Latvijā šī pasaules līmeņa un mēroga zvaigzne viesojās, pateicoties talantīgā un vērīgā producenta Mika Magones ierosmei un gādībai, un, pateicoties Mikam, kurš mūsu auditoriju ar Nilsu Frāmu pirmoreiz iepazīstināja laikā, kad mūziķa starptautiskā karjera vēl tikai veidojās, kļuva iespējama šī saruna, kas noritēja "Lielā dzintara" mākslinieku atpūtas telpā, Frāmam omulīgi zvilnot dīvānā pēc skaņas mēģinājuma jeb soundcheck noslēguma.
Noteikumi radīti, lai tos pārkāptu
Edgars Raginskis: Lai jūs precīzāk uztvertu pirmā jautājuma kontekstu, pie jums ieradies kādreizējā PSRS dzimis un pēcpadomju akadēmiskajā mūzikas izglītībā audzis pianists un komponists, kurš skolas gados iemācīts, ka mūzikā eksistē "pareizi/nepareizi" un "drīkst/nedrīkst" dihotomija. Tādēļ jau no pirmajām jūsu mūzikas skaņām mani apbūra vārdos grūti aprakstāma, bet skaidri sajūtama brīvība un plašums. Vai brīvība ir jūsu mūziķa dzīvē centrāla vērtība?
Nilss Frāms: Jā, galvenais iemesls, kādēļ nodarbojos ar mūziku, ir tas, ka man nevienam nav jālūdz atļauja. Klavierspēli apguvu pie krievu pedagoga Nahuma Brodska, kuram vienmēr bija skaidrs, kas ir labi un kas slikti, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Es savukārt vienmēr sapratu, ka noteikumi ir radīti tikai tāpēc, lai tos pārkāptu. Mākslas skaistums slēpjas tajā, ka nav nemitīgi jāpamato, kāpēc izvēlies rīkoties vienā vai citā veidā. Es mūzikā mēdzu ļauties impulsiem, vienlaikus atbalstot tos, kuri vēlas izlauzties no citu izveidota būrīša, jo pats kādreiz esmu rīkojies līdzīgi.
Vai būris ir citu radīti noteikumi?
Būri radām mēs paši, domājot iepriekšnoteiktās kategorijās – kas ir labi un kas nav, kas cilvēkiem varētu patikt un kas nē. Mūzikā, it īpaši instrumentālajā mūzikā, rodama unikāla brīvības izjūta, un, jo radikālāk to interpretē, jo labāk vari kalpot mūzikai. Protams, lielākā daļa mūzikas jau ir radīta, un mēs tikai pieliekam mazu kripatiņu. Es cenšos nekopēt, bet nekopēt īsti nav iespējams – varbūt tikai 5 procenti ir manas oriģinālidejas.
Mūzika man ir kā saldumi, kā ēdiens vai labs vīns – tai jābūt garšīgai, ir jābūt interesanti. Mūzikai būtu jābūt baudāmai, nevis tikai instruktīvai.
Es vēlos noskaņu, kuru klausītājs spēj uztvert. Gribu, lai mana mūzika sagādā prieku, galu galā man tā ir laimes avots. Galējības – tikai intelektuāla stimulācija vai manu pamatinstinktu kairināšana – man nav interesantas.
Pieminējāt izdabāšanu klausītājam. Ienirstot šajā tēmā dziļāk, vai sevis apšaubīšana jums ir aktuāla tēma?
Jā, tā piemīt katram no mums. Es cenšos nevienu nevērtēt un visas emocijas, tostarp šaubas, iekļauju savā mūzikā. Brīžiem piedzīvoju un skaņās pārraidu arī pretējas izjūtas. Svarīgi apzināties, kā pretstati veido kopainu. Reizēm šaubas nozīmē atteikšanos no materiāla, par kuru klausītājs teiktu – hei, bet tas taču skan lieliski! Šajā ziņā nekādi neesmu unikāls, tiecos strādāt ar materiālu, par ko jūtos pārliecināts, par kura jēgu jūtos labi.
Vai mūzika eksistē bez klausītāja?
Cik svarīgas jums ir attiecības ar klausītājiem? Vai enerģijas apmaiņa ar auditoriju, validācija un gratifikācija ir nozīmīgs raksturlielums, vai arī, esot uz skatuves, esat primāri vienatnē ar sevi?
Attiecības ar klausītājiem man ir vissvarīgākās, manuprāt, mūzikas žurnālistika par to nerunā pietiekami. Vai tad, ja mūzika netiek radīta, domājot par klausītāju, tā maz eksistē? Ja ir kaut vai viens ausu pāris, kurš klausās, jau ir potenciāls koncerts! Galvenais, lai ir divas svarīgākās sastāvdaļas – klausītājs un mūziķis, uztvērējs un raidītājs jeb ķēde, kurā notiek enerģijas apmaiņa, saslēgums un citi vārdos grūti aprakstāmi procesi.
Kas ir dīvainākais, kas ar jums koncertā atgadījies, kādas emocijas gadījies pieredzēt?
Visu laiku koncertos mani kaut kas izšūpo no līdzsvara, rada smieklus vai bažas. Ja es kaut ko atceros no koncerta, visticamāk, tas ir novērsis uzmanību.
Visskaistākās lietas no koncerta ir tās, kuras es neatceros, mirkļa burvība. Tobrīd es kognitīvi neko neapzinos, "nerakstu cietajā diskā", un, ja man pēc uzstāšanās jautā, ko par to domāju, nevaru neko jēgpilnu atbildēt, jo esmu to piedzīvojis, nevis ļāvies pārdomām. Paliek tikai "ak, cik tas bija jauki! Kas tas bija?" pēcizjūta, gluži kā ceļojums.
Jā, reizēm gadās, ka kāds klausītājs noģībst. Tu spēlē, atskan būkšķis, un pakausī pavīd doma: "Kādam šis vakars tomēr izvērsies par nepatīkamu piedzīvojumu." Citreiz cilvēki nepiemērotos brīžos mēdz izkliegt neiederīgus vārdus vai iezvanās telefons…
Kā jūs tiekat galā ar telefonu skandinātājiem?
Šo cīņu nav iespējams uzvarēt.
Amerikāņu komiķi mēdzot uz stāvizrādes laiku telefonus konfiscēt.
Es nevaru uzņemties atbildību par citu cilvēku rīcību, tikai par savu. Man šķiet, vēlamāks scenārijs par telefona atņemšanu ir ļaut klausītājiem pašiem secināt, ka nevietā un nelaikā iezvanījies telefons ir labs iemesls izslēgt viņējos. Esmu liberālas attieksmes pārstāvis ne tikai mūzikā, bet dzīvē kopumā. Negribu pret citiem izturēties tā, kā nevēlētos, lai izturas pret mani.
No sākuma saprast un tad aizmirst
Pirms brīža runājāt par ļaušanos mirkļa valdzinājumam, taču tas pieprasa rūpīgu sagatavošanos koncertam gan mākslinieciski, gan tehniski, tātad kontroli. Vai esat apsēsts ar savas radošās domas lidojuma kontroli un visu iespējamo notikumu attīstības scenāriju paredzēšanu?
Katrs mākslinieks vēlas maksimālu kontroli dažādu neskaidrību apstākļos. Ir jāvelta nopietna uzmanība materiāla strukturēšanai un priekšnesuma formas veidošanai. Māja pasaka priekšā būvētājam, kā tā grib tikt uzbūvēta, ir tikai noteikts skaits būvēšanas veidu, citādi ēka sabruks. Protams, mūzika nesagrūs, aprokot mani zem sevis, taču, līdzīgi kā arhitektūrā, ir jārēķinās ar virkni likumsakarību. Rūpīgi jāstrādā, lai pabeigtu dziesmu, pabeigtu albumu, noslēgtu koncerttūri. Katrs skatuves darba autors zina, ka ģenerālmēģinājums allaž būs ar zināmu devu nedrošības, un pirmizrāde parasti ir labāka. Galu galā tu vari rūpīgi apsvērt ikkatru aspektu, un tāpat kaut kas noiet greizi un rit savu gaitu. Cenšos to pieņemt ar izpratni un uzticēties augstāku spēku palīdzībai. Pat ja viss saies grīstē, tas nebūs pasaules gals, varbūt vienīgi kāds klausītājs mani vairs negribēs dzirdēt. Bet es cītīgi gatavojos, lai tā nenotiktu.
Ko jums nozīmē rūpīgi gatavoties?
Strādāju kopā ar skaņu ierakstu veikšanas speciālistiem, instrumentu būvētājiem un citiem ekspertiem, lai labāk izprastu savus instrumentus un akustikas zinātni un mācītos.
No sākuma visu ir jācenšas saprast, un tad var atļauties to visu aizmirst.
No tiešsaistē pieejamās informācijas sapratu, ka jūs visnotaļ labi orientējaties skaņu inženiera darbā un akustikā. Tomēr jūs turpināt izglītoties?
Jā, protams! Akustika ir fizikas nozare, kurā vēl joprojām ir daudz noslēpumu. Nav tā, ka mēs būtu izpratuši pilnīgi visu, kas saistīts ar skaņas fizikālajām īpatnībām. Jā, esam izpratuši to, kā cilvēks uztver skaņu, kā veidojas skaņas viļņi, dažāda veida skaņas atspulgi un tamlīdzīgi, taču ir audiofīli, kuri mani laiku pa laikam pārsteidz ar jaunām atziņām.
Mūsu ausis ir tik jutīgas, ka reizēm liek tehniskām mērierīcēm vai mikrofoniem šķist ļoti neprecīziem un raupjiem.
Ir jēgpilni mācīties, brīnīties un klausīties, lai atrastu savu individuālo pieeju darbam ar mūzikas materiālu. Šīs zināšanas palīdz ļoti precīzi plānot instrumentācijas nianses, reģistrāciju, instrumentu diapazona lietojumu, domāt tehniski.
Tātad jūs protat novērtēt sadarbību ar zinošiem domubiedriem?
Ja tu sarunājies par sevi interesējošām tēmām ar cilvēkiem, kuri "zina drēbi", tu nepārtraukti pilnveidojies un daudz gūsti šajā saziņā. Žurnālisti sarunājas ar citiem žurnālistiem, pianisti – ar citiem pianistiem, vīndari mācās no citiem vīndariem. Šādas sarunas rada kopības un brālības garu, mēs nemitīgi cits no cita mācāmies, tā ir sava veida privātā universitāte.
Domapmaiņa ar latviešu klavierbūvētāju
Latvijas Radio 3 klausītāji man nepiedos, ja nepajautāšu par jūsu sadarbību ar latviešu klavierbūvētāju Dāvidu Kļaviņu un "Una Corda" instrumentu, kas tika radīts īpaši jums. Kur jūsu radošuma panorāmā iederas šo klavieru specifiskais skanējums?
Tas ir klasisks instrumenta būvēšanas piemērs – gribēju, lai man būtu klavieres, kurām katrs taustiņš ieskandina tikai vienu stīgu. Kad Vācijā 2014. gadā satiku Dāvidu Kļaviņu, veicot ierakstu ar viņa 370. modeļa instrumentu, sākām runāt par klavierēm, un izrādījās, ka mums abiem ir līdzīga ideja par šādu instrumentu. Vēlējos, lai klavierēm nav ārējā korpusa, nav nekādu svečturu vai citu dekoru, jo koncertsituācijas kontekstā biju ieinteresēts netraucētā un neierobežotā skaņas plūdumā, un Dāvids šādu instrumentu pēc domapmaiņas par dizainu un tehniskajiem risinājumiem uzbūvēja.
Es no viņa daudz iemācījos, viņš no manis iedvesmojās, un tapa instruments, kas, ja nekļūdos, tagad no prototipa pārtapis daudzās uzbūvētās klavierēs. Šķiet, ko gan vēl jaunu var radīt, ja etalons, "Steinway" flīģelis, ir uzbūvēts, un tik daudzas firmas un darbnīcas mēģina ne īpaši radošā veidā atdarināt labāko industrijas pārstāvju skanējumu, taču, ja cilvēkos nav rimusi izziņas kāre un vēlme meklēt jaunu skanējumu, var rasties kas inovatīvs un brīnumains.
