Diāna Ketlere: Man bija tā laime jau no pirmā kursa mācīties pie profesora Teofīla Biķa. Tas bija pirmais gads, kad viņš atbrauca atpakaļ no Novosibirskas – es tieši pabeidzu Dārziņskolas 11. klasi un iestājos pie viņa mācīties. Nākamos četrus bakalaura gadus nomācījos pie viņa. Tas bija kolosāls laiks, kolosāla pieredze. Domāju, ka pašlaik esmu tajā vecumā, kad man ir kaut kas jādod pretī Mūzikas akadēmijai un vispār mūzikas dzīvei. Vienīgais, ko varu tādā plānā pašlaik izdarīt – varbūt iedot kādam pianistam stipendiju, parunāt ar studentiem šeit par to, kāds tad bija Teofīls Biķis, kas viņš bija par putnu.
Ilze Medne: Kā jūs viņu raksturotu?
Domāju, ka viņš bija tāds kā ķēniņš Solomons. Sēdēja savā krēslā stūrī klasē. Atceros, ka tad, kad spēlēju, droši zināju, ka tas, ko viņš tagad teiks, noteikti būs kas tāds, ko es varēšu ierakstīt kādā grāmatā un stāstīt mazbērniem, jo viņš bija cilvēks ar tādu iekšējo harmoniju. Nekad neteica neko lieku, zināja, kā runāt ar studentu, ko viņam teikt. Biķis tiešām bija pasaules līmeņa pedagogs, domāju, ka viņš varētu strādāt jebkurā augstskolā jebkur pasaulē, no Džuljarda līdz Tokijai – visur viņam būtu ļoti labi rezultāti.
Klīst leģendas arī par viņa prasīgumu, teiksim, ierasties, nezinot vajadzīgo repertuāru no galvas, laikam nebija pat iedomājams.
(smejas) Nē, nē, nebija tik traki. Man atmiņā viņš nav palicis kā ļoti prasīgs pedagogs. Viena lieta, kas man likās mazliet kaitinoša, bija tas fakts, ka viņš varēja vienkārši piesēsties pie otrām klavierēm un nospēlēt visu piecpadsmit reizes labāk par tevi. Viņš vienmēr teica: "es vispār nesaprotu, kas tev ir par problēmu, skaties – " un tad nospēlēt visu skaņdarbu pilnīgi perfekti. Tas bija nevis prasīgums, bet tas standarts – gan kā pianista, gan cilvēka.
To laiku jau vispārīgi var dēvēt par Zelta laikmetu, kad darbojās lielas figūras, lielas personības. Turpat arī Ilze Graubiņa, Arnis Zandmanis un visa brīnišķo pedagogu plejāde Dārziņskolā…
Arī Valdis Jancis – ļoti interesants cilvēks – un Valentīna Broka. Tas līmenis bija super labs. Es domāju, ka man paveicās, ka tieši tajā laikā šeit mācījos.
Kāds tam varētu būt iemesls? Vai tas bija vienkārši tāds veiksmīgs periods, vai tam ir kāds skaidrojums izglītībā?
Es domāju, ka viss ir process. Laiki mainās. Manuprāt, arī tagad ir ļoti laba klavieru katedra. Tas nav atkarīgs tikai no pedagogiem un pasniedzējiem, bet arī studentiem pašiem. Es strādāju trīs augstskolās, Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā jau divdesmit piecus gadus, un redzu, kā mainās ne vien pasniedzēji, bet arī studenti un studentu attieksme. Tā ir kā iela ar kustību abos virzienos. Pedagogi bija kolosāli, bet arī studenti bija ļoti labi ar ieaudzinātu atbildības sajūtu.
Vai students šodien vēlas ko citu nekā, piemēram, jūs savos studiju gados?
Domāju, ka jā. Mūsdienās viss ir ļoti vizuāli. Mums informācija nebija tik viegli un daudz pieejama. Atceros, ka tas man bija izaicinājums, piemēram, iemācīties Brāmsa koncertu. Ja tagad vaicātu studentam ko viņš gribētu, par ko sapņo – šaubos, ka kāds atbildētu, ka sapņo spēlēt Brāmsu. Viņiem mērķi ir cita plāna, varbūt ne tik atkarīgi no pedagoga – teiksim, kaut kādi karjeras mērķi. Pedagogs ir tikai kā palīgs.
Man pedagogs bija gandrīz viss, visa mana informācija nāca no pedagoga, jo man nebija ne "Youtube", ne kā cita tamlīdzīga. Tagad ir citādi – varbūt tas ir labāk, ka ir citādi.
Kā ar šodienas mūziķiem – vai viņos nav zudis tas ideālisms, kas pastāvēja pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem?
Domāju, ka nav. Varbūt ir mainījies leņķis, no kura viņi uz to visu skatās – studenti arī tagad ir interesanti. Es zinu, ka mūsos ideālisms nav zudis. Es daudz, protams, pasniedzu, bet, nu, drīzāk jau – koncertēju vairāk, nekā mācu. Redzu, ka tas notiek arī ar maniem kolēģiem. Mēs joprojām esam ideālisti.
Domāju, ka varbūt tieši pandēmijas laiks pie tā vainojams, nebija viegli. Varbūt studentiem tiešām pa tiem diviem gadiem tas ideālisms ir mazliet zudis un nu viss jābūvē atkal uz augšu. Es negribu teikt, ka "mūsu laikos viss bija tik labi, tagad viņi domā tikai par "Instagram", "TikTok" un karjeru" – nē, tā nav, lai gan tendence tāda, protams, ir.
Tās iespējas būt vienā dienā šeit un citā dienā pāri okeānam – to pierāda arī jūsu radošā dzīve, ka ir iespējams būt gandrīz vienlaikus trīs vietās.
Man mēdz prasīt, vai man nav kāds klons. (smejas) Pagaidām nav, bet drīz vajadzēs. Manuprāt, Latvijas Mūzikas akadēmijas kontekstā tomēr ir kolosāla tradīcija, kas turpinās. Pat ieejot iekšā šajā mājā, ir tāda sajūta, ka gribas savākties un aiziet pavingrināties kaut kur stūrītī. Vismaz man ir tāda sajūta.
Priecājos, ka pasākumam "Atspulgi" ir pierakstījies liels skaits pianistu, desmit. Rīgai tas ir daudz, jo te kopumā nemaz nav ļoti daudz pianistu. Man prieks, ka izdomājām, ka varēs spēlēt solo arī kamermūziku vai kombināciju. Varbūt tas ir diezgan neparasti, jo principā tās lietas atdala, bet zinu, ka pats Teofīls Biķis nekad. Viņš visu spēlēja ar orķestriem, arī kamermūziku, viņš vispār bija diezgan universāls cilvēks ar visāda veida repertuāru. Man liels prieks, ka tagad mums būs iespēja arī no mazliet citas puses dzirdēt solistus.
Kas ir tas, ko jauni cilvēki vēlas iegūt no meistarklasēm? Jo tas laika sprīdis, kad ir iespēja būt kopā ar pasniedzēju, ir ļoti mazs.
Es domāju, ka viņiem ir svarīgi nospēlēt cilvēku priekšā. Tas ir kā minikoncerts. Varbūt tur var gūt arī kādus jaunus impulsus… Bet vispār, es teikšu godīgi – tagad ir tik daudz meistarklašu, ka dažiem varbūt pat vajadzētu mazāk tajās spēlēt… Es zinu, man pašai studenti – viņi tur divdesmit pedagogiem kaut ko nospēlē, pēc tam viņiem galvā ir putra. Es mēģināšu viņiem to putru pārāk biezu nesataisīt un varbūt vienkārši parunāt par to, ko viņi paši grib, ko paši domā un kā to varētu vieglāk un efektīvāk sasniegt.
Bet vai tā nav arī tāda tendence – principā jau dalība meistarklasēs ir labs ieraksts CV.
Jauniem cilvēkiem noteikti, jā. Manā laikā, starp citu, bija tas pats. Mēs jau arī mācījāmies pie dažādiem… nu, es pati nezinu, cik man bija oficiāli pedagogi. Mācījos trīs augstskolās. Nu, oficiāli man bija trīs pasniedzēji, bet arī kamermūzikas pedagogi ir ļoti svarīgi, arī pavadījumā un tā tālāk, un tā tālāk. Tas nebija tikai viens cilvēks.
Es vienmēr saku – jūs varat tagad man nepiekrist, bet jums ir jābūt savai galvai uz pleciem. Aizejiet uz mājām un neko nedariet manis pēc, vienkārši domājiet. Tas attīsta. Domāšana kā tāda.
No pagājušā gada jūsu darbu sarakstam pievienojusies arī Diseldorfa. Tā ir Šūmaņa pilsēta. Vai tas ir nejauši, vai tomēr Šūmanim tur bijusi kaut kāda teikšana?
Nē, Šūmanim ne. Tas īstenībā bija diezgan nejauši, jāsaka, kā ir. Es diezgan daudz spēlēju Vācijā un tajā reģionā, pazīstu mūziķus, cilvēkus… Kad tā vieta tika izsludināta – tur bija milzīgs oficiāls konkurss, kuram jāiet cauri – mani draugi, kas strādā tajā augstskolā, mudināja pieteikties. Bet principā tā bija nejaušība. Bet man tur ļoti patīk, tur ir superīgs kolektīvs, viss notiek. Tur ir ļoti maz administrācijas, mums, profesoriem, pašiem ir jāadministrē tas darbs.
Man tur ir augstākais grāds, ko Vācijā var saņemt. Man patīk, ka tas nav tā, ka sākumā tev jābūt pedagogam, tad docentam, tad vēl kaut kam, bet tu vari uzreiz pieteikties uz profesora grādu. Ja viņi uzskata, ka tev ir pietiekoša ekspertīze, tu uzreiz arī tiec pie tās vietas. Tur ir diezgan jauki. Es zinu, ka Sergejs Osokins tur diezgan bieži braukā un strādā ar pianistiem. Viņš tur ir ļoti iemīļots un rīt būs žūrijā. Mums būs, par ko parunāt, es domāju. Par studentiem.
Bet tomēr – Šūmanis. "Ensemble Raro", tā jau ir tieša saikne ar Šūmani. Vai tā interese par viņu aizvien vēl saglabājas, vai tomēr prioritātes ir mainījušās?
Mīlestība ir saglabājusies. Pret vācu mūziku vispār. Domāju, ka tā man tika ieaudzināta jau Dārziņskolā. Man tiešām vistuvākie ir Bēthovens, Brāmss un Šūmanis, varbūt arī franču mūzika… Mīlestība ir un paliek.
Un tango mīlestība arī?
Tā noteikti paliek.
Saprotu, ka arī diriģēšana, kas sākusies it kā nejauši, arī turpinās.
Tur mani mazliet iztraucēja pandēmija, man pirms tam bija diezgan lieli plāni. Bet es mazliet diriģēju, jā. Man nav nekādas ambīcijas, ka es tur diriģēšu Mālera simfonijas… man gan ir sapnis, ka es diriģēšu "Cosi fan tutte" Mocarta operā.
Kāpēc?
Tā ir mana mīļākā mūzika, un es to gribētu vienreiz savā dzīvē nodiriģēt. Tas ir mans sapnis.
Jūs tik jauki arī kādā intervijā teicāt, ka savu diriģentes gaitu sākumā zvanījāt mammai un vaicājāt, kā jādiriģē uz seši.
Mammai es vairs nezvanu un neko neprasu. (smejas) Mana mamma joprojām strādā Doma kora skolā, par ko esmu ļoti priecīga. Piemēram, Vācijā un Šveicē visiem pedagogiem, arī augstskolās, sešdesmit piecu gadu vecumā ir jāiet pensijā. Man tas neliekas pareizi. Domāju, ka, it īpaši darbā ar jauniem mūziķiem, jo lielāka pedagoga pieredze, jo labāk. Tam tā vajadzētu palikt. Es ceru, ka Latvijā tas nekad nemainīsies.
Man tiešām šķiet, ka pedagogam, kuram ir septiņdesmit pieci, astoņdesmit, astoņdesmit pieci, ir tikpat daudz, ko dot, ja ne vēl vairāk.
Esmu tiešām priecīga, ka mamma aizvien ar lielu entuziasmu un spēku strādā ar bērniem Doma kora skolā.
Tā jau ir liela meistarība – strādāt tieši ar jauniem mūziķiem – vai ne?
Daudz vairāk, protams, var iemācīt skolā, nekā pēc tam, jau augstskolā. Tāpēc es nekad nevarētu strādāt skolā, man vienkārši nepietiktu pacietības.
Bet pagājušajā gadā jums tomēr bija šāda pieredze Liepājā, Liepājas mūzikas vidusskolā.
Tā bija tikai meistarklase, tad jau viss ir labi. Bet tā – katru nedēļu strādāt ar bērniem… Tā ir milzīga, milzīga atbildība. Tur tev jāpiemīt īpašam talantam. Man tāda nav.
Bet vai tā nav tāda pacietības lieta abām pusēm – gan pedagogam, gan jaunajam mūziķim? Pacietība sagaidīt tos augļus, jo, iespējams, ka šodien gribas, lai viss notiek ātri – ātri panākumi, ātra meistarība, ātrs paņēmiens – viens, kas derīgs visam.
Es domāju, ka jā. Domāju arī, ka vecāki skatās. Mūsu laikā mācīties mūziku bija prestiža lieta. Man šķiet, ka šodienas vecāki to redz caur citu prizmu. Varbūt ne visi grib, lai viņu bērni kļūtu par mūziķiem, bet vecāku atbalsts ir ļoti, ļoti svarīgs. Cik zinu tās tendences, teiksim, Anglijā – ir grūtāk un grūtāk bērnus piesaistīt profesijai, jo Anglijā jau arī ir speciālās mūzikas skolas, bet pārsvarā tur mācās ārzemnieki, jo angļu vecāki visai piesardzīgi skatās uz šo profesiju.
Vācijā jau arī ir cita izglītības sistēma mūzikā, vai ne?
Jā. Nu, Rietumvācijā cilvēki privāti studē. Pie augstskolas mēdz būt "Junior Department", kur viņi vienreiz nedēļā var atnākt pastrādāt. Tāds lukss kā šeit viņiem nav.
Vai savos pasaules ceļos jūs sastopat jaunus latviešus, Latvijas mūziķus?
Jā… un arī nē. Jo es zinu, protams, ka, piemēram, Antverpenē mācās diezgan daudzi studenti no Latvijas, kad strādāju ar turienes orķestri, tur bija vijolniece no Latvijas. Bet vai es sastopos ar viņiem koncertdarbībā? Nē.
Kad gaidāma nākamā programma ar Ingu Kalnu?
Mums tagad būs programma Berlīnes filharmonijā. Tas īstenībā ir tāds projekts, kur Inga dziedās vienu skaņdarbu un es spēlēšu vienu solo skaņdarbu, un tad otrajā daļā būs liels kvintets. Tas būs maijā.
Noslēgumam – kāds būtu jūsu novēlējums jaunajiem mūziķiem, kuri varbūt domā par šo profesiju, baidās, šaubās, ir tās izšķiršanās priekšā?
Es domāju, ka galvenais ir vienkārši mīlēt mūziku. Ja tā mūzika ir pietiekoši liela un visaptveroša, tad ceļš tiks atrasts. Problēmas sākas tikai tad, kad saproti, ka varbūt mīli kaut ko citu vairāk vai ka tev nav, ko teikt. Bet, ja tev ir, ko teikt, un ja tu mīli mūziku… Domāju, tas ceļš var būt dažāds. Jāsaprot, ka tas nav tā, ka būsi vai nu pedagogs, vai koncertpianists. Ja es palūkojos, piemēram, uz Teofīlu Biķi – viņš tiešām bija universāls cilvēks. Kolosāls koncertpianists, ģeniāls pedagogs.
Varbūt nevajag, kā saka angļi, likt visas olas vienā grozā. Ir daudzi ceļi – ar konkursiem, bez konkursiem. Var mācīties spēlēt klavieres, pēc tam pārmācīties diriģēt, pēc tam – vēl kaut ko. Es joprojām vienkārši ļoti mīlu mūziku, jebkāda veida, ne tikai klaviermūziku, tāpēc esmu diezgan laimīga šajā profesijā.
