Kultūrdeva

Kā sadzīvo glezniecība un animācijas kino?

Kultūrdeva

"Kultūrdevā" viesojas animācijas filmu režisore Roze Stiebra

"Kultūrdevā" viesojas mūziķi Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis

Sīki bērniņi akmens mūža priekšā. Saruna ar mūziķiem Ingu Ulmani un Aigaru Voitišķi

Ir būtiski visu savu dzīvi nodzīvot ar sajūtu, ka tu joprojām attīsties – atskatoties uz savu radošo mūžu un stāstot par gaidāmajiem jaunumiem, LTV raidījumā "Kultūrdeva" teic leģendārie Latvijas rokmūziķi Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis, kuri darbojas arī ārpus roka žanra un gatavojas Ingus 60 gadu jubilejas tūrei.

Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā divus lieliskus mūziķus, kuriem gaidāms kāds liels notikums, un tie ir Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis. Mēs visi ļoti gaidām Aigara Graubes filmu par "Jumpravu", kura, kā runā, būšot gatava uz valsts svētkiem. Ar kādām sajūtām jūs gaidāt filmu, un cik liela bija jūsu dalība tās tapšanā?

Aigars Voitišķis: Nu, piemēram, manas lomas atveidotājs atbrauca pie manis, mēs iepazināmies, izrunājām visādas lietas – kā es tur jutos, kā viņam ko attēlot… Man tas likās ļoti profesionāli. Piedevām filmā tiek izmantota mana oriģinālā ģitāra, kuru es spēlēju "Jumpravā". Es ļoti gaidu galarezultātu!

Ingus Ulmanis: Man nebija tik veiksmīgs gadījums, ka kāds atbrauktu pie manis (smejas). Grūti pateikt… Tas vispār tāds jūtīgs moments – gan par šo laiku, kā mēs katrs to izprotam, un…nu, lai Aigaram izdodas šo jūtīgumu pagriezt tā… Nav visiem jāspēlē pa spalvai, nav visam jābūt glauni, bet kaut kādā veidā tu vēlies arī to savu viedokli – tik daudz mēs esam tajā kadrā. Grūti pateikt, kā būs.

Jūsu lielais notikums savukārt ir Ingus jubilejas tūre – ciparu neminēšu, jo tas ir neticams… Šī jubilejas tūre sāksies 15. februārī, un es saskaitīju, ka būs sešpadsmit koncerti. Bet šī dzimšanas diena tev tomēr bija pagājušajā gadā…

Ingus Ulmanis: Jā, pagājušajā. Tas bija ļoti interesanti, ka koncerta organizētājs tieši dzimšanas dienā izsludināja – un ideja patiesībā radās nedēļu pirms. Redz, ka cilvēks zina, ko dara. Tā bija kā svecīte uz tortes. Un visi tad to pamanīja – gan dzimšanas dienu, gan apaļumu, gan to, ka kaut kas būs. Es domāju, ka tur bija tāds labs starta šāviens, tagad atlicis vien realizēt to, kas ticis apsolīts.

Vai tiešām tajā galā koncertā, kas notiks augustā Dzintaru koncertzālē, būs visi, ar ko jūs esat muzikāli sadarbojušies šo jūsu muzikālās karjeras darba gadu laikā?

Ingus Ulmanis: Tā bija mana izvēle, es nevēlējos uz koncertu aicināt šī brīža zvaigznes, kas pienestu koncertam biļešu skaitu. Es vēlējos – ja jau runa ir par to, ko es dzīvē esmu darījis, – tad tieši par tiem projektiem, kas ir bijuši mani līdzcilvēki, mani draugi, cilvēki, ar kuriem kopā mēs esam radījuši un veidojušies paši kā personības.

Varbūt vari nosaukt kādus vārdus?

Ingus Ulmanis: "Jumprava" – ar to mēs sāksim, es viņiem esmu lūdzis konkrētas dziesmas. "Lādezers". Liels eksperiments būs ar "Brīnumskapi" uz tās pašas skatuves. Un, visbeidzot, "Dabas koncertzāle", kas manā skatījumā ir kā tāds plīvurs apakšā visai koncertturnejai. Kā idejiskais plīvurs – viņš visu laiku kaut kur figurē, tas "Dabas koncertzāles" filozofiskais aspekts. Man tas bija ļoti būtiski, jo tas ir tas, kā es kā personība domāju, ko es domāju. Un es gribu, lai to kaut kādā veidā cilvēki sajūt. Lūk, un šie četri projekti, kas man šķiet visbūtiskākie, būs arī Dzintaru koncertzālē 25. augustā.

Kā tas nākas, ka jūs nekad neesat piedalījušies "Supernovā"?

Ingus Ulmanis: Nu, pirmkārt, tad, kad "Supernova" startēja, mēs vairs nebijām tas garšīgais auglis, ko noplūkt. Mums bija citi formāti, kad mēs sākām. Es tikko arī taviem kolēģiem stāstīju, ka būtībā mūsu sākums bija laimīgs sākums tajā nozīmē, ka nebija tik kritiska acs no sabiedrības puses iespējama. Nebija vēl attīstījies internets, kur par katru lietu visiem ir viedoklis. Mēs dzīvojām tādā mazā patikas burbulī, un visu kopā saliekot ar jaunību – mēs bijām ieguvēji. Mēs to savu oriģinālo personību varējām daudz vieglāk attīstīt…

Neatskatoties uz kaut kādiem nosacījumiem.

Ingus Ulmanis: Tieši tā, mēs varējām būt alternatīvi, varējām būt tādi un citādi. Un tie formāti, kādi ir "Supernovai" – tādu tajā laikā nemaz nebija. Tur bija formāts – Brīva Latvija! (smejas) Tāds bija formāts jebkuram raidījumam Latvijas Televīzijā.

Aigars Voitišķis: Es domāju arī, ka "Supernova" vairāk ir domāta jaunajiem talantiem, lai tie varētu sevi pierādīt, attīstīties, sevi parādīt. Es domāju, ka tā ir ļoti laba platforma, kur sevi realizēt. Tas viņus stimulē un dod konkrētu mērķi. Tas daudz ko dod viņu personīgajai attīstībai.

Ingus Ulmanis: Bet tur ir arī tāda uzmanīšanās lieta.

Aigars Voitišķis: Nu, kas neriskē…

Ingus Ulmanis: Formāti uzliek ļoti lielus noteikumus. Manā skatījumā, ja tu gribi izaugt par cilvēku, kurš ir atšķirīgs šajā pasaulē – ir meklēt šo atšķirīgo. Jo bieži formāti uzliek to kopīgo-vienlīdzīgo. Tas cilvēkam var arī nenākt par labu. Tur ir tāds duāls skatījums vispār uz šādiem pasākumiem, šādiem noteikumiem.

Aigars Voitišķis: Man gan liekas, ka "Supernovā" nav tik strikti noteikti formāti. Man šķiet, tur var pieteikties dažnedažādi formāti – galvenais, lai tie ir labi.

Jūs esat koncertējuši gadu desmitiem. Vai jums ir sajūta, ka jūsu muzikālā karjera ir izdevusies, vai tomēr ir kaut kāds nemiers, ka kaut kas nav sanācis tā, kā būtu gribējies?

Aigars Voitišķis: Es esmu apmierināts ar to, kā viss veidojās. Mēs neesam strādājuši tikai vienā lauciņā, mēs esam darbības laikā pievērsušies daudz kam – bija gan "Dabas koncertzāle", gan "Brīnumskapis", kur varēja izpausties dažādos veidos, un man liekas, ka tas bagātina – kad tu paej mazliet malā, kaut kur citur, un iegūsti kaut ko jaunu. Tāpēc es teiktu – jā.

Mēs aizvien spēlējam savas dziesmas, mūs joprojām aicina uzstāties – man liekas, ka tas ir labi.

Raidījums "Kultūrdeva"
Raidījums "Kultūrdeva"

Ingus Ulmanis: Kas ir interesanti – šis ir stāsts par ilglaicību. Kad runājam par vidi, mēs mēdzam pielietot šos vārdus. Man šķiet, ka ikvienam cilvēkam ir tāds liels izaicinājums – mēs gribam tūlīt un tagad, un lielus sasniegumus. Mums "Jumpravā" tādi bija, mums necerēti kaut kas tāds nokrita. Bet ir būtiski visu savu dzīvi nodzīvot ar sajūtu, ka tu joprojām attīsties. Un tu nevari izvairīties no kritieniem šajā pasaulē. Un ir jākrīt. Ir ārkārtīgi daudz jāķepurojas, bet galvenais ir izķepuroties. Un no šāda viedokļa – es teiktu, ka mēs esam izķepurojušies. Mēs vienkārši esam to izdarījuši. Un tagad mēs, zināmā mērā, esam baudītāji, ar vieglumu skatāmies uz to, kas ir bijis emocionāli, un ar vērtību skatāmies uz to, ka tas šodien aizvien ir izmantojams – tieši attiecībā pret mūsu dziesmām. Ka tajā laikā radušās dziesmas…

…skan joprojām. Lielā mērā pateicoties pandēmijai, jau trīs gadus mēs neesam baudījuši jūsu brīnišķīgo projektu "Dabas koncertzāle". Vai tā notiks? Vai tai ir turpinājums?

Ingus Ulmanis: Jā, pandēmija mums iegrieza. Šis lielais projekts saista ļoti daudz cilvēku, un tik daudz cilvēku nevarēja sanākt vienkopus. Bet, kas notiek ar lieliem projektiem – tie tik viegli neatgūstas. Bet ir cerības, ka atgūsies.

Pa šo laiku mēs esam izveidojuši divas filmas un trešo, kas bija par koncertu Vācijā, kur mums bija fantastiska iespēja spēlēt kopā ar Berlīnes filharmoniķiem. Un jāsaka tā – tās laimīgās sejas arī no viņu puses un tā saspēle bija tik vienreizēja, ka varbūt… varbūt tam ir gaidāms turpinājums. Un te ir tāda viena lieta, ka, ja "Dabas koncertzāle" atdzimst, tad – kā kaut ko pateikt jaunu tajā, lai cilvēkos radītu svaiguma sajūtu.

Visādas sīkbūtnes jau nav beigušās!

Ingus Ulmanis: Sīkbūtnes nē. Bet tev vienmēr ir vajadzīgs pateikt kaut ko tādu, kas cilvēku uzrunā un pārsteidz. Pārsteigumu vajag.

Vēl bez tavas jubilejas tūres "Kā man laiku apvaldīt" jums ir gaidāmi jaunumi – iznāks albums un vinila plate, kurā jūs esat apkopojuši "Lādezera" labākās dziesmas. Varbūt varat pateikt, kādas dziesmas tur būs?

Aigars Voitišķis: Ar tām dziesmām bija tāds stāsts – Ingus gribēja pārrakstīt visas šīs dziesmas jaunā skatījumā. Es jau esmu skeptisks. Pieķēros tam ar tādu neuzticību, domāju, kā tur viss sanāks. Bet beigās, iegrimstot darbā, es tiku tik ļoti pārņemts… es biju ļoti priecīgs par to, ka ir iespēja šīs dziesmas vēlreiz ieskaņot, skatoties no šīsdienas skatupunkta. Es aizrāvos, domāju, ka visi aizrāvās, arī Ingus. Mēs atskaņojām šīs dziesmas ar šodienas sajūtu. Man liekas, šīs dziesmas nav zaudējušas to enerģiju, to lādiņu, ar kādu tika rakstītas. Jo zināms jau, ka jaunībā tu esi drošs, tagad esmu daudz bailīgāks. Jaunībā tu vari riskēt, tu nebaidies par sekām. Tās dziesmas ir radītas drosmīgi, bet tas tehniskais varēšanas līmenis mums varbūt arī nebija tik labs. Tagad mēs esam kļuvuši gudrāki, erudītāki. Es esmu apmierināts ar rezultātu.

Ingus Ulmanis: Ir interesanti tagad dziedāt: "Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā". Bet cik interesanti ir, ka Māra Zālīte ir tajā dziesmā ielikusi tādu lielu kodu, lielas atziņas – "tava māte mirs/un dzisīs tev uz rokām/skatīsies spogulī/uz grumbām un krokām". Te ir tā filozofija, kas savelkas ar "Dabas koncertzāli" – ei, nomierināmies par savu vecumu, savu jaunību. Skatāmies uz akmens mūžu. Ka visa cilvēce ir vēl sīki bērniņi, kas neko vēl nav izdarījuši akmens mūža priekšā.

Es domāju, ka šī mistiskā sajūta, laika sajūta, ir arī uzdota koncertā "Kā man laiku apvaldīt?". Tas jau nav jautājums. Tā ir tāda laika nopūta. Ar laiku tu no visa izsecini, izvelc tādas kailas patiesības.

Bet pati plate saucas "Es rakstu". Tas ir būtiski. Bija tāda situācija, un te jāpiemin mūsu draugs, kurš ir taisaulē – Pēters Brūveris. Viņš ir bijis liels mūsu skolotājs. Viņš ir mācījis man dažnedažādas lietas. Bija tāda situācija, viņam bija insults, es apciemoju viņu slimnīcā. Pēteris nevarēja parakstīt, es saucu viņam visādus vārdus, un viņš mācījās tos rakstīt. Atceros, liku viņam rakstīt "Lādezers", un viņš nevarēja uzrakstīt un teica: "Jāmaina nosaukums." (smejas) Viņa pēdējais dzejoļu krājums, ko izdeva viņa meitas, saucas "Es mācos rakstīt". Un tāpēc es gribēju mūsu plati nosaukt "Es rakstu". Un vēl tam klāt nāk sajūta, ka mēs ierakstam visas tās savas lietas kokos. Nu, šo noslēpumu varēs atklāt koncertos.

Pastāsti, lūdzu, sīkāk.

Ingus Ulmanis: Mums kādreiz "Dabas koncertzālē" bija tāds stāsts par rakstuķērpi. Tas rakstuķērpis bija ļoti labs prototips no Pētera – kā viņš tur varētu klaiņot, jo viņš arī mēdza klaiņot pa tiem mežiem. Un tas stāsts bija par to, ka rakstuķērpī kāds dīvains vīrs ar tādiem savādiem hieroglifiem visu pieraksta. Nu, lūk. Tie stāsti, ko arī mēs esam izdomājuši, arī ir tādi dīvaini – nav saprotams, kas tur priekšpusē notiek. Bet ierakstīti tie ir. Un tas ir tāds mistisks savienojums, un ir interesanti – kā katrs to saprot, kā katrs izprot šo pierakstu. Kā katrs atrod to laimes formulu. Mums tas likās ļoti būtiski, ar plati saistīti un arī ar "Dabas koncertzāli".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti