Ar savām performancēm mākslinieks aicina cilvēkus nebaidīties, būt dabiskākiem, ar ironiju vērtēt apkārt notiekošo.
Daudziem ir palikusi atmiņā Krievijas mākslinieka Oļega Kuļika performance no deviņdesmito gadu otrās puses, kad kailais mākslinieks iejutās nikna suņa lomā. Šobrīd paralēli laikmetīgās mākslas izstādēm Kuļiks joprojām veido performances. Uz jautājumu, ko redzēsim Rīgā, viņš atbild izvairīgi:
„Pirmkārt – labdien, mīļie! Otrkārt – es pats nezinu. Pirmo reizi zināju, ko esmu atvedis, bet sanāca otrādi. Tagad nezinu, un, iespējams, atkal sanāks otrādi"
„Oļegs ir interesants mākslinieks, kurš ļoti jūt situāciju. Viņš ir kā seismogrāfs, kurš uzrāda lokālo situāciju," atzīst izstādes „Horizontu meklējot" kuratore Ieva Kalniņa
Kuļika performance „Divi Kuļiki", kas notika Rīgā 1998. gadā, ir apceļojusi pasauli, padarot slavenu ne tikai pašu mākslinieku, bet arī Rīgu kā laikmetīgās mākslas pilsētu. Toreiz performances laikā mākslinieks nopietni savainoja roku un zaudēja daudz asiņu. Tomēr viņš neapstājās un priekšnesums turpinājās.
„Visus šos 15 gadus tā performance tiek rādīta pasaules lielajos muzejos un izstādēs," atklāj Ieva Kalniņa.
Šoreiz Kuļika performance ir kā nākamgad gaidāmās izstādes „Horizontu meklējot" radošās laboratorijas darbs. Pēdējā laikā mākslinieks veido tā sauktās runas performances un apspēlē politiskās tēmas. Taču viņš joprojām ir provokators, aicina nemelot pašiem sev un būt nedaudz ironiskiem.
Kad es biju suns - dzīvnieks, kas it kā neprot runāt, tad ļoti daudz aizrāvos ar runāšanu pēc tam. Savukārt tagad es izlaižu suņa posmu un runāju uzreiz," skaidro Kuļiks. „Beidzot gribas ko pozitīvu. Visa dzīve – bērnība, padomju vara, mācības, mocības, karjera – tas viss ir kā cīņa. Gribas kaut ko tādu vieglu un bez cīņas. Kā brīnumu."
