Dziesma "Klusais vīrs" tapusi ar Jāņa Elsberga vārdiem, bet dziesma "Es esmu upe" ir ar Guntara Rača tekstu. Latvijas Radio 3 "Klasika" ciklā "Autogrāfs pēc ieskaņojuma" piedāvā gan abus jaunieskaņojumus, gan sarunu ar Maestro un Edgaru Ošleju, kurš ieguvis "Lielo mūzikas balvu 2021" kategorijā "Gada jaunais mākslinieks". Ieraksta skaņu režisors – Reinis Bagāts.
Anna Veismane: Cik sen īsti aizsākusies jūsu sadarbība? Nojaušu, ka tas nav pārāk ilgs laiks. Kad un kā jūs īsti kopā sākāt muzicēt?
Edgars Ošleja: Tas bija pirms kāda mēneša, ja nemaldos. (smaida)
Raimonds Pauls: Nu jā, pateicoties intervijas vadītājai [Annai Veismanei], kura man pateica, ka Edgars esot ar ļoti labu, izteikti simpātisku tembru…
Edgar, pēc kāda laika jums būs gatavi arī citi Latvijas Radio fondu ieraksti – tās gan vairāk būs klasiskas dziesmas, un patiesi: vairāk jūs zinām kā klasiskās mūzikas dziedātāju. Kas pamudināja spēkus izmēģināt arī neakadēmiskā žanrā?
Edgars Ošleja:
Pirms sāku dziedāt opermūziku, mans plāns bija dziedāt vieglākas formas darbus – mūziklus, kaut ko uz džezīgo pusi.
Kā jau bērnībā – mēs visi dziedam līdzi dziesmām, kas skan radio vai kas atrodamas mūsu vecāku mūzikas izlasēs. Tur bija tādas grupas kā "Queen " vai, piemēram, "Bītli". Tam visam tika dziedāts līdzi un līdz ar to vairāk tā kā sliecos uz to.
Raimonds Pauls: Sāka ar "Bītliem" un aizgāja uz operu...
... un pēc tam atgriezās pie Raimonda Paula! Maestro, vai šīs dziesmas tika rakstītas, jau domājot par Edgara balsi?
Raimonds Pauls: Tas gāja tādā tempā, tik ātri – to var tikai apskaust, kā dažu dienu laikā mēs ar to visu [tikām galā]…
"Klusais vīrs" zināmā mērā sakrīt ar šodienas realitāti, kad Latvijas laukos palicis tik ļoti maz cilvēku, daudzas mājas ir pamestas, un tas vīrs lauku mājās sēž viens pats... Tur viss ir pateikts! Viņš ir vientuļš koks, kurš nevienam it kā vairs pat nav vajadzīgs.
Otra dziesma ir cita lieta – tā bija jau ar pusgatavu meldiņu, un vārdus palūdzu [Guntaram] Račam – viņš ir viens no tiem retajiem, kurš var pierakstīt klāt tekstu – mums maz tādu ir. Pats ātrā tempā mēģināju pie klavierēm.
Tātad šajā gadījumā vispirms bija melodija. Tā plašā amplitūda, kas uzticēta balsij – tā ir īpaša, ne katrs dziedātājs var nodziedāt no pašām, pašām zemākajām notīm līdz augšējām.
Raimonds Pauls: Tās augšas – tās es speciāli… (smaida) Tur ir divas lietas jāizdara: augšējā reģistrā, kas ir tur oktāvu augstāk, bet beigas...
Teicu [Edgaram]: Rahmaņinova garīgo mūziku esi dzirdējis? Tur, kā tie basi skan apakšā – tā ir tāda fantastika! Baznīcas mūzika – kolosāla, ģeniāla. Saku – te nu tu sevi vari parādīt! Dabīgi, ka Edgaram viss speciāli jāraksta, domājot par viņa balsi.
Edgar, vai Maestro deva arī kādus padomus par interpretācijas jautājumiem? Jo saprotu, ka ieraksta process jums bija ļoti radošs, tapa dažādi varianti.
Edgars Ošleja: Jā, protams, tā jau tas darba process notiek!
Raimonds Pauls: Mums bija pieci, seši varianti.
Edgars Ošleja: Pamēģinājām tā, pamēģinājām šitā, un tad jau arī radās rezultāts.
Raimonds Pauls: Tā jau arī tās dziesmas jāraksta!
Runājot par "Kluso vīru": tas ir stāsts arī par vientulību. Ļoti daudzslāņains un dziļš šis teksts: doma ne tikai par Latvijas laukiem un reālo vientulību, bet arī par to vientulību, ko, neskatoties uz visām komunikācijas iespējām, izjūt ļoti daudzi cilvēki. Katrā ziņā ir ļoti sirsnīga šī dziesma.
Raimonds Pauls: Man liekas, te ir vēl viens moments: domāju, ka frāzīte "Kluss vīrs" – tā būtu visiem jādzied līdzi. Jāspēlē kopā ar klausītājiem, publiku. Varbūt tas varētu būt it kā Dziesmu svētku variants. Tas būtu labi.
Edgar, kas tīri vokāli jums ir jāmaina, dziedot neakadēmisko mūziku? Varbūt kaut kā jādomā savādāk? Jo tur taču ir arī daļa improvizācijas.
Edgars Ošleja: Ir, protams, jā! Bet improvizāciju varam ielikt arī opermūzikā. Ne vienmēr, bet kādreiz var.
Raimonds Pauls: Daudzi jau baidās to darīt, bet vajag! Nekautrējoties no tā, ka mūziku rakstījuši ģēniji.
Edgars Ošleja: No tehnikas viedokļa profesionālajā ziņā esmu gan vēl diezgan zaļš šajā žanrā. Esmu uztrenējis sevi klasiskajā mūzikā. Šeit vados vairāk pēc sirds un intuīcijas. Tas varbūt nav pareizais veids – man vēl jāpamācās, lai nenogurdinātu balsi, ja šādā stilā jānodzied lielāka programma. Taču domāju, ka balss apakšējam un vidējam reģistram tas neko nemaina. Ir vienkārši jādzied brīvi.
Jādzied brīvi – tas tikai izklausās tā vienkārši, kaut tas tā nebūt nav… Mēs to zinām, jo esam auguši konvencionālā vidē, kur katrai notij ir sava nozīme, savs svars. Un tad nav viegli būt brīvam – sak, kā jūtu, tā dziedu.
Edgars Ošleja: Taisnība gan!
Bet Maestro spēle gan vienmēr ir tā, kas iedvesmo. Mani vienmēr fascinē tai tik ļoti zīmīgais ritma pulss – tā var būt arī lēna mūzika, bet vienmēr jūtams, uz kurieni tā ved un kāda ir tās semantiskā slodze. Tas arī tomēr bija liels atbalsts ieraksta procesā, vai ne?
Edgars Ošleja: Viennozīmīgi! Jebkurā gadījumā – ja ir saspēle, ko veido abi kopā, rezultāts ir brīnišķīgs.
Maestro, jūs visa mūža garumā vienmēr esat meklējis īpašas balsis. Šķiet – tā ir jūsu sūtība: sākot ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri, joprojām jūs to darāt – meklējat un atrodat arvien jaunus dziedātājus!
Raimonds Pauls: Bet kuram [citam] ir pacietība sākt ar dziedātāju, kuru no sākuma neviens nepazīst?
Tu kādam parādi dziesmu, un viņš prasa – kas tas tāds ir? Kas tev tur dzied? Saku – pagaidi, ļauj viņam ieskrieties!
Tā ir arī repertuāra veidošana, jo nav jau tā, kā iestudējot "Jevgeņiju Oņeginu" vai "Karmenu", kur viss ir skaidrs, viss jau uzrakstīts. Man liekas, ka šeit visu izšķir melodija, – ja ir melodija, kas aizrauj tevi un arī klausītāju, – tur ir tā vērtība! Verdi jau tāpat nepārspēsim. Paskaties, kā būvējas opermūzika – viens pēc otra seko skaists, melodisks, populārs meldiņš. Verdi ārijas savulaik dungoja visi. Vai melodijas no Vēbera mūzikliem. Pat klasiskie dziedātāji tās izmanto savās programmās! Ļoti liels talants. Lai gan arī mums bija viens meldiņš, kuru dziedāja uzreiz visi: "Zilo ezeru zeme".... [Maestro dungo Arvīda Žilinska dziesmu "Mana dzimtene jaukā" no operetes "Zilo ezeru zemē"].
Vai var gaidīt kādu tālāku sadarbību jums abiem? Zinu, Edgar, ka dosieties no Latvijas pavisam drīz jau prom? Vismaz uz laiku.
Edgars Ošleja: Uz laiku došos projām.
Šobrīd ir plāns braukt uz Vāciju, uz Veimāru – tur būs Pučīni operu triptihs: "Džanni Skiki", "Tabarro" un "Māsa Andželika". Divās no tām man ir lomiņas.
Bet jūnija sākumā jau būšu atpakaļ, un tad turpināsim darbu ar Maestro. Arī Rīgas operā darba diezgan. Ja nemaldos, augusta beigās būs jauns projekts.
Raimonds Pauls: Edgaram jāmeklē repertuārs, kas viņam piestāv. (..) Uzreiz jūti, ka ar balsi viņš pasaka savu, bet to var paveikt tur, kur ir melodiskā līnija. Lai gan, teiksim, Edgaram pašam Operā jau [pagaidām] visvairāk ir tās komiskās lomas, skaistas klasiķu lietas.
Bet mūsu publikai, mūsu auditorijai – tomēr kaut kur tam latviskajam sentimentam jānāk ārā... Kāpēc Emīls Dārziņš ir tik ļoti populārs? Tikai viņa melodiju dēļ! Tur ir jātrāpa. Jātrāpa!
Klasisko operu dziedājuši tik daudzi – vai dieviņ, sākot ar Šaļapinu un tā tālāk. Bet domāju, ka Edgaram jāveido savs repertuārs. Bija latviešiem viens komponists, kuru es ļoti cienu, – kurš sadarbojās tieši ar operas māksliniekiem. Tas bija Arvīds Žilinskis. Visiem operas solistiem programmās, ar kurām viņi brauca uz Latvijas laukiem, pamatā bija Žilinska dziesmas. Viņš ar dziedātājiem strādāja un spēlēja.
