Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā divas horeogrāfes, māti un meitu – Baibu Šteinu un Daci Adviljoni, kuras šajās dienās svin sava deju kolektīva "Zelta sietiņš" 65 gadu jubileju. Baiba, jums bija 18 gadu, kad jūs sākāt vadīt "Zelta sietiņu" un arī Dacei, kad viņa pievienojās jums kā horeogrāfe, deju pedagoģe, viņai bija tikpat. Vai tajā jaunajā vecumā, kas ir tīņa gadi, jūs jau zinājāt, ka tas būs jūsu mūža darbs?
Baiba Šteina: Es tagad atbildēšu ne gluži uz to jautājumu, bet tomēr. Jūsu raidījums saucās "Kultūrdeva", un es mēģināju saskaitīt, cik lielu kultūras devu es esmu iedevusi Latvijas kultūrā. Man sanāca diezgan jocīgs skaitlis. 22 gadus es esmu bijusi aktīva dejotāja, tas bija jau no sešiem gadiem, no 18 gadiem es sāku vadīt [kolektīvu], tie ir 65 gadi kā deju skolotājai. Ja vēl piemet klāt manu darbu kino 30 gadus, tad saskaitiet, cik tās kultūras devas es esmu iedevusi Latvijas kultūrai.
Dace, vai jūs zinājāt, ka tas būs jūsu mūža darbs, vai tas vienkārši bija neizbēgami, ņemot vērā, ka jūs esat Baibas meita?
Dace Adviljone: Domāju, ka drīzāk neizbēgami. Dejot es nedejoju pie viņas, bet sāku arī no kādiem četriem pieciem gadiem, un turpināju, līdz pat es apprecējos.
Es pat teiktu, ka es mēģināju izbēgt no tā, tāpēc, ka es redzēju, kā tas ir, tas nav viegli. Tas nebeidzas, aizverot zāles durvis, tas turpinās vakaros un no rītiem.
Es gribēju kaut ko citu darīt, bet nu... tā mani ievilka.
Baiba Šteina: Bibliotekāre viņa gribēja būt.
Dace Adviljone: Man tiešām patīk grāmatas. Es joprojām eju grāmatu veikalos, man patīk šī smarža, man patīk šķirstīt grāmatas, man patīk lasīt, bet esmu šeit.
Cik "Zelta sietiņā" ir dejotāju pašlaik?
Dace Adviljone: Ap 300 aptuveni, drusku mazāk, iespējams.
Vai darbs deju kolektīvā ir primāri darbs ar bērniem vai tomēr ar vecākiem?
Dace Adviljone: Es teiktu, ka gan, gan.
Vecākam jābūt ieinteresētam tajā, ko bērns dara, viņam ir jāinteresējas, jājautā, kā tev gāja mēģinājumā, ko iemācījāties. Ja vecāks atbalsta bērnu, tad tas viss iet pareizās sliedēs.
Es teiktu, ka droši vien 50 uz 50.
Baiba Šteina: Es par vecākiem gribu teikt tā. Tad, kad atnāk jaunie dalībnieki, tie trīs un četrgadnieki, es parasti aprunājos ar vecākiem un saku tā, ka tagad jūs esat iestājušies otrā darbā. Principā ir tā, ka, ja vecāks nedzīvo līdzi vismaz līdz šiem apmēram 10 gadiem, ja viņš neseko un viņu neinteresē tas, ko bērns dara… Es uzskatu, ka ir jābūt vecākam līdzi ar bērnu, un tas ir otrs darbs. Jā, tas ir jādara. Otrs ir tas, ka ļoti daudz vecāku zina, kā pareizi ir jādejo, kā pareizi ir jāsaliek bērni, jo, kāpēc mans bērns nav pirmajā rindā, bet ir trešajā. Tas jau nekas, ka tas bērns ir galvas tiesu lielāks par pārējiem. Tas ir diezgan traģiski tikt šim pāri, lai tas vecāks saprot.
Disciplinēt vecākus dažkārt ir sarežģītāk nekā bērnus. Kā jums izdodas strādāt ar bērniem? Visi zina, ka jaunā paaudze jau no trim gadiem ir ar degunu telefonā. Kur tie mobilie telefoni tiek nolikti, kad bērni atnāk pie jums uz mēģinājumu?
Dace Adviljone: Garderobē. Mums neviens telefons netiek ienests zālē, viss mums ir garderobē, un ar to mums nav problēmu. Tas, ka viņi varbūt pēc tam ir šajos telefonos, bet šo pusotru stundu, ko viņi ir VEF [Kultūras pils] mēģinājumu zālē, telefonu tur nav.
Kāds ir vispiemērotākais vecums, no kura var bērns sākt dejot?
Baiba Šteina: Ir dīvaini, – meitenes var sākt no trim gadiem, bet zēniem, es esmu vienkārši novērojusi, ka labāk ir četri pieci gadi. Tad tās meitenes var jau pavilkt. Trīsgadīgiem zēniem diezgan grūti ir uzsvērt šo kustību, arī pakļauties zināmā mērā. Tā ir zināma pakļaušanās, disciplīna, tev ir jāatnāk, jānostājas un jāklausās, ko skolotājs saka. Pārspīlēt un ņemt divgadniekus, tas nav… Mums ir grupiņa, kas saucās "Mazsietiņš", kur man radās ideja, jo daudzi vecāki gribēja vest. Tur nāk bērniņi tikko, kā viņi iemācās staigāt, bet nāk kopā ar mammu, tēti vai vecmāmiņu. Apmēram divus gadus viņi nodarbojas "Mazsietiņā", kur iemācās telpu pazīt.
Dace Adviljone: Kas ir jāsaka, ka ļoti daudz tēvu nāk līdzi un dejo, tieši "Mazsietiņā".
Brīnišķīgi. Baiba, mēs savā ziņā esam arī kolēģes, jo jūs strādājāt Rīgas Kinostudijā kā dokumentālo filmu scenāriste, kā jūs jau teicāt, 30 gadus. Jūs kādā intervijā teicāt, ka šis darbs jums ir palīdzējis kā horeogrāfei. Kā jūs to domājāt?
Baiba Šteina: Nenoliedzami. Arī tagad par pēdējo koncertu liela daļa skatītāju atzīmē to, ka šie koncerti ir raiti, tie samontēti pēc kaut kāda dramaturģijas principa. Es neesmu spējīga uztaisīt koncertu vienkārši deju vienu aiz otras, kā es saucu – tāds zirga deķis. Būsim atklāti – lielākā daļa no koncertiem, kas tagad notiek, ir pēc zirga deķa principa: viena deja, otra deja, it kā jēgas nekādas. Tā ir kinostudija, un ir arī tas milzīgais cilvēku loks, ko es esmu iepazinusi, kas mani ir iepazinuši, – tas viens otru ietekmē. Es atceros, – kinostudijā man teica, ka uz turieni jāsūta Baiba, tur ir kaut kādi dejotāji, viņa to izdabūs cauri. Tā tas ir, ir dejotāju mafija un ir kinošņiku mafija. Man tas ir ļoti palīdzējis dzīvē un, atceroties visus kolēģus, tas ir vesels posms manā dzīvē.
Jūs abas esat veidojušas arī horeogrāfijas dejām. Vai jūsu dejas pieraksts, kad jūs izgudrojat jaunas dejas, katrai ir atšķirīgs?
Baiba Šteina: Es visādi mēdzu pierakstīt. Jaunībā mēdzu zīmēt, tagad es tā vairāku ideju pierakstu, teiksim aplis, es nezīmēju vairs tik ļoti. Es gribu pieskarties tēmai par horeogrāfiem.
Man šķiet, ka kaut kas ir nobīdījies, jo tagad ir tā, ka viens autors uztaisa vienu deju un viņš ir horeogrāfs. Es speciāli nokopēju, kas ir horeogrāfs, un pēc tā nolikuma varbūt ir desmit horeogrāfu.
Man ļoti patika nosaukums, ko izdomāja Vilnis Birnbaums – dejdaris. Deju tu vari darināt, darināt un darināt. Šie dejdari vai horeogrāfi mums šobrīd ir tāpat kā dzejnieki, vesels bars. Bet ir horeogrāfi vai dejdari no Dieva doti un ir amatieri, kas var salikt pareizi kustības. Nekas tur nav slikts, paņem mūziku un saliek. [Jānis] Ērglis ir absolūti Dieva dots, tāds bija arī [Uldis] Žagata, tāds bija arī [Alfrēds] Spura, [Harijs] Sūna, Uldis Šteins, [Ilze] Mažāne, kā brīnums viena sieviete, jo vispār vīrieši, manuprāt, ir lielāki konstruētāji. Es atvainojos, bet tos skaistos, lielos zīmējumus vīrieši spēj. Es atzīšos, ka tad, kad man bija jātaisa lielie zīmējumi, es aicināju talkā Uldi [Žagatu] vai Ojāru [Grasi], jo es spēju izdomāt, ka es gribu tā, bet, kā to salikt, man negribas par to domāt. Dace arī māk konstruēt, viņa ir perfekcioniste, es neesmu. Par tiem pierakstiem, – es māku, bet man nepatīk.
Kā tās dejas tiek saglabātas, piemēram, nākamajām paaudzēm? Kaut kāds pieraksts vai uzmetums ir vajadzīgs.
Baiba Šteina: Es pilnīgi piekrītu. Tagad jau ir vienkārši, tikai uztaisa video un viss saglabājas. Mans laiks, atkal man par sevi sanāk runāt, es vienmēr esmu domājusi, kas bija tas, kā es dejoju un kāpēc es skaitījos ļoti laba dejotāja. Pat Uldis Šteins mani noskatīja dejā, jo es viņam prasīju, kas tad bija tas, kāpēc. Viņš saka – es skatījos, kā tu dejo. Tas nav palicis nekur, tikai fotogrāfijās. Tagad jau ir vienkārši, tagad pat neko neraksta, tikai sūta video. Viss ir mazliet mainījies.
Dace, vai jūs pierakstāt deju?
Dace Adviljone: Man ir tā kā kādreiz, burtnīciņās rakstīts. Kā mana skolotāja Aija Baumane – viņai katrai dejai bija sava burtnīciņa. Man ir klade, kurā es sāku ar to, ka es izanalizēju mūziku, mēģinu saprast, ko man šī mūzika pasaka, asociācijas, un arī zīmēju, katru takti aprakstu. Tas, kā saglabā… Latvijā pēc kovida ir liels notikums – pirmais jaunrades deju konkurss, kurā ir simt un vairāk deju. Tās tiks izvērtētas, un labākās, godalgotās tiks izdotas grāmatā.
Kā jūs raksturotu, kas ir jūsu dzīves augstākais radošais punkts? Vai ir bijuši kādi Dziesmu un deju svētki vai kāds īpašs koncerts?
Baiba Šteina: Droši vien, ka Dziesmu svētki. Tas ir tas mirklis, kad tu stāvi tajā tribīnē, un patiesībā, tas ir ļoti satraucošs mirklis, jo tu nezini, kas notiks, kā publika uzņems. Es atceros, kā stāvēju, man blakus stāvēja Uldis Žagata, kurš man bija ielicis tribīnē, licis sacerēt deju, otrā pusē Uldis [Šteins], un, kad atskanēja pirmās taktis, viņi abi pret mani pagriezās un teica – ir, Baiba, ir. Tad tu saproti, ka ir. Otrs ir arī šie parastie koncerti, bet es atšķirībā no citiem pedagogiem,
es stāvu un raudu, skatoties savas vecākās grupas dejojot, nevis mazos. Es nevaru viņus bez asarām noskatīties, jo tur ir mana dvēsele, mana sirds vismaz 15 gadu garumā. Tā arī ir svētlaime, ka tu redzi, ka no tā mazā ķipara ir izaudzis kaut kas skaists.
Dace Adviljone: Mana labsajūta laikam ir tā lielā un mazā laimīte. Mazā ir tajā brīdī, kad tu redzi, ka tu esi tajos dejotājos ielicis un viņi tev dod atpakaļ, tu saņem to, ko tu esi viņos ielicis. Manuprāt, katra deja ir maza pērlīte, ko tu vari izdarīt tā, kā tu to redzi, katrs var to interpretēt savādāk. Es tiešām izbaudu to momentu, ka es redzu, ka tas dejotājs ir sapratis, ko es no viņa gribu, kā es saprotu šo numuru, un izpilda. Tā tiešām ir liela laimes sajūta. Protams, ka tie ir Dziesmu svētki. Visticamāk, ka man jāsaka, ka šobrīd visaugstākais punkts ir skatuviskās dejas lielkoncerts "Balts", kurā es biju mākslinieciskā vadītāja. Tas bija tāds no mazas sēkliņas izaudzis mans šobrīd augstākais punkts.
Tagad jums ir jubilejas koncerti, varbūt varat īsi pastāstīt par šo jubilejas koncertu koncepciju?
Baiba Šteina: Es uzreiz pateikšu. Es laikam esmu pārāk sena, lai skatītos pagātnē, tāpēc šogad nav tāda atmiņas koncerta, kad salasās vecie dalībnieki un dejo desmito reizi "Gatves deju". Man gribējās kaut ko jaunu, tāpēc šie pieci koncerti visa gada garumā sastāv no jaunas programmas, par kuru man atkal ir bail, kā publika to pieņems. Tās diskusijas, kas notiek ap pagājušajiem Dziesmu svētkiem, kāpēc jaunas dejas… Es negribu skatīties pagātnē, man ir garlaicīgi, man tad vecai dejai vajag jaunu piegājienu, lai būtu interesanti. Trīs koncerti sastāv no 42 pilnīgi jaunām dejām, ko šoreiz, pateicoties Kultūrkapitāla fondam, mums bija iespēja [īstenot], pandēmijas laikā saņēmām naudiņu un tagad šīs dejas tiek parādītas. Viens koncerts ir tāds, kurā ierodas mūsu draugu kolektīvi, bērnu un pieaugušo, bet te arī ir viens knifs, šie kolektīvi izpilda tikai "Zelta sietiņā" tapušās dejas. Mēs aizsūtījām sarakstu ar aptuveni 200 dejām, kas arī nav viss. Mums ir arī daudz horeogrāfu, es, būdama slinka, negribu taisīt, es saku – te ir mūzika, te ir deja, un pēc divām nedēļām jābūt dejai. To visi zina. Tā Rita Spalva sāka "Zelta sietiņā", tā Gints Baumanis. Es domāju, ka arī varbūt tas ir mans devums, ka esmu palaidusi tautās daudz jaunu autoru un daudz jaunu Dziesmu svētku virsvadītāju. [..]
Dace, jūs strādājat arī ar pieaugušiem dejotājiem, kāda ir tā atšķirība?
Dace Adviljone: Reizēm man liekas, ka nekāda, jo viņi tieši tāpat reizēm nevar savākties, un vakar es uz viņiem ļoti izdusmojos. Bet, protams, ka šie "Manas Rotaļas" dejotāji nāk no kolektīviem, kuros viņi ir jau uztrenēti, lielais vairums ir no tautas deju ansambļa "Rotaļa" dejotājiem. Tur var izpausties bez speciālas mācīšanas, – bērnam tev vēl jāiemāca pareizs solis vai izpildījums, bet šiem jau tu vari augstāku latiņu celt.
Šo 65 gadu laikā ir bez šaubām mainījusies pedagoģija, mainījušies viedokļi par to, kā ir jāaudzina bērns, kā pret viņu jāizturas. Es zinu, ka manas paaudzes cilvēkiem, kas bērnībā ir dejojuši, ir traumas par to, ka viņi bērnībā ir bārti, varbūt pat apsaukāti. Kā tas ir mainījies, kāda šobrīd ir tā metode, kā bērnu disciplinēt?
Baiba Šteina: Nekāda, tāda pati, kā agrāk. Vismaz man. Es arī to no sākuma pasaku, ka mīļie, mums ir vecā skola, kurā ir disciplīna, kurā ir pienākums, kārtība, tu nevari darīt, ko gribi. Diemžēl mākslā neko nevar izdarīt bez, es to negribu saukt par dresūru, bet pasakiet, kā jūs iemācīsieties viņiem vienādi dejot un kustēties? Es nevaru atrast to īsto vārdu, bet būsim atklāti, tāds maestro Raimonds Pauls, kā viņa vecāki viņu ir dzinuši un kā viņš pats sevi tagad piespiež. Vai gleznotājs, kurš ceļas sešos no rīta un pieliek sevi pie tā audekla. Ir jāpiespiež mazliet. [..]
Dace, vai šīs stingrās prasības pret disciplīnu izraisa kaut kādas peripetijas ar vecākiem?
Dace Adviljone: Es domāju, ka ne. Varbūt kādreiz tas ir bijis, bet patiesībā – nē, jo "Zelta sietiņā" tā skola ir un paliek. Bez disciplīnas diemžēl neko nevar panākt.
Protams, ir jautājums, vai tu nāc šeit tiļi piļi, kā saka, vai tu nāc tiešām iemācīties dejot. Ja gribi iemācīties dejot, tad tāpat kā sportā – ir sev jāpārkāpj pāri, jāpacenšas, ir jābūt šai disciplīnai.
Bet noteikti ir kaut kādas cieņas robežas, kuras nebūtu ieteicams pārkāpt attiecībās ar bērnu?
Dace Adviljone: Nu droši vien, ka nesist un apsaukāt arī ne. To mēs nedarām.
