Vissenākie video no piecdesmitajiem un latviešu estrādes sākums
Vissenākie videoieraksti Latvijas Televīzijas arhīvā ir no piecdesmito gadu beigām, – no laika, kad Pauls vēl tikai studē Konservatorijā, profesora Hermaņa Brauna klavieru klasē. Paralēli akadēmiskajai izglītībai Pauls ir slavenā REO jeb Rīgas Estrādes orķestra izpildītājmākslinieks, solists un jaunais komponists. 1956. gadā kopā ar studiju biedru Egilu Švarcu viņš dibina arī mazākus sastāvus: Rīgas estrādes sekstetu un trio. Savukārt šī paša gada aprīlī radio (radio un televīzija tolaik ir vienota valsts iestāde) tiek ieskaņoti Paula pirmie skaņdarbi. Sākumā – instrumentālie sacerējumi un tad arī pirmā dziesmiņa – ar sentimentāli mīļu nosaukumu "Nenosūtītā vēstulīte" studiju biedrenes Valentīnas Butānes priekšnesumā. Paula pirmās dziesmiņas videoieraksts gan nav saglabājies, – iespējams, tā skanēja kādā no tā laika "dzīvajiem" raidījumiem, kas tika pārraidīti no Āgenskalna lielās studijas.
Taču Valentīna Butāne, kā arī māsas Lolita un Regīna Vambutes, operetes premjers Edgars Zveja, Dailes teātra režisors un aktieris Arnolds Liniņš bija pirmie latviešu estrādes dziesmu izpildītāji toreiz aktuālajos svinga, tvista un džeza ritmos, kas padomju varai nemaz nepatika, bet publikai gan, un ar to latviešu oriģinālās estrādes mūzikas ēru vēstures annālēs varēja fiksēt kā atklātu.
Pasaules līmeņa klase un galvu reibinoša virtuozitāte
Ja Paula komponētās estrādes dziesmiņas neprofesionāļa ausij var likties diezgan vienkāršas, tad instrumentālais džezs ar virtuozām, galvu reibinošām improvizācijas pasāžām ir gluži citāda, pasaules klases mūzika, radīta dažādiem akadēmiskajiem sastāviem. Toreiz, 1962. gadā, jaunais komponists Pauls, nepieciešamības vadīts, atkārtoti uzsāk studijas Konservatorijā, šoreiz – mūsu izcilā klasiķa Jāņa Ivanova kompozīcijas klasē. Latvijas Televīzijas arhīvā šo brīdi fiksējis tehniski ļoti sarežģīts skaņdarbs stīgām un klavierēm ar itālisku nosaukumu "Presto" (ātri – tulk.) paša komponista virtuozajā solo izpildījumā: "Tagad šis skaņdarbs ir aranžēts stīgām vien. Tik tehniski spoži es vairs nespēju nospēlēt," nosaka Maestro, kas joprojām, tāpat kā toreiz, ir viens no lieliskākajiem improvizācijas meistariem, kam bez tehnikas vajadzīga liela pieredze, mūzikas, konteksta un arī – humora izjūta, kā Paulam nekad nav trūcis.
"Nerunājiet to, ko paši gribat, runājiet to, kas rakstīts!"
"Atceros, ka Latvijas Televīzijas filmēšanu laikā mums teica: nerunājiet to, ko paši gribat, runājiet to, kas rakstīts," smejas Pauls, raksturojot padomju laika stingro cenzūru. Varbūt tāpēc Pauls ir tik īsrunīgs? Taču nē, – tas ir tikai joks: mēs visi zinām, ka īsi un asprātīgi ironizēt ir Maestro stilā un ka vairāk viņš pasaka muzicējot. Bet toreiz gan Pauls, gan citi mūsu estrādes mākslinieki bija vēl bija pavisam jauni, un viņus vienoja augstas raudzes profesionālā virtuozitāte un – kopā ar televīzijas ļaudīm – spārnoja radošā vēlme izdarīt kaut ko jaunu un savu: "Es nezinu, kas toreiz visu laiku dzina uz priekšu, – mēs bijām radoši cilvēki, viens otru papildinājām. Šodien man liekas, ka trūkst tādu patiesi radošu, interesantu pārraižu," domā Pauls un turpina: "Toreiz filmēšanas bija ļoti nopietnas, jo sākumā filmēja uz kino lentēm, tās bija jātaupa. Grimētājas, ļoti interesantas dāmas, – bija manas draudzenes. Operatori, ar ko kopā strādājām, bija lieliski. Un Sveta Rudzīte, režisore. Filmējām bieži naktīs. Un kā tu uzņemsi raidījumu, kad nav, ko ieņemt?" bohēmisko filmēšanas procesu atceroties, Pauls nosmejas. "Jautri bija, bet rezultāts bija profesionāls. Kaut vai tas pats raidījums "Ielūdz Raimonds Pauls", – varbūt tas bija naivi, bet bija lieliski mākslinieki: Andris Bērziņš, Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Edgars Liepiņš…" dziedošo aktieru zelta sastāvu ar sirsnību atceras Maestro.
"Sadarboties ar Paulu – tas ir kā vinnēt loterijā lielo laimestu!"
Patiešām, kurš mākslinieks gan negribētu sadarboties ar Maestro? Pauls ir kā laimes un veiksmes talismans daudzu dziedātāju un aktieru dzīvēs. Atceroties Paula autorprogrammas, TV uzvedumus un "Mikrofona" koncertus, Maestro dzimšanas dienā sumina aktieris Jānis Paukštello, savukārt mūziķus pārstāv Intars Busulis: "Esmu pagodināts, ka Paula kungs ir mani izvēlējies diezgan daudzos projektos. Esmu bijis ar viņu kopā arī kādās sadzīves situācijās, vedis mājās ar savu auto. Un esmu laimīgs, ka viņš par mani arī iesmej, – jo, ja Maestro kādu apceļ, ja kādu apjoko, tad visticamāk – ka arī novērtē. Pauls ir ģēnijs, un arī mums, jaunajiem, bieži ir pagrūti tikt viņam līdzi, bet ko darīt? – jāspēj! Tā turēt, Meistar! Daudz laimes, jubilār!"
Paula ieraksti mūsu dzīvēs
Lapojot Latvijas Televīzijas arhīva ierakstus, mēs, šķiet, šķirstam paši savas dzīves lappuses, kas atmiņās saistās ar dažādiem Paula albumiem cauri gadiem un dziesmām no tiem: "Somu pirts", "Ances romance", "Mirdzošais gliemežvāks", "Baltā saule", "Sens, tik sens", "Tik dzintars vien", "Viss nāk un aiziet tālumā", "Par pēdējo lapu", "Pasaki man vēlreiz", "Nekal mani gredzenā!", "Mēmā dziesma", "Rudacīte", "Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu?", "Laternu stundā" – un vēl, un vēl Ojāra Grīnberga, Margaritas Vilcānes, Viktora Lapčenoka, Noras Bumbieres un citu solistu izpildījumā. Bieži ar Alfrēda Krūkļa un Jāņa Petera tekstiem.
Paula nerimstošā alka mūžam atrast un publikai piedāvāt jaunu dziesmu, jaunu solistu, jaunu iestudējumu, žanru vai savu autorraidījumu televīzijā tā, lai cilvēkiem būtu "patīkama, kvalitatīva izklaide, lai būtu iespēja pasmieties" – tik vienkārši to formulē Maestro mūžam radošais ģēnijs, kas – kā fēnikss no pelniem – apbrīnojami atdzimst atkal un atkal. Arī tagad, savos 88, – Paula acīs joprojām zaigo vērīgas uguntiņas, un, pat ja viņš vārdos ironizē par savu vecumu, tikai palaidiet viņu pie klavierēm, tas atkal būs asi jūtošais, kaislīgais mākslinieks: "Es nekur citur tik labi nejūtos. Klavieres ir mans instruments, – un, ja es kādreiz teicu, ka klavieres ņemtu uz vientuļu salu, – tad šodien to varu atkal apliecināt!"
