Ozols ir spilgta personība Latvijas populārās kultūras kopējā vēsturē – labi zināms arī tiem, kas hiphopu neklausās. Hiphopa kultūrā viņš ir kā "tēva figūra", viņš māk savienot vienā hiphopu raksturojošos elementus – mūziku, stilu, sportu, dizainu, deju (Ozols ir arī DJ) un tirgošanos. Kā mākslinieks Ozols vienmēr ir bijis jaunā meklējumos, labi atceroties savu izcelsmi. Tā piemēram, "Rajons" ir viņa ikoniskākā kompozīcija, kurai viņš atdod godu arī aktuālajā dziesmā "Pazudušais dēls".
Aizvadītajos piecos gados mūziķis ir izveidojis sadarbību ar Latvijas Radio bigbendu, pieprasītākajiem sesiju mūziķiem, labākajiem aranžētājiem, "Riga Gospel Choir", tajā pašā laikā kopā ar repa kolēģiem radot dauzonīgas rīmes. Šo visu lielo interešu lauku Ozols ievietoja arī arēnas koncertā, radot retrospektīvu ceļojumu laikā. Skatuves scenogrāfija atgādināja blokmāju rajonu un tās centrā bija novietota "Rigonda" – naktsklubs Purvciemā, ap kuru mūziķi ripinājās automašīnās.
Pirmā daļa ar Latvijas Radio bigbendu savā veidā bija izaicinājums publikas uzmanības noturēšanai. Lai arī aranžējumi bija veidoti demokrātiski, publika tribīnēs kļuva nepacietīga un staigāja apkārt. Un tomēr Latvijas Radio bigbenda iesaiste bija ļoti svarīga un vajadzīga – šī sadarbība Ozolam ir devusi iespēju pārdefinēt mūziku.
Piemēram, dziesma "Cīņa" izklausās pēc džeza standarta, un laika gaitā arī sportiskais Ozols kļuvis elegantāks, šādi tā ir likumsakarīga attīstība.
Jāpiemin arī dziedātājas Kristīnes Prauliņas līdzdalība – viņas spēcīgā, daudzkrāsainā balss un zināšanas par ritmisko mūziku, kā arī mierpilnā skatuves harisma dod Ozola sprakšķošajai enerģijai labu līdzsvaru.
Ja mani uz vietas veiktie aprēķini ir precīzi, tad koncertā izskanēja 32 dziesmas. Dziesmu sarakstā nebija nejaušību. Piemēram, pirmo daļu atklāja "Es esmu" no 2002. gada albuma "Augstāk, tālāk, stiprāk", savukārt otrās daļas ievadā bija kompozīcija "Tas ir O.Z.O.L.S." no jaunākā albuma, kas ir turpinājums jeb atbilde "Es esmu" pēc 20 gadiem.
Viens no jaudīgākajiem priekšnesumiem bija "Maisiņš vaig?" kopā ar ansi – dziesmā izķidājot "maisa" semantiku jeb patēriņa sabiedrības vajadzības. Viena no personiskākajām kompozīcijām bija "Personības rekords", kurai sekoja "Bokss" ar negaidītu pārsteigumu – tribīnēs sēdošā Gustavo pievienošanos. Tam sekoja leģendārā "Ielu dzīve", kuru izpildīja "Fact" trijotne – Ozols, Čižiks un Gustavo. Šī dziesma grupai bija pirmā latviešu valodā, svarīgs atskaites punkts Latvijas hiphopā. Trijotne turpināja ar jaunāko veikumu "Tagad tikai sākās" no Gustavo šī gada albuma. Šīs dziesmas, lai arī atsevišķi numuri, veidoja kopēju stāstījumu, kas nav lineārs, bet gan tādi kā puzles vai "Lego" gabaliņi.
Viens no maniem koncerta favorītnumuriem bija "Situācijas" kopā ar Edavārdiem. Dziesma pati par sevi ir asprātīga saspēle starp OZ un Edu, šoreiz tās ievadā ar solo uzstājās meistarīgais Rick Feds. Pakāpeniski, ģitārista Kaspara Vizuļa vadībā, dziesma transformējās arvien roķīgākā skanējumā ar punk stilistikas ievirzi un arī vizuāli atrādot šai subkultūrai raksturīgo priecāšanos. Deviņdesmitajos Ozols ir iedvesmojies arī no hardcore punk kultūras, atsauce uz šo ietekmi arī pēc 30 gadiem ir cieņpilns žests.
Kopā ar rolandu če tika izpildīts "Spēks", kas, šķiet, ir viena no Ozola īstenākajām "ielas puikas" dziesmām. "Zaptē" viņiem pievienojās xantikvariāts – šī dziesma ir viens no Ozola 2018. gada hitiem. Un tad jau bija pienācis laiks "8 pa 8" jaunākā albuma "1979" straumētākajai dziesmai, kurā piedalās astoņi reperi. Šķiet, šī bija pirmā reize, kad dziesma tika atskaņota dzīvajā. Šī vakara programmā bija arī popsīgākā un veiksmīgākā dziesma "Salauzta sirds" kopā ar Donu. Publika pieprasīja to atkārtot – nu, protams! Ozola gadījumā viņu raksturojošākās dziesmas būs "Rajons" no viņa 2001. gada debijas albuma "Cieņa un mīlestība", kā arī "Stils" no 2018. gada albuma "Neona pilsēta", kas izskanēja koncerta beigās, uz skatuves piedaloties visiem koncerta viesiem.
Ar šo koncertu Ozols iepazīstināja ar savu plašo diskogrāfiju.
Programma bija gara un koncerta temps – ļoti ātrs. Iespējams, viņam pašam būtu bijis vieglāk programmu koncentrēt uz vienu desmitgadi, bet, no otras puses, ja reiz rīko arēnas koncertu, tad ir jāizspiež šī iespēja kā citrons.
Koncerts vibrēja rokmūzikas sajūtās. Pēdējos gadus Ozols pats ir redzēts spēlējam ģitāru (prasmes uzlabojis pandēmijas dīkstāves laikā). Varbūt šis arēnas koncerts ir atskaites punkts jaunam Ozola daiļrades pagriezienam? Saknes viņam būs un paliks hiphopā, par to šaubu nav, taču hiphops ir lielisks žanrs tieši ar savu muzikālo daudzveidību, integrējot labāko no citiem žanriem.
