Cēsu Mākslas festivāls vizuālās mākslas notikumu kartē šogad iezīmē trīs nozīmīgas izstādes. Cēsu Izstāžu namā apskatāma izstāde "Bruno Vasiļevskis. P.S.", kuras centrā – viena no spilgtākajām un savdabīgākajām personībām Latvijas 20.gadsimta otrās puses glezniecībā.
Izstādes kurators Vilnis Vējš uzsver: "Būtiskais ir tas, ka Bruno Vasiļevska paaudze būtiski atšķiras no iepriekšējās paaudzes, jo latviešu mākslas vēsturē bija modernisma uzplūdi, tad bija staļiniskais reālisms un tad atkal reālisms, un tad sākas kaut kas, kas pilnīgi noteikti nav modernisms. Ir tāda paaudze, kas balstoties uz Sezana glezniecību, uz klasiķiem, attīsta pēkšņi jaunu akadēmisku, neoklasisku pieeju glezniecībai. Un Bruno Vasiļevskis bija šīs paaudzes autoritāte. Viņam raksturīga ārkārtīgi nopietnā attieksme pret glezniecību, tieši pret pašu gleznošanas procesu un, var teikt, pedantisms. Ļoti nopietna pieeja, viņš gleznoja maz, vienu, divus darbus gadā, gleznoja tikai gaišajās diennakts stundās gandrīz vienus un tos pašus priekšmetus ar nelielām izmaiņām."
Izstādi papildina arī Bruno Vasiļevska gara radinieku daiļrade, aplūkojami ne tikai viņa studiju biedru – Maijas Tabakas, Imanta Lancmaņa un Jura Pudāna darbi, bet arī Miervalža Poļa, Līgas Purmales un jauno mākslinieku – Zanes Tučas, Jāņa Šneidera un vairāku citu gleznotāju veikums.
"Tie ir, pirmkārt, viņa laikabiedri, studiju biedri, tad ir sarunbiedri un vēlākas paaudzes un tad ir mākslinieki, kas sekojot tradīcijas līnijai arī glezno ārkārtīgi decenti, precīzi ar ilūziju," skaidro Vējš. "Šeit es mēģinu viņu iekļaut nevis pretstatīt viņa domubiedru un gara radinieku lokā, varbūt salīdzinot ar baletu, to varētu saukt par neoklasiku."
Savukārt Vidzemes koncertzāles "Cēsis" izstāžu zālē skatītājus pārsteidz keramiķa Daiņa Pundura lielformāta keramikas instalācija – personālizstāde "Lielo dzīvnieku gaidot".
Cēsu mākslas festivāla izstāžu kuratore Daiga Rudzāte stāsta: "Dainis ir Latvijas mākslas ainā īstens hameleons, viņš pārvalda perfekti dažādus materiālus, dažādas tehnikas, bet viņam vienmēr klātesošs, ir šis fiziskums. Kā mēs zinām, viss ķermenī vienmēr ir saistīts un caur šo fizisko ienāk enerģija, un tas kas šeit, šajā telpā, tas ir tāds izteikts miers un harmonija. Un arī Dainī pašā ir šī harmonija. Skatītājs nokļūstot pie šī Daiņa objekta īsteni uzlādējas, tā ir sava veida baterija, pie kuras pieslēgties, lai iegūtu mieru laikā, kas ir stipri sarežģīts daudziem."
Un visbeidzot – Cēsu Laikmetīgās mākslas centrs pārvērsts par "Zilā līča māju". Divu mākslinieku – Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa radošajā sadarbībā tapusi ekspozīcija – lielformāta arhitektoniskas struktūras, gleznas, video, skulptūras un instalācijas, kurā būtiskas ir mākslas darbu attiecības ar telpu.
""Zilā līča māja" - tas ir pilnīgi cits stāsts tā ir šodienas laikmetīgās mākslas divu ļoti spilgtu personību reprezentācija un vienlaikus ar atsauci uz pagātni, uz Latvijas 20. gadsimta mākslas vēsturi, uz Hardiju Lediņu kā zīmi, ka nekas nerodas nekad tukšā vietā, ka tas vis ir kaut kādā veidā saistīts. Idejas dzīvo tālāk, ietekmējot nākamās paaudzes, piedzīvojot transformācijas," uzsver Rudzāte.
Mākslinieks Kaspars Groševs atklāj: "Tā ideja mums likās ļoti jauka paralēli tam, ko Hardijs Lediņš darīja "Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcā", ka paralēli galvā viņš būvēja utopiskas arhitektonikas idejas. Un tas rezonē ar mūsu darbiem, to, kā mēs darām, ar Evitas skulptūrām, kur viņa bieži izmanto procesualitāti un skulptūru radīšanas procesu materiālā. [..] Pirmajā stāvā mēs fokusējāmies vairāk uz vietējām radošām komūnām, uz māksliniekiem, radošiem tēliem, kas parādās portretos, un kioskā, kas parādās kā dažādu mākslinieku apvienošanās, papildinot vienam otru. Savukārt otrajā stāvā ir vairāk utopiskas idejas, domas par nākotnes scenārijiem, nerealizētiem, kas palikuši pagātnē, kad cilvēki cerēja ka nākotne būs daudz interesantāka, apspēlējam idejas, kā pasaule uzbūvēta."
LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule, kas apmeklē izstādi, komentē: "Es esmu tikko ieradusies un apskatījusi ar tādu lielu kāpjošu saviļņojumu un patiesu prieku, jo visu laiku mēs uztraucamies par to, ka mākslā mums ir tāda zināma drosmes krīze. Bet šeit šī drosme parādās, pirmkārt jau Evitas Vasiļjevas darbos, manuprāt viņa ir ļoti uzplēsusi to savu drosmes kapsulu un izveidojusi pārliecinošus savus darbus. Un var just, ka cilvēki pēc pandēmijas laika, pēc tā klusuma, pēc izstāžu trūkuma, tādas kopābūšanas parādās, te tie zvani sauc uz kopā sadarbību un kopābūšanu. Ļoti spēcīgi ir šie skulpturālie darbi. Bet, kas mani šeit visvairāk aizrauj – tā ir Kaspara Groševa māksla, un it īpaši viņa glezniecība. Jo agrāk Kasparam tā bija daļa no kopējās instalācijas, no kopējās vides, ko viņš radīja… Bet šeit viņa darbi sāk dzīvot atsevišķu dzīvi, viņi ir tik ļoti piesātināti ar vēstījumu, atklāsmi. Ir ļoti laba sajūta, ka šis festivāls ir parādījis pilnīgi jaunas šķautnes viņu darbos un viņu atraisījis."
Uzkāpjot uz "Zilā līča mājas" jumta, ir iespēja sastapties ar vējrāžiem. Tas ir apgrieztais Dons Kihots, marokāņu izcelsmes franču mākslinieka Kamila Buzubā Grivela darbs.
