Jāzepa Grosvalda darbi līdz marta beigām skatāmi apjomīgā retrospekcijā "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā.
Būdams latviešu advokāta un politiķa Frīdriha Grosvalda dēls, tātad nākdams no pārticīgas ģimenes, Jāzeps baudīja privilēģiju apceļot lielākās Eiropas metropoles, iepazīt vecmeistaru darbus Eiropā un Krievijā, kā arī apmeklēt privātās mākslas studijas un akadēmijas, neuztraucoties par iztikas pelnīšanu. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Projektu vadības nodaļas vadītāja un izstādes kuratore Ieva Kalnača skaidro, ka Jāzepam "bija laiks, ko veltīt savas personības izkopšanai un attīstībai. Tāpēc viennozīmīgi – pasaules elpa, ko viņš ienesa Latvijā, ir cieši saistīta ar viņa izcelsmi".
Pagrieziena punkts Grosvalda dzīvē pienāca līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu, kad, nespēdams atgriezties Parīzē, viņš palika Rīgā, kur nodibināja – pēc tā laika Rietumu parauga – pulciņu "Zaļā puķe". Grupas tikšanās notika Jāzepa lielajā Rīgas centra dzīvoklī, kas bija telpa, kur mākslinieki varēja brīvi izpausties, dalīties ar idejām un galvenokārt strādāt pie jaunās mākslas radīšanas. Tieši šis kopīgais mērķis, pēc Māras Lāces domām, ir pamatā tam, kāpēc jaunie mākslinieki sekoja Grosvalda idejām, jo, "no vienas puses, tur būtu varējusi veidoties zināma veida atgrūšanās, jo visi pārējie jaunie latviešu mākslinieki – Ubāns, Johansons, Tone un citi – tomēr nāca no diezgan trūcīgas vides. Šis kontrasts ar Jāzepu Grosvaldu bija stipri liels."
Lai arī dažkārt Jāzepu Grosvaldu raksturo kā vieglprātīgu dendiju, kam paticis šķiest naudu un uzdzīvot, Ieva Kalnača uzsver, ka viņā "brīnišķīgā veidā sadzīvoja gan vēlme baudīt dzīvi, gan nopietna pieeja pret sevi, līdzcilvēkiem un pasauli kopumā. Viņš zināja, kad ir laiks darbam un kad – izklaidei." Mainoties ģeopolitiskajai situācijai Latvijā, arī Jāzeps ieņem nopietnu un proaktīvu stāju – pieņem lēmumu iestāties strēlniekos, tiek nosūtīts uz Franciju, kur piedalās indīgo gāzu izmēģinājumos. "Ir sajūta, ka viņam bija šī vēlme būt visam centrā," stāsta Ieva Kalnača. Viņš ir klāt, kad Petrogradā notiek revolūcija. Viņš ir klāt, kad Rīgā sāk plūst bēgļi no Kurzemes. Viņš ir klāt, kad pasauli pāršalc spāņu gripa.
"Ir tāda sajūta, ka viņš ir steidzies dzīvot," prāto Māra Lāce, "gribēdams izdarīt maksimāli daudz. Bet tāds vienkārši bija viņa raksturs – aizrautīgs, enerģisks, zinātkārs, vērīgs. Tieši tas cilvēkus viņa darbos uzrunāja – šis emocionālais moments. Nav no svara, cik īss vai gars ir tavs mūžs – ir no svara, kas aiz tevis paliek un ko tu esi izdarījis. Un vai tas, ko tu esi izdarījis, ir kādam vajadzīgs."
Kopš 2004. gada mākslas muzeja pārziņā citu lietu vidū ir arī Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas, kas izceļas ar zināmu sistemātiskumu – katra mēneša beigās Jāzeps uzskaitījis visas teātra un operas izrādes, ko apmeklējis. Ieva Kalnača stāsta, ka, pētot šīs dienasgrāmatas, ticis piefiksēts viens vārds, kas itin bieži atkārtojies – "tagad". "Jāzeps bieži apņēmās kaut ko darīt tagad. Viņš ļoti dzīvoja mirklim. Un tāpēc arī par izstādes nosaukumu izvēlēts teikums "Esmu apņēmies tagad dzīvot mākslai".
Muzeja krājumā ir ne vien dienasgrāmatas, bet arī skices un, protams, gleznas, kas veido izstādes saturu. Tomēr veidot šādu retrospektīvu izstādi ir bijis grūts darbs, jo pabeigtu lielo eļļas darbu Grosvaldam ir maz. Māra Lāce kā īpašus atzīmē darbus "Vecais bēglis", "Trīs krusti" un Austrumu cikla darbus, kuri sniedzot fantastisku ieskatu viņa mākslas pasaules bagātībā. Bēgļi un Pirmais pasaules karš ir būtiskas un milzīgas tēmas, ko Grosvalds ienesa Latvijas mākslā. "Bet tas nav karš kā iznīcība," skaidro Māra Lāce, "viņš uz karu palūkojās kā uz tādu episku lietu. Rādīdams šīs pasaules negācijas, viņš spēja tomēr palikt tādā līmenī, kurā iespējams runāt par šo karadarbību, šīm ciešanām kā par sava veida attīrīšanos. Kā par misiju."
Grosvalds padomju laikos tika uzskatīs par "aizliegto mākslinieku", tieši tādēļ ir šobrīd mazāk zināms nekā citi tā laika latviešu mākslinieki. Māra Lāce stāsta, ka Jāzepa darbus viņai atklāja Mērija Grīnberga, kura muzejā strādājusi par bibliotekāri. Kā atklājās, tieši viņa ir braukusi pakaļ vāciešu izvestajām kultūras vērtībām un atvedusi tās atpakaļ uz Latviju.
1991. gadā, Jāzepa Grosvalda 100 dzimšanas dienai par godu, beidzot tika atklāta pirmā viņa darbu izstāde, bet 2018. gadā iznāca Kristīnes Želves filma "Mērijas ceļojums", kam sekoja izstāde.
