīt radošais velniņš. Nākamajā rītā viņš zvanījis Viesturam Kairišam un teicis: “Viestur, man ir operas ideja! Tas ir Valentīnas liktenis!”

“Vislielāko spēku rakstīt sniedza Valentīna pati,” atceras Maskats. “Sākumā ar sev raksturīgo humoru viņa prasīja: “Kura tad mani dziedās?”

Rakstot Valentīnas partiju, komponists sevi notvēris pie domas, ka šajā lomā viņš redz Ingu Kalnu: “Komponējot operu es sapratu, ka es komponēju viņas balsij.”

Valentīnas mātes lomai tika noskatīta Marijas teātra dziedātāja Marina Sokolova, “kura bija īsta aristokrāte, kura juta šo lomu, kura iemācījās to latviski…”

Valentīnas tēvu atveidoja Armands Siliņš, Valentīnas vīra Dimas lomā pirmizrādē redzējām Jāni Apeini, Alekseja lomu dziedāja Mihails Čuļpajevs, Valentīnas glābējas, latgaliešu sievietes Almas lomā bija Ieva Parša, vecā saimnieka lomā – Krišjānis Norvelis, Doktors Šīmanis – Samsons Izjumovs, bet korporeļu un šucmaņu tēlos – Guntars Ruņģis un Viesturs Vītols. Diriģenta Modesta Pitrena vadībā uzvedumā piedalījās arī LNO koris un orķestris, Rīgas Doma kora skolas zēnu koris un Rīgas Doma kora skolas audzēknes.

Līdzās dziedošajiem operas personāžiem, izrādē ir arī kāds vecāka gadagājuma “bezvārdu” sievietes tēls, kas ir klātesošs gandrīz katrā ainā. Tā ir Valentīna Freimane mūsdienās, kas uz savas jaunības dramatiskajiem notikumiem noraugās no malas, kā tālu gadu kinolentē. Viņu atveido Ieva Kepe. Režisors Viesturs Kairišs operas režijā izmantojis mūziklu režijas principu: “Tādā kā ātrā konveijerkaleidoskopiskā risinājumā viena ainiņa ātri nomaina otru. Tāds atmiņu kino paviljons.”

Operā dziedājumi skan latviešu, angļu, vācu valodā un arī ivritā. Partitūrā neuzkrītoši ieausti gan klezmermūzikas motīvi, gan “Melanholiskā valša” intonācijas, gan arī slāviski skaņu elementi, kas raksturo un paspilgtina operā notiekošo.

Neaptverami laba mūzika

Taču arī šajā darbā, kas stāsta par ļoti dramatiskiem notikumiem Latvijas cilvēku un pašas valsts vēsturē, Arturs Maskats paliek uzticīgs sev raksturīgajai romantiskajai mūzikas valodai, kurā valda melodijas stihija.

Vērtē Valentīnas lomas atveidotāja Inga Kalna: “Tā ir lieliska, neaptverami laba mūzika – ārkārtīgi emocionāla, ļoti liriska, dramatiska, traģiska un arī komiska. Tur ir tik daudz šķautņu – gan sadzīvisks lirisms, politiskā groteska, smeldze, neuzkrītošs, bet dziļš patriotisms, romantiska, pacilāta mīlestība, vislielākās mokas un bēdas, un gaisma. Un to visu caurvij pārcilvēcisks jutekliskums. Un cik skaists, ārkārtīgi krāšņs ir Artura Maskata orķestris!”

Pārņemot Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, opera "Valentīna" tika iekļauta Latvijas publiskās diplomātijas un kultūras programmā un 2015.gada 19.maijā parādīta arī Berlīnes Vācu operā. Kā jau šādos augsta ranga publiskās diplomātijas pasākumos pieņemts, runas pirms izrādes teica arī Vācijas un Latvijas ārlietu ministri – Franks Valters Štenmeiers un Edgars Rinkēvičs, skatītāju vidū bija Bundestāga deputāti un Ārlietu ministrijas pārstāvji, Izraēlas Valsts vēstnieks Vācijā un citi diplomātiskā korpusa pārstāvji, žurnālisti, sabiedriskie darbinieki, un Latvijā labi pazīstami kultūras cilvēki. Taču pats galvenais – bija arī pati 93 gadus vecā Valentīna Freimane.

Pēc "Valentīnas" viesizrādes Berlīnē

“Nu, manī dzīvo arī profesionāls kritiķis, kurš, noliekot malā visas savas emocijas, saskata izrādē dažas lietas, ko būtu gribējusi savādāk,” telefonintervijā no Berlīnes atzina Freimane. “Bet tajā vakarā kritiku noliku gulēt, dzīvoju līdzi. Lielu iespaidu uz mani atstāja tas, ka vācu publika reaģēja ar milzīgiem jūtu uzplūdiem – neesmu radusi vācu publiku redzēt tik saviļņotu. Tas man ir pārsteigums, tāpēc visa izrāde bija liels panākums. Aplausi – tik gari, nebeidzami, un tas bezgala iepriecināja.”

Pārspējis pats sevi

“Valentīna” joprojām ir viens no īpašajiem notikumiem, kas aizvien tiek pieminēts Latvijas–Vācijas kultūras attiecībās un diplomātu aprindās.

Arturs Maskats atzīst, ka “Valentīna” ir un paliks viņa vienīgā opera, kurā tik liela dominante ir politikai.

Savukārt Viesturs Kairišs uzskata, ka šajā skatuves darbā Maskats pārspējis pats sevi: “Arturs šeit palēcies virs Maskata, ko mēs visi zinām kā izcilu liriķi, arī visas lielās drāmas viņam pārliecinoši risinātas. Taču šeit viņš uzbūris to episko, kara, iznīcības, neziņas sajūtu – nebiju ko tādu dzirdējis. Tas, ko viņš ir paveicis – laiks lai pats izspriež, kas tas ir.”

1 komentārs
truejabis
nu par holokostu skaidrs, bet iepriekš gan nebija dzirdēts par kolaboracionismu. Tad tagad visi , kas sadarbojās ar krieva okupācijas varu, jāsauc par kolaboracionistiem? Visu laiku jau tos sauca tā cildenāk - padomju kultūras darbinieks vai padomju zinātnieks.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti