#Grosvaldi1912 Džo un Līna ierodas mākslas un kultūras metropolē Parīzē

01.11.1912. – 30.11.1912.

1. novembris

Džo raksta brālim un solās rakstīt daudz vairāk nekā iepriekš. Viņš jau ir Parīzē, taču vēl apraksta Berlīnes dienas – izstāžu apmeklējumus, citu mākslas darbu apskati, vizīti kinematogrāfā un braukšanu līdz Ķelnei.

30, Queen Square

piektdien 1 nov.

Cher Ogier,

esmu nosēdies pie Mrs. Ivens Blue kamīna un gribu mēģināt savus grēkus izlabot, labi čakli lietodams savu restaurēto Watermanu. Vēl man Tev jāstāst vis kas par Berlīni. Mēs tur uzturējāmies divas dienas un bijām ļoti mierā ar savu laika izlietošanu. Pēc tam, ka es Tev rakstīju vēstuli, vēl aizgājām uz Akadēmiju, kur sarīkota ļoti ievērojama Ausstellung Ostasiatischer Kunst: izstāde, dēļ kuras Fischers un Scheffers bij tīšām no Munchenes atbraukuši. Tur bija savienotas ļoti smalkas ķīniešu gleznas, kuras vienmēr apbrīnoju dēļ viņu lieliskās nepārspīlētās stilizācijas, un mākslas priekšmeti, sevišķi lakas darbi, ar japāniešu Holzschnitten un zīmējumiem, un viss tik smuki uzstādīts un ierīkots, kā to jau akadēmijā mēdz darīt (atminies franču izstādi). Tad vēl pie Cassirera redzēju vienu ļoti interesantu portreju no Tava drauga Oppenheim - jāsaka, ka drusku stipri Greco, bet tomēr tur daudz prašanas iekšā. Sevišķi rokas viņš ļoti smalki izstrādā. Vakarā mēs tad pie laika aizgādājām visas lietas uz vakzali un tad vēl, ar biļeti kabatā, bijām ļoti labā kinematogrāfā Admiralspalastā. Desmitos aizbraucām un Schlafwagenī gulējām līdz Kölnei, kur mums bij jāpārkāp.

2. novembris

Džo turpina vēstuli brālim, aprakstot piedzīvoto Ķelnē, braukšanu garām Brigei un Ģentei līdz kuģim (no kura Līnai bijis ļoti bail, taču lielie viļņi tā arī netika justi). Ierodoties Londonā, sākusies staigāšana pie šuvējiem, lai atjaunotu garderobi un iepazītos ar visjaunākajām stila tendencēm. Viņš arī saka Ogier, ka tas var būt apmierināts ar savu cilindru, tādus visi valkājot.

Tā kā mums bija 3 stundas starplaika, tad izbraucām ar ormani pa Kölnu, un ļoti smējāmies par visiem spocīgiem ielu uzrakstiem, par kuriem Tev jau rakstīju uz pastkartes. Citādi Kölne liekas būt patīkama un ļoti eleganta pilsēta - visur bij redzami smuki osobnjaki, jātnieki un automobiļi. Pie Rheina bij ļoti smukas miglas stimmungas ar dzeltenpelēkām debesīm, kūpošiem tvaikoņiem, ceļamiem krāniem un lielām laivām. Tikai visur šis sasodītais Niederwalddenkmal - stils pie valdības namiem un tiltiem! - Tad desmitos aizbraucām direktā vagonī uz Ostende, ceļā aizbraukdami gar Bruges (no vilciena daži smuki tumšzaļi kanālīši bij redzami) un Gand (kur gatavojas liela pasaules izstāde 1913. - no vilciena varēja redzēt milzīgas baltas papier-mache kuppeles un torņus). Pēdīgi, pēc trijiem pēcpusd. piebraucām taisni klāt pie Dover kuģa, uz kuru pārkrāmējāmies - un tad nāca jūras brauciens, no kura Līnai bij briesmīgas bailes. Kuģis (kaut gan "Raddampfer") izrādījās par daudz lielāku nekā le bateau de Calais. Mēs nosēdāmies labā vietā pašā vidū un gaidījām lielos viļņus. No jūras puses Ostende taisīja lielisku iespaidu: visa jūrmala apstādīta ar milzīgiem Titanic, Majestic, Gigantic un tamlīdzīgām akmeņu kastēm - apkārt nevienas mazākas mājas - neviena koka, tikai smilšu kāpas. Braucam, braucam bet gaidītie viļņi nenāca, mazākais tai vietā, kur mēs sēdējām, nekā nemanīja - gāju pastaigāties uz priekšu un pakaļgalu - tur gan drusciņ šūpojās. Tādā kārtā mūsu dūša ļoti uzlabojās un mēs pat ieturējām afternoon tea savā kabīnē, ko na vsjakij slučaj bijām noņēmuši. Un vēlāk brauciens palika ļoti skaists: no mākoņiem bij iznācis mēness, kas apsudraboja viļņus un ar zilganu gaismu aplēja augstās Anglijas krītas klintis, no kurām spīdēja pretim mazās Dover uguntiņas un bāku baltā gaisma. Tad laipni konduktori mūs iesēdināja smukos vagonīšos, un mēs desmitos vakarā bijām Londonē. Uz kuģa, izņemot mūs un divus francūžus, nebij svešinieku, tikai "labi" angļi: sevišķi man patika divi tīpi ar martingale mēteļiem un brūnām kurpēm - ļoti smuki un fashionabli cilvēki - kas savā kajītē dzēra viena šampīzera pudeli un Londonā tika sagaidīti no mazas sabiedrības divos glītos motorcaros. Pirmā vakarā gājām tūlīt gulēt, jo bijām pa daudz noguruši. 

Otrā dienā tad sākās tā lielā staigāšana pa skroderiem - galīgi pastelēju smokingu pie viena Bond-Streetas skrodera Pope & Bradley, kas man tais ļoti labu iespaidu: pie viņa vienmēr sēž jauni dandys ar papillon kravatēm un Locka hūtēm un zīmē jaunas uzvalku kombinācijas un formas. Viņa cena ir drusciņ zemāka nekā Sclusselbluma (140 Schillings), bet par to viņš ir Bond-Streetā! Kad vakarā pienācu mājās, tad atradu priekšā sekošu vēstuli, ko Tev joka pēc sūtu un lielu iesietu grāmatu "The Vogue", kur viņš izstāsta savus principus un ievieto visādus "essays" par moderno apģērbu. Vai tas nav klasiski? Fraku šoreiz vēl nepastelēšu, jo nākamā ziemā to jau maz vajadzēs. Būtu Tev labprāt līdzvedis chapeu elaque (mattseichen) no Lock’a, bet nezinu Tava mēra un nezinu, vai Tev to vajaga. Kas attiecas uz Tavu cilindri, tad Tu vari būt mierā ar viņu: spīdošos cilindrus te visi valkā tādas formas, kā Tev ir - tikai vakarā cilindri (matee) tiek ņemti ar platām malām un drusku pa lieli. Citādi, te Londonē, neesmu manījis nekādas pārmaiņas. Uz Bond-Street lielie dandy staigā, pēc iespējas bez mēteļa, zilos (jeb pelēkos) uzvalkos ar dzelteniem cimdiem, papiljona kravatēm pie diplomātkrāgas, un zābakiem ar gaišu Einsatz, spieķi zem rokas. Cepuri (katlu) valkā ļoti lielu un ļoti uz galvas uzvilktu, līdz labai uzacij - kas zināms sevišķi labi stāv enerģiskiem ģīmiem - bet ne visiem. Kravatēs vēl vienmēr ļoti daudz redz punktes un puķītes. Kas man ļoti pārsteidz ir, ka vēl vienmēr redz  daudz martrigales - mana vasaras mēteļa forma ir gan sastopama, bet nav diezcik populāra. Vakarā, uz teātrim viena daļa valkā taljas mēteļus, kā Tev ir, jeb arī taisno Sack-formu. Tik tāl par modi.

Džo garās 1. novembra vēstules brālim noslēdzošā daļa. Tajā viņš priecājas par t.s. music-halliem, kurus baudījis piecas dienas pēc kārtas… Viņš priecājies par atkalsatikšanos ar skaisto dejotāju Gertie Millar, kā arī par muzeju apmeklējumiem. Tāpat interesi raisījis tas, cik eleganti londoniešiem piestāvot lietussargi! Nākamais solis – brauciens uz Parīzi!

Zināms, te man dārgākā lieta ir music-halli - Tu pats pa daudz labi zini (cikreiz Tu par to neesi dusmojies!), cik pārspīlētā mērā es dievinu anglo-amerikānisko two-step mūziku. Bet katram nu reiz ir savi vājumi - atzīstos atklāti, ka vieglās mūzikas sfērā esmu anglomāns. Nu Tu vari iedomāties, kādi man te bij baudījumi, piecas dienas pēc rindas esmu svinējis - einen Ohrenschmaus: "Palladium", "Colliseum", "Empire", Adelphi Theatre ("The dancing mistress") un Gaiety Theatre ("The sunshine girl") - abas pēdējās operetes. Music-hallos nevarēju diezgan nopriecāties par excentriķiem un dejotājiem - a propos, šogad jau ļoti manāms apnikums, kas attiecas uz "Landdance" (nēģeru danči), jo viņu ļoti reti dabon redzēt, un tad tikai izlasīti labus numurus - kamēr agrāk uz katra Music-halla programmas bij vairāki dejas numuri - viņi tagad laikam aizklīduši pa kontinenta pilsētām. Bet īstie prieki tikai sākas abajos operetu teātros, kur tiešām dod smalkas operetes, kuras šogad laikam atkal ies uz Parīzi, kā to ir darījuse Quaker Girl (viņu nupat vēl spēlē Parīzē Apolloteatre). Man no pagājušā gada bij visi aktieri pazīstami, kurus ar lielu prieku atkal satiku - sevišķi slaveno Gertie Millar, kas ir apbrīnojami gracioza dejotāja ar pavisam skaistu galviņu. Šīs angļu dejas ir kas pavisam sevišķs, ko nekur citur neatrod - ko tikai varētu salīdzināt ar krievu baletu (tikai pēdējais ir nopietna māksla, kamēr operetu dejas vairāk pieder pie varjetejas). Mūzika no Quaker-Girl’a komponista Monckton šai operetē vēl subtilāka un tiešām daudz smalkāka nekā jaunās vācu operetēs (Eva no Lehāra, Autoliebchen u.t.t.). Abi šie teātri ar lielisku garšu ir inscenējuši šīs lugas, ar lieliem līdzekļiem (Adelphe in Royal Theatre) - še tiešām ir vienīgā vieta Londonē, kur redz bez izņēmuma skaistus un labi apģērbus sieviešus - pa vīriešiem, zināms, katrs vārds ir lieks. 

Pa to laikam angļu nopietnā skatuve ir neiespējami garlaicīga un tukša, tāpat kā viņu literatūra un māksla. - Vēl viena ziņa par mūziku: visi ielas puikas dien un nakti svilp Alexanders Ragtime band, tik populārs viņš ir palicis. Arī viens "Grizzly Bear" visur tiek skandināts. Gaby Deslys te uzstājas Palace-teatrī un viņai par godu ir uzkomponēts speciāls ragtime "The baby-Slide". 

Muzejos, zināms, ar esmu staigājis un atkal reiz Nationalgalerijā apbrīnojis, cik lieliski viņa ierīkota un cik spīdoši specimeni viņā no visām skolām. Šoreiz arī dabūju redzēt slaveno Greco "Austreibung aus d. Tempel", kas toreiz bij taisni aizslēgts - tā bilde ir viduvēja. Kā tas Meier-Graefe tomēr ir pārspīlējis un cik labs ir tas Velasquez’a Pulido Pareja! Wallace Collection ir ļoti jauka - tur bez 18tā g.s. vēl ir divi nepārspējami Rembrandti. Arī British Museum’ā esam bijuši. 

Laiks caurmērā bij labs, kaut gan pastarpu lietus bija - Londonieši visi tik tipiski izskatās, staigādami uzvalkā ar lietussargu zem rokas - lietussargs viņu rokās dabon zināmu eleganci! Pa ielām skrien avīžu vīri ar milzīgiem plakātiem, kur stāv "Turkish main army completely routed" jeb "Is Rhodosto captured?" un pie tam svilpo "Come on alon, come on along, let me take you by the hand", kamēr milzīgā autobusu un limousinu burbulī pēdījie Hanson’i dzied savu gulbju dziesmu - viņi izskatās pārlieku raudulīgi un vecie zirgi tāpat kā noklīdušie kutčieri ar asarām acīs meklē passažierus, kas negrib nākt un labāk lec ātrā automobilī. Stingrie policemen, kā akmeņa statujas stāv mudzošā pūlī un ar visvarenām rokām dirižē vistrakākos autobusu plūdus, kamēr sānu ielās dullās Salvation army sievietes sprediķo un dzied savas dziesmas. Tu jau pazīsti šo raibo bildi! Tāpēc sastādi sev no manām nekārtīgām frāzēm mazu Londonas vision un esi ar mums vienu acumirkli te - ceru Tev jau drīz rakstīt par bulvāru raibo dzīvi un pilsētu "kur Sēnas upe sudrabotām kājām…"

Jo rīt no rīta (sestdien) domājam no tejienes izbraukt, tā tad rīt vakarā jau pienāksim uz Gare du Nord. Parīzē mēs laikam satiksim Galina un māti, kuras vēl līdz pirmdienai tur palikšot. Pirmās dienās dzīvosim varbūt  Ste. Anne. Lūdzu raksti Paris, poste restante, jo esmu ļoti ziņkārīgs dzirdēt par Tavu Pēterburgas dzīvi. Tu laikam dzīvoji smukā vietā?

Sveiks un sveicini Lullu,

J.

Schönen Gruss von Lina.

3. novembris

Laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" diezgan asā veidā aprakstīta partiju taktika saistībā ar Valsts domes vēlēšanām Baltijā. Frīdriham Grosvaldam (un viņa partijas biedriem) veltīti vairāki ne pārāk glaimojoši izteikumi attiecībā uz viņu nolūkiem un politiskajiem paņēmieniem.

Mūsu galējo labo un galējo kreiso taktika 

[..] Jo tuvāk nāca vēlēšanas, jo nervozākas palika abu galējo uzskatu avīzes un rupjāks tapa viņu tonis. Ar iepriekšēju nešaubīgas uzvaras prieku kā "Rīgas Avīze", tā "Jaunā Dienas Lapa" un "Laika Atbalss" ņēmās apstrādāt progresīvā bloka kandidātus. Cik reizes "Rīgas Avīze" nenosauca Zālīti par caurkrišanas kandidātu un kā ta visādi centās nomelnot progresīvo vēlētāju vadoņus: tie bija politiskā ziņā neprašas, ķērušies pie lietas, no kuras tiem nav jēgas un t.t. Kādu sestdienu Weinberga orgāns, sākot no ievadrakstiem un beidzot ar pantiem, sastāvēja vienīgi no dusmu rakstiem un ķengājumiem pret tiem, kuri uzdrošinājās jaukt "nemaldīgā politiķa" plānus attiecībā uz viņa brāļošanos ar konservatīvajiem vāciešiem. 

Tālākstāvošam cilvēkam, kurš nezināja Weinberga, Groswalda un Krastkalna personīgos aprēķinus, bija jābrīnās, kā latviešu avīze var tik naidīgi un bezgodīgi rakstīt pret latviešu kandidātu un slavēt ideju, ka 1. kūrijas reprezentatns drīkst būt tikai vācietis…

[..] Lai gan galējo kreiso nolūki bija tīrāki, tomēr līdzekļi, ar kādiem viņi gribēja pie tiem nokļūt, ir tādi paši, kā reakcionāriem. - Sociāldemokrātu partijas ģenerāļi vispirms šāva ar "Laika Atbalsi" savu mirdzošo pulveri uz buržujiem. Arī šī avīze spekulēja uz savu lasītāju mājas politisko nesaprašanu un tāpat pārrēķinājās. [..]

Kad uvertīra "Rīgas Avīzē" un "Laika Atbalsī" resp. "J. D. Lapā" bija nospēlēta, tad sākās pate vēlēšanu opera. Jau pirmajā cēlienā parādījās visi lielie varoņi savā diženumā. Weinbergs komandēja savu "vēlēšanu komiteju". Groswalds rīkojās pa reformu partiju, bet kad tā nepaklausīja viņam, tad viņš atstājās no priekšnieka amata par sodu, kā tā bija šaubījusies par nemaldīgo svētumu - kompromisu ar vāciešiem. [..]

Puse no uzvaras jau bija tikpat kā rokā. Tomēr labāki izskatītos, ja opozīciju jau galīgi sakautu, pirms tā vēl nav stājusies pie vēlēšanu urnas. Tādēļ vajadzēja izjaukt viņas sapulces. Nelīdzēja ne samaksa par telpām, ne kvītes - Groswalds jau agrā rīta stundā aizslēdza Interimteātra durvis. Vara - tas ir izmēģināts, drošs līdzeklis un pie tās ķērās arī senāk slavētais džentlmens Groswalds…

*Frīdrihs Veinbergs (1844-1924) - advokāts, žurnālists, politiķis

1902. gadā viņš nodibināja "Rīgas Avīzi", kurā pauda nacionāli konservatīvus uzskatus un cīnījās pret sociāldemokrātu idejām, izveidoja labēji konservatīvo Latviešu Tautas partiju (1907–1919), bija tās priekšsēdētājs. Nesekmīgi kandidēja Krievijas Valsts domes vēlēšanās. Rīgas domes deputāts (1909–1913; 1917–1918). Vidzemes Zemes padomes, kā arī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotās Zemes padomes loceklis (1918). Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš bija viens no Rīgā nodibinātās latviešu palīdzības komitejas karā iesauktajiem un viņu piederīgajiem vadītājiem.

Laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 3. novembrī publicēts ne tikai visai sarkastisks raksts par labo un kreiso partiju taktikām, bet arī paasi kritisks spriedums par Valsts domes vēlēšanu iznākumu – tajās F. Veinberga vadītās konservatīvās "Latviešu Tautas partijas" pārstāvji netika ievēlēti Krievijas Valsts domē.

[..] Kas nu vēl būtu sakāms par pašiem latviešiem un viņu savstarpējām attiecībām, sakarā ar nupat palaistām Valsts Domes vēlēšanām? Pa daļai tās jau apgaismotas agrākos apcerējumos. Neapgāžams ir tas fakts, ka it nevienā vietā latviešu deputātu ievēle nav nodrošināta ar latviešu pašu spēkiem vien. To it labi sajutuši itin visi latviešu vadoņi Rīgā, Vidzemē un Kurzemē un tādēļ bijuši spiesti meklēt cīņas biedrus pie citām tautībām. (Veinbergs Rīgā un vācenieši pie vāciešiem, progresīvie latvieši Rīgā pie citu tautu progresīviem elementiem, kurzemnieki gan pie krieviem, gan žīdiem un t.t.). Tā tad vēlēšanu stratēģijai bij jādabū pabalsts no diplomātijas. Ka šinī gadījumā latviešu sarunu vedēji dažkārt kļūdījušies savu spēju vērtēšanā un savu pretinieku nolūku izmanīšanā, to arī redzējām agrāk, un tai ziņā atzīmējami 3 jo spilgti momenti.

Pirmais, kas savos rēķinos lieliski piekrāpās, ir latviešu labais spārns ar Weinbergu, Groswaldu un Krastkalnu priekšgalā, kurš krizdams ierāva līdzi pazušanā arī Rīgas vācu partiju. "Rig. Avīze" necerēja ne to, ka 1. kūrijā varēs uzvarēt "caurikrišanas, skaitīšanas" kandidāts Zālīts, nedz to, ka viņas pēdējā brīdī uzstādītais māc. Irbe dabūs no visiem sacensoņiem vismazāk balsu, tā ka tam gribot negribot būs jāatsakās no tālākas sacīkstes. Tas viss galīgi sajauca "nemaldīgā" politiķa vilcienus un, atstāts no saviem vistuvākiem draugiem, kuri pārvēlēšanā jau novērsās pie centra, tas varēja tikai pasludināt atturēšanos no balss nodošanas, kam tomēr arī vēl neklausīja daži no viņa lēģera fanātiķiem, balsodami par Priedkalnu. Weinberga tautas partiju un avīzi vēlēšanu vilnis izmeta pilnīgi uz krasta, kur tās sēž vēl šo acumirkli. 

[..]

4. novembris

Džo raksta brālim no Parīzes, kurā ar māsu Līnu vēl nav atraduši pastāvīgo dzīvesvietu, jo bijuši aizņemti ar paziņu izklaidēšanu Eiropas metropolē – izbraucieni, teātra apmeklējumi utt. Džo arī izsaka brālim savas domas par dažādiem jautājumiem. Viņš ir bezgala neapmierināts par papīru, uz kura jāraksta, tā ka lūdz novērtēt šīs vēstules "upuri".

Hotel de Ste Anne, 10 Rue Ste Anne (Avenue de l´Opera), Paris

4 nov.

Cher Ogier,

nupat esam pagaidām te, kamēr būsim atraduši dzīves vietu. Tad rakstīšu Tev savu adresi - tagad lūdzu raksti uz poste restante, likšu vēlāk sev pakaļsūtīt. Mūs te drusciņ uzkavēja Gaļina un viņas māte, kas šodien no rīta aizbrauca - tagad sāksim enerģiski meklēt dzīves vietu. Bijām svētdien ar viņām aizbraukuši uz St. Cloud - tur gan bij neaprakstāmi skaisti. Mīkstais tonīgais rudens gaiss iedabon tālēs, kas spīd caur tumšiem kokiem un bāli dzeltenām statujām, tādas violetas krāsas iekšā, ka rudens zaudē savu moll-skaņu.  Krēslā viss tas raibums paliek brīnišķīgi harmonisks - bildes uz katru soli jau ir gatavas, nevajag nemaz gleznot. Vakarā dāmas gribēja iet kādā teātrī, un tā kā Gaļina to ļoti gribēja, aizvedu viņas uz Grand Guignol. Tu jau zini, kādas tur tiek lugas rādītas un es arī nekā ļauna negaidīju, bet - vai manu Dieviņ! - kas tur bij jāredz! [..] Viņa [Gaļina] ir ļoti savāds meitēns un būtu labāk, ja viņa ātrāk precētos. Vakar viņai bij tāda histēriska krīze, viņa raudāja un smējās, sāka Līnu apkampt un sarāvās tādos krampjos, kā to mēdz darīt en jouissant - tikai vēl trūka parastie "ah, ne faist pas ca" u.t.t. Dies Mädchen ist reif zur Heirat. Cik es atminu, tad Tev ar bija tamlīdzīgs iespaids. Esmu bijis iekš Salon d’Autonne, bet par to un citām lietām rakstīšu citā vēstulē, jo šis papīrs ir nepanesams. Tā viņš izskatās glums un salts, kā nevainīgs jēriņš, bet tiklīdz sāk rakstīt, spalva slīd pa eļļainiem laukumiem un neatstāj nekādas pēdas, tā ka daži burti simtreiz no jauna jāzīmē.

Esi sveiks, drīz atkal rakstīšu!

Joe

7. novembris

Džo ziņo brālim, ka atraduši (vismaz pagaidu) dzīvesvietu Parīzē! Uz šo adresi tiek gaidītas pienākošās vēstules.

Hotel Ste Anne,

10 Rue Ste. Anne

(Avenue de L’opera). Paris

7 nov.

Cher Ogier,

Šodien pārvilkāmies uz jauno adresi - dzīvosim, mazākais pagaidām, ļoti godīgā panzijā. 70, rue de Assas, chez M-me Barre

Ar sveicieneim,

Joe

Džo raksta pirmo vēstuli no jaunās dzīvesvietas, nenoliedzami kolorīti komentējot pansijas biedrus… vismaz franču valodu varēšot labi iemācīties.

7 nov.

Cher Ogier 

nu te sēžu jaunā vietā, aukstā liekā istabā un nemaz nezinu, kā viss tas beigsies. Ēdiens laikam nebūs sevišķs, un tie ļaudis, kas šodien uz vakariņām bij, nevar sevišķu zimpātiju iedvest, it īpaši trīsi angļu katoļu mācītāji, kas cerams drīz aizbrauks. Citādi labi ir tas, ka te ir piecas francūzietes un divi francūži, tā ka valodu gan varēs iemācīties (neapskaudē mani - tās dāmas visas izskatās pēc zobu ārstenēm un putnu biedēkļiem, izņemot vienu, m-lle de xxx, kuru es aiz cienības negribu tā nolamāt, jo viņai ir mazākais 114 gadu). Tad te vēl ir viens Pēterburgā dzimis vāciets vārdā Spiess, mākslenieks un papirosfabrikas Laferme dēls t.i. viņa vecais tur ir direktors. Viņam ir mīksta balss un saldenas manieres - nezinu, kam vairāk būs jāsargājas - man vai Līnai… Vakar nejauši satikām Ernesto: viņš vēl dzīvo nezin kur un strādājot visu laiku pie M-me Schwartz (hm! hm!) - dat seheent ooch so ne Schiebung zu sint. Izskatās noklīdis un vājš - es viņu šinīs dienās satikšu un izprasīšu. Pie Boudet runāju ar Massot, kas nožēlo Tev neesam saticis Venēcijā. Nabadzīts vēl vienmēr turpat, pie Sert, mocās un atkal kopā ar šo drūmo M-lle Chevalier.

8. novembris

Džo turpina vēstuli brālim, runājot par pirmās dienas iespaidiem, – nekas daudz neesot mainījies kopš viņa prombūtnes Vilkavišķos. Viņš pats nolēmis nopietni un kārtīgi strādāt, pamatīgi apgūt franču valodu (arī rakstīt!). Džo ar Līnu ieteikts apskatīt vēl vienu iespējamu dzīvesvietu (bijušo klosteri), kas nepavisam nav šķitusi pievilcīga – jocīga atmosfēra, putekļainas istabas un nepatīkami noteikumi.

Vispārīgi pirmā dienā dabon pavisam bēdīgu iespaidu, arī iekš Academie Vitti: šie paši cilvēki visur mocās un strādā un tomēr nekas neiznāk - Massots jau trešo, ceturto gadu ved uz matu to pašu dzīvi, cilvēki pie Angladas zīmē tos pašus imponējošos aktus, netikdami necik uz priekšu, un visur vēl pienākuši tādi paši tamlīdzīgi mākslas mocekļi. Bet nekas - šogad gan dūšīgi strādāšu. Te mājās neomulīgi, uz Montmartre nav vērts iet, ja nav daudz naudas, tāpēc notupēšu atelieros. Bet bez tam sāku nopietni domāt par franču valodas kursu apmeklēšanu. Tas tak būtu ļoti labi, ja es iemācītos (fundamentāli) franciski ne tikai runāt, bet labi runāt un rakstīt! Laikam to gan darīšu, galvenais, lai Līna drusciņ enkurazētu!

Gosē vēl neesmu redzējis, bet varbūt rīt pie viņa aiziešu. 

Pirmā svabadā dienā aizgājām pie M-me Meurgé, kas mums deva padomu apskatīt vienu "couvent", kur viņa pate uzauguse - tagad tas esot pārvērties par panziju, kuru vad les religiueses. Aizgājām uz Couvent des religieuses du Très Saint Sacrement [Vissvētākā Sakramenta mūķeņu klosteris] - 56, avenue Malakoff, tuvu pie Trocadéro.  Bet izrādījās, ka tur tomēr drusku stingri priekšraksti (deviņos slēdz durvis un pazīstamus var satikt tikai au parloir [apmeklējuma telpā]). Bez tam arī istabas nebij diezcik omulīgas un putekļainas, tā ka tur nekas neiznāca. Jocīga štimmunga tur bij, šai vecā tukšā mājā - visās istabās stāvēja madonas un svētie uz spiegeļiem un pa koridoriem sarunājās vecās religienses vecmodīgā mūķeņu uzvalkā, baltā haubītē: "oni ma soeur", "mais si, ma soeur" u.t.t.

9. novembris

Turpinās Jāzepa [Džo] vēstule brālim [Ožjē] – par visdažādākajiem tematiem – Grosvaldu paziņas Gaļinas  izdarībām, par apmeklētajām izstādēm Parīzē, kuru starpā Džo diezgan kritizē Rudens salona ekspozīciju un mākslinieku centienus

Klausies, ko Tu esi izdarījis ar nabaga Gaļina! Kā Tu vari tā mazas meitenes mocīt. Cik es no Līnas stāstiem saprotu, tad viņa Tevis dēļ ir sastrīdējusies ar savu brūtgānu, viņam taisījuse scēnas u.t.t. Tu tad esot piepeši aizbraucis, un viņa par to tā sadusmojusies, ka esot visas Tavas fotogrāfijas saplēsuse. Un tagad viņa Tev atkal liek sūtīt "поцелуй". Visu šo man Līna en confidence ir stāstījuse, zināms, Gaļina viņai tāpat - Tu redzi, kas no tādām confidences iznāk!

Te esmu bijis daždažādās izstādēs. Salon d’autonne šogad ir vājāks, nekā pagājušā, bet par to milzīgi moderns. Matisse un Van Dongen tais veltīgus efforts, lai griestu uzmanību uz sevi - viņi zaudē savu pēdējo attrait, kas viņiem vēl bija, lai būtu pavisam origineli - bet publikas uzmanība novērsta uz jauniem trakumiem. Ar lielāk mokām "prātīgās" kubisma bildēs varēja vēk zināmu formu atrast, bet tagad tā lieta paliek padaudz eshilarante: sevišķi viena bilde (Danses à la source no Picabia) rāda nekārtīgu čupu sarkanu un lillā kristallu bez mazākā aizrādījuma uz formu jeb līniju klātbūtni. Tāpat viena Le Fauconnier (kas agrāk nebij slikts) bilde, kas zem skaļā vārda "Les Montagnards attaques par des ours" rāda tādu pat nesaprotamu joku. Zināms, ļaudis dučiem salasās priekš šīm exhibicijām un smejas - bet viņiem ir taisnība. Labas gleznas esmu redzējis tikai no Georges el’Espagnat, mana drauga Camon un, galvenais, Charles Guerin, kas pēc manām domām tagad ir pilnīgi gatavs un labs mākslinieks. Tātad Salon d’ Autonne šai gadā diezgan vājš.

10. novembris

Džo vēstules noslēdzošā daļa, kuras lielākā daļa veltīta "Dendiju izstādei" (kas risinājās Parīzē no 5. līdz 22. novembrim) un kurā bija apskatāmas visdažādākās lietas – kostīmi, aksesuāri, cepures, spieķi, rotaslietas, somiņas, konfekšu kastes, tualetes piederumi, ieroči (jo arī dendiji prata cīnīties), mēbeles, pulksteņi, porcelāna izstrādājumi… Tāpat turpinās teātru apmeklējumi kopā ar Līnu – "šī luga bija ļoti laba – nekas ievērojams", Džo stilā.

[..]

Ļoti smuku izstādi ir sarīkojuši iekš Galerie Devambez M. M. Jacques Boulenger un Henri Clouzot "Exposition des Dandy’s", kur ir salasītas visādas lietas un bez tam gravīras un zīmējumi, kas atgādina 1830: costumes, accessoires du costume, chapeaux, monocles et lorgnettes, cannes et cravaches, bijoux, bourses, boites et bonbonnieres, objets de toilette, armes (car les dandys savaient se battre aussi), meubles, pendules, porcelaines etc.etc. Tur Tu redzi smalkus habit noisette, pantalon nankin, jacquette vert de bouteille, chapeau de paille haut de forme 1839), trousse à rasoirs anglaise 1830, avec sujet de chasse sur le couvercle, et sept rasoirs marques aux jours de la semaine, sept monocles à arcade sourcilière etc. etc. Vienā mazā istabā ir sasēdinātas piecas pilnīgi apģērbtas vaska figūras, kuras rāda, cik smuki ir visi šie krāsainie kostūmi. Kas uz spieķiem attiecas, tad ir savādi redzēt, ka mūsu tagadējie jonces a bouton d’or ir pilnīgi kopēti pēc tā laika, tāpat cilindru forma. Man šī ideja bija pagājušā ziemā - Tu zini, ka sapņoju vienmēr par Baedekeru, kuru gribētu rakstīt par fantastisku sapņu pilsētu, kur viss būtu nepraktisks un romantisks un kur būtu izvestas visādas savādas idejas (drusciņ kubina pilsētas garā). Tur tad vajadzētu ielikt modes muzeju, kur var apbrīnot Brummell’a uzvalkus, Oskara Wilde kravates un Beardsleya "papillonus". Un kā pretpiemēru la salle des caricatures ar fallieres un Wilhelma II drēbēm…

Aizvakar ar Līna biju Athenee teātrī uz "Le Coeur dispose" de fr. de Croisset. Tev, cik  es zinu, šis kungs nepatīk, bet šī luga tomēr bij ļoti laba - nekas ievērojams, bet tipiska franču konverzācijas luga. Bez tam apbrīnojami labi spēlēja Brulé, šis apbrīnojamais jauneklis. Žēl, ka labāk neaizvedu Gaļina uz turieni - tā viņām no Parīzes teātriem slikts iespaids palicis. Citādi uz skatuvēm te nav nekā ievērojama - bet drīz būs: Varietés gatavo jaunu Flers er Caillavet komēdiju ar lielisko parasto ensemble - Granier, Lavalliere, Dearly, Prince, Brasseur, Guy. Uz to ļoti priecājos.

Dzīvo sveiks un raksti, sekretāra kungs!

Tavs Joe

Gratulēju Tev uz vietu, par kuru ļoti priecājos - naudas jautājums nav svarīgākais: tagad Tev mazākais ir kāds iesākums, kuru Tu vari turpināt. Kādas jocīgas likteņa kombinācijas - vai Tu agrāk, kad Pēterburgas mācītāju mutē dzirdēji vārdu Pingoud, domāji par to, ka ar šo jaunkundzi un Shyki būsi kopā muzejā pie Isaak-katedrāles?

11. novembris

11. novembrī Džo sāk nākamo vēstuli brālim, priecājoties par viņa jauno amatu un tēlaini iedomājoties viņu darbībā. Viņš arī mierina brāli par to, ka nav tik viegli uzreiz iedzīvoties Pēterburgā – ka tā tomēr esot daudz lielāka un ne tik atvērta pilsēta kā, piemēram, Minhene. Džo arī ne pārāk glaimojoši noraksturo pats savus tautiešus. 

11. novembrī

Cher Ogier, 

varu labi Tavu ellišķīgo prieku iedomāt, kurš atspoguļojās uz Tavas spīdošās sejas, kad Tu kādu nebūt papīru apštempelēji ar šīm lieliskām krāsainām štempelēm!  

Stempelt Brüder, stempelt fein

Stempelt in dem Brief hinein

varētu tagad dziedāt Mark Tvains savā slavenā knips-humoreskā. Bet, bez jokiem, esmu tiešām priecīgs, ka Tev ir šī vieta un Tu pēc tam varbūt vēl labāku drīz dabūsi. Ļoti priecājos arī par to, ka Tu Druvā tik dūšīgi raksti - pag’ pag’, man ar būs jāuztais kāds zīmējums. Nu jau viss lēnām sāk iet - vēl Tev  visu labu arī uz priekšu. 

Kas attiecas uz "labo" satiksmi, tad domāju, ka tā tomēr grūtāk atrodama nekā Münchenē - jo Münchene taču īsta mazpilsēta, kur katrs svešinieks tiek uzņemts ar izstieptām rokām - Pēterburga tai ziņā daudz difficilāka, jo viņā arī nevalda tipiskais Münchenes Boheme un internacionālistisks gars, bet zināma kārtas cienīšana.

Kas attiecas uz mūsu tautiešiem, tad tie ir un paliek visur tie paši, t.i. cilvēki ar slinku inteliģenci un neveiklām formām, kas nemāk būt laipni, pat ja viņi to grib.

Salon d’Autonne katalogā atradu Annas Michailovnas adresi Pēterburgā - varbūt Tu viņas nezini? 73, Grand Sampsoniewsky. Ja Tev ir iespēja Kovalenski satikt, tad dari to - es nemaz nedomāju, ka viņš iedomīgs. Mazākais tur, Vilkovišķos, viņš bij ļoti atklāts, un pat ar garlaicīgo Volck’u mācēja apieties. Esam tur runājuši par Münchenes pazīstamiem, un pēdīgi esmu viņu viens pats, pa aukstu sniega puteni, vienos naktī uz Putjata’s ratiem uz stanciju aizvadījis - Maksims bij mājās iemidzis, "abgefallen". Kad Tu ar viņu runāji, sveicini no manis. 

Par Tatas pārmaiņu jau zināju Vilkovišķos: rakstīju viņai no turienes vēstuli, uz kuru viņa atbildēja stāstīdama par saviem visšije kursi. Laikam gan viņai tagad vieglāka dzīve, kur viņai nav jādzird dien un nakti "тьфу, какая ты противная идиотка" u.t.t. Ja Tu viņu redzi, sveicini no manis un saki, lai viņa man ko nebūt atrakst - atbildēšu.

12. novembris

Pārnākot mājās no skicēšanas Grande Chaumiere akadēmijā, Džo saņēmis no saimnieces meitas zīmīti ar paziņas adresi, kas viņu pārsteigusi, jo viņš taču tikai Gosé esot pateicis savu dzīvesvietu. Džo arī raksta, ka jau pamazām atkal iejūtas Parīzes dzīvē.

12. novembrī

Šovakar piekusis nācu no Croquis (Grande Chaumiere) mājā, kad meita man iedeva mazu vizītkarti - José M-a Jardón. Hotel Richmond Rue de Helder. Nevaru nemaz saprast, kā viņš manu adresi izzinājis? Vai Tu viņam esi rakstījis, jeb viņš varbūt ir saticis kādu kopīgu pazīstamu? Bet neviens cilvēks jau manas adreses nezin, izņemot Gosé! Mazākais viņš te bijis - aizbraucu uz viņa hoteli, bet tur neatradu mājās. Man teica, ka viņš parīt braukšot prom. Uzrakstīju viņam vēstuli, ka rīt tur vakarā aiziešot - ceru viņu satikt, jo būtu tak žēl, ka es viņa nedabūtu redzēt. 

Sāku te lēnām atkal iedzīvoties un strādāt. Panzija nav slikta: pie galda man blakus sēž divi jauni francūži, ar kuriem daudz sarunājamies - bez tam stingri ejam uz saviem kursiem, par kuriem Tev drīzumā sīkāki stāstīšu. Ceru, ka Tu "Les frequentations de Maurice" - nevainīgu un nepretenciozu grāmatu - esi saņēmis.

Sveiks

Joe

16. novembris

Jāzepam vairākas reizes nebija izdevies satikt savu paziņu, par ko juties visai nomākts un tamdēļ viens pats aizgājis uz deju šovu. Beigu beigās gan Jardón satikts uz kopīgām pusdienām ''Café américain'', kur uzzināti jaunumi par viņa plāniem un tai skaitā par plāniem iegādāties automobīli!

Sestdien, 16 nov.

Cher Ogier, 

1.

aizvakar saņēmu garu vēstuli un vakar divas kartes no Tevis - paldies! Pēc tam, ka Tev par Jardón’u aizrakstīju, gāju pie viņa uz hoteli, bet neatradu vairs tur. Tā kā viņš pat pie portjera ne mazākās zīmītes nebij atstājis, tad aizgāju diezgan "verstimmt" prom un viens pats noskatījos Folies Bergere revue, kur atkal uzstājās Chevalier, kas dejo ar Mistinguett visādus ragtime’us. Otrā dienā viņš atkal vakarā bij pienācis un atkal neatradis mājā - šim cilvēkam tā jau liekas būt pastāvīga nelaime neviena laikā nesatikt. Tā viņš no Muljas vēstuli dabūjis ar ziņu, ka viņa Spānijā, tikai pēc tam, kad viņš jau no turienes aizbraucis. Atminos arī, ka to rudeni Berlīnē viņu nesatikām. Bet nu pēdīgi tad vakar mēs kopā (vēl viens trešs cilvēks - vāciets? - bij klāt, kura vārdu nesapratu) paēdām puzdienas iekša Cafe Americain - pēc tam, piecos, viņš aizbrauca uz Müncheni, kur viņa drošākā adrese būšot Odeon-Barā. Viņš tur paliks tikai pāris nedēļas un decembrī domā būt atpakaļ Parīzē. Te viņš jau ir noīrējis mazu dzīvokli ar mēbelēm un traukiem iekš Passy. Bez tam viņš pērk automobili, ar kuru varbūt kādreiz varēs pabraukt, ko laikam Mulja sevišķi vēlētos. Viņš man atstāja ļoti patīkamu iespaidu - atklāts un godīgs cilvēks. Kā Tu jau teici - ļoti nopietns un morālisks (Es runāju par Folies Bergere - viņš par Opera Comique un Athenee). Citādi viņš bij ļoti laipns, pie atvadīšanās lika Tev sveicināt un man pieteica, lai es viņam rakstot, ja pārmainu adres. 

Ar telegrammu lieta tā, ka to telegrāfists to nepareizi pārrakstījis.

17. novembris

Džo Parīzē saticis arī viņa un brāļa kopīgo paziņu mākslinieku Ernesto, kurš šobrīd pievērsies tēlniecībai. Jāzepam ne īpaši patīk Ernesto biedrošanās ar ''Café du Dome'' inteliģentu grupu. Tāpat viņš vēl mazliet pastāsta par Gaļinas un viņas mātes uzturēšanos Parīzē un kopīgi apskatītajām vietām.

2.

Ernesto esmu saticis. Viņš tagad sev noņēmis atelier 73, rue de Notre Dame des Champs, uz kurieni viņam var rakstīt. Viņš tagad nodarbojoties gandrīz tikai ar skulptūru un vēstuli Tev neesot rakstījis, jo gribējis Tev sūtīt savu jauno darbu fotogrāfijas, kuras vēl neesot gatavas. Par Brüsseli viņš nekā nav runājis. Aiziešu šinīs dienās viņa darbus apskatīt. Man sevišķi nepatīk, ka viņš tagad tai Café-du-Dome-bandé ieticis iekšā un ar vāciešiem prāto. 

Tu vēl apvaicājies par Gaļinu - bet par šo jautājumu Tev jau visu ko esmu rakstījis. Kā liekas, viņai ārzemes, zināms, imponējušas, kaut gan arī viņa (sevišķi viņas māte), kā jau visi Maskavieši, pie gadījuma ļoti mīl teikt: "это у нас в Москве лучше [pie mums Maskavā tas ir labāk]" jeb "такой костюм в Москве дешевле можно достат [tādu uzvalku Maskavā var dabūt lētāk]". Bet negribu viņu aprunāt - viņai zināms ļoti patika te - žēl, ka Tevis nebij, Tu būtu pratis viņai visu izskaidrot. Es jau pats visai labi sajūtu, tikai nemāku labi citam iztulkot un esmu arī par slinku priekš tā. Luvrā parādīju viņai smukos zīmējumus, kurus citādi svešinieki reti redz. Bez tam viņu aizvedu uz Salon d’Autonne, no kura viņa nekā nezināja. Mans personīgais iespaids tāds: ļoti inteliģents meitēns ar lielu kaislības fond, kurš visādos gadījumos izlauzās caur. Bet nevarētu ilgi ar viņu izturēt, ar šiem histēriskiem momentiem, kas netiek pat atvainoti caur kādu nebūt ārkārtīgu skaistumu jeb interesantumu. Vispārīgi - ne "mans tips".

Džo dodas uz Luvru, pastaigās, apmeklē iemīļoto restorānu un teātri.

Džo dienasgrāmata (1912)

17. Louvre – Sculpture. Pēcp. Bois Avenue du Bois. Rumpelmayer. Vakarā iekš Odeon "Le Malade imaginaire", ar lielisko Vilbert, veco mūziku – ļoti labi.

18. novembris

Džo vēstulē stāsta par valodu kursiem, kurus apmeklē kopā ar Līnu, kā arī lūdz brāļa padomus. Tāpat viņš runā par saviem plāniem saistībā ar mākslu – turpināt skicēšanas nodarbības un Angladas studijas apmeklējumu vakaros. Tāpat Džo domā par dzīvesvietas maiņu, jo esošā šķiet par mazu gleznošanai.

3.

Kas attiecas uz mūsu nodarbošanos, tad esam līdz šim sekošos soļus spēruši. Eju pats katru rītu ar Lina uz "Institut francais pour etrangers", kas atrodas iekš Ecole des Hautes Etudes Sociales, 16, rue de la Sorbonne - tur katru dienu dod 2-3 stundas [..] Bez tam zināms no liela svara ir labā valoda, ko no professoriem dzird [..]. Pusgada beigās var taisīt eksāmeni, par kuru izdod liecību, kura esot līdzvērtīga Sorbonnes papīram, kurš Irmai Lazdiņ ir. Domāju, ka šī priekš Linas ir pareizā lieta, jo te viņa tiek piespiesta drusciņ saņemties un domāt. Viņa gan vaid, bet tomēr jau sāk stundās pierakstīt, lasa vajadzīgās grāmatas un sāk drusciņ runāt un saprast. Es tikai nezinu, vai pats vēl ilgāk tur palikšu - nezinu Linas dēļ, vai varēšu izstāties, bet to gan ar laiku labprāt darītu, jo mans uzdevums jau te ir pavisam cits, un tādā kārtā tomēr zaudēju vērtīgās gaišās rīta stundas.

Kas attiecas uz Sorbonne, tad tūlīt iesākumā nopirku sev programmu - sūtu Tev svarīgākās lapas, proti, tās, kur cours publicos un Ecole du Louvre virsū. Nezinu, vai ir ieteicums uz Ec. d. L. iet, jo domāju, ka tur par daudz sīki tiek lasīts un dilletantam varbūt nav daudz vinnesta no tā. Kas attiecas uz Cours public, tad tur gan varbūt aiziesim uz franču literatūras lekcijām - bet tie tikai iesāksies 9tā decembrī. Lūdzu esi tik labs, šīs lapiņas izskatīt un man ko tuvāku paziņot. Muzejas un teātrus, zināms, zistemātiski apmeklēsim.

Es vēl pagaidām ne pie kāda zīmēšanas skolotāja neesmu pierakstījies, bet gan katru dienu 2 ½ stundas iekš Croquis strādājis. Priekšpusdienā esmu valodas stundās, tā ka šo pirmo mēnesi domāju tā darīt, ka strādāju pēcpusdienā Croquis un vakarā no 7-10 pie Anglada. Pie Castelucho neiešu, tāpēc, ka tur maz mācās. Šodien esmu noguris, jo esmu mājās nature morte gleznojis un croquis zīmējis, tā ka pēc šīs vēstules tūlīt iešu gulēt.

Vienīgais, ko varbūt drīz mainīšu, tā ir panzija, jo man te pa maz vietas priekš gleznošanas. Nezinu, ko darīt - varbūt atrodu mazu atelier? Citādi ēdiens te nav slikts. Ja Tev interesē, atsūtīšu Tev grāmatu: "Emile Bernard, Souvenirs sur Paul Cezanne". Raksti. Nezaudē dūšu un pacieties - sākumā svešā pilsētā tak vienmēr ir grūti - gan jau viss ar laiku nāks. Ko tad man teikt - esmu te modernā Bābelē un nepazīstu vēl neviena sievieša!

Dzīvo sveiks!

J.

18. novembris

Džo un Līna regulāri tiekas ar spāņu mākslinieku Gosē un lieliski pavada laiku!

Džo dienasgrāmata (1912)

18. Gosé uz tēju. Angļu dziesmu dziedāšana. Tādos acumirkļos viņš paliek atkāts un naivs kā bērns un tikai priecājas. Kāds smalks cilvēks! Kad viņš ir pie manis bijis, jūtos vienmēr priecīgs un spirgts.

20. novembris

Pasaule ir maza – Parīzē notiek negaidītas tikšanās ar senāko gadu paziņu, ar ko piedzīvoti dažādi notikumi un kas tagad apprecējusies. Un pavadīs pusotru mēnesi Parīzē.

Džo dienasgrāmata (1912)

20. Le monde est petit [pasaule ir maza], gribētos teikt, kā Jery Shaiv pie Abel Hermant. Šodien sēžam pie vakariņām, kā ienāk blonda sieviete, kuru papriekš nepazīstu. Izrādās Анна Михайловна, tagad M-me Чудовская, kas te uz sešām nedēļam nometusies.

22. novembris

Džo šoreiz raksta brālim salīdzinoši īsu vēstuli – aizņemtības dēļ. Viņš stāsta, kā pilnīgas sagadīšanās dēļ viņa pansijā ieradusies brāļu kopēja paziņa, kas tagad apprecējusies ar literatūras kritiķi. Džo ar Līnu turpina aktīvu kultūras programmu – gan Luvra, gan Klinī muzeja apmeklējumi, izrādes, kino, tai skaitā ar Sāru Bernāru "Kamēliju dāmā" (par aktrisi viņš gan izsakās visai krāšņi). Mājās turpinās izklaides kopā ar spāņu mākslinieku Gosé.

22 Nov. 

Cher Ogier,

man ļoti maz svabada laika, tāpēc gribu Tev ļoti īsi par jaunāko pastāstīt. Vispirms man gribētos ar Jerry Shaw izsaukt "Le monde est petit!" Jo te panzijā vakar uz vakariņām ieradās blonda smuka dāma, kura pie ilgākas šaubīšanās izradījās par Анна Михаиловна Чудовская, уротд. Зельтанова.

Viņa priekš neilga laika apprecējuse šo kungu, kas esot ierēdnis iekš Публичная библиотека Pēterburgā un literatūras kritiķis "Apollon’ā". Tagad viņa ar vīru divus mēnešus ir pavadījuse Itālijā un grib sešas nedēļas te pavadīt - vīrs jau aizbraucis, jo atvaļinājums beidzies. Kāpēc viņa taisni mūsu panzijā ieradusies - kāds jocīgs hazard! Taisni tikpat savādi, kā satikšanās Genfes Luna-parkā! Viņa te, kā liekas, grib strādāt. 

Esam ar Līna jau stingru programu ieturējuši, Louvre un Musée de Cluny apmeklējuši, Neonā redzējuši "Le malade imaginaire" ar veco mūziku un lasām visādas grāmatas priekš saviem kursiem. Šodien pēc puzdienas bijām Sarah Bernhardt redzējuši - Phedre un Dame aux Camelias (atsevišķi akti). Laikam gan tā arī būs pēdējā reize, jo viņa tagad brauc uz Ameriku un laikam drīz mirs. Ir gan savādi redzēt šo dārgakmeņiem apkrauto mūmiju, no kuras sarautām lūpām kādreiz nāk savādas jaunības un kaislības skaņas. Bet kā viņa vienmēr sakrīt pēc priekškara krišanas - kamēliju dāmas beigās doma, ka viņa tiešām vairs necelsies.

Gosé bij pirmdien pie mums, un mēs atkal stundām spēlējām angļu un amerikāņu meldiņus, par kuriem viņš (tāpat kā es) kā bērns priecājas. Cik viņš gan smalks cilvēks - man atkal reiz jāsak!

Raksti, vai esi saņēmis Les frequentations de Maurice un divas avīžu pakas - drīz sūtīšu vēl. Rakstīšu, kad atkal būs laiks.

Sveiks.

J.

Mēs Mamiņai pagaidām nekā par A. M. nerakstām, lai viņa neuztrauktos - Tu jau zini, viņi atkal veselām naktīm negulēs un domās "meine Kinder! mit dieser Megäre!" u.t.t. Tāpēc Tu viņai ar neraksti.

26. novembris

Džo gatavo mīļajai māsai Margarētai dāvanu Ziemassvētkos, viņš jūtas apmierināts ar savu māksliniecisko darbību. Toties negaidīti ieradusies viešņa viņam nesagādā nekādas īpašas empocijas.

Džo dienasgrāmata (1912)

26. Esmu šinī nedēļā iesācis strādat priekš Māsiņas illustrētu modes žurnālu, kuru domāju viņai uzdāvāt Ziemsvētkos. Manīju ar lielu brīnēšanos, ka ideju nebūt netrūkst un vecā "garša" t.i. zimējuma kompozīcija un sastādīšana atkal sāk darboties.  Nē – nav vērts mest šo ilgiem gadiem sakrāto formu un garšas materiālu pār malu un gleznot Mattisse garā: meģinašu drusciņ sevi pašu atrast. Esmu palicis tīri priecīgs un drošs.

Kas attiecas uz Анна Михаиловна, tad viņa nebūt nav tik intresanta, kā Olgerds viņu tēlojis – nav mans "tīps". Tāpec man pilnīgi dabīgi pret viņu pilnīgi oficiels tonis, kas Linas pēc tā kā tā arī būtu ieteicams.

27. novembris

Džo visai izsmeļoši (un kā gan citādi!) atbild uz brāļa jautājumu par uzvalku modi Parīzē. Tāpat viņš turpina mazliet pastāstīt par abu kopēju paziņu, kuras vīrs, kā izrādās, varēšot palīdzēt Ogier Pēterburgā ar dažādiem kontaktiem. Tāpat viņš atzīst, ka šī dāma nu pilnībā neesot viņa tips…

trešdien, 27 nov.

Cher Ogier,

paldies par pastkarti - ceru drīz no Tevis dabūt garāku vēstuli. Tu man prasi, kādus uzvalkus valkā? Kas attiecas uz drēbi, tad nekāda mainījuma neesmu manījis - tāpat pelēkus un zilus uzvalkus - varbūt mazāk melnos - bet to negribu apgalvot. Daži kungi iet elegantos brūnos uzvalkos, bet to jau vienmēr ir valkājuši. Kā formas paraugs Tev var derēt Tavs zilais Berlīnes uzvalks, viņš bij ļoti labs - tikai netraucētu viņu taisīt drusciņ piegulošu un (bet kaunos to sacīt) - īsāku. Jo tagad vispārīgi pie labi apģērbtiem kungiem redz īsus, piegulošus svārciņus, bez šlices (Schlitz) - šis ļoti svarīgi, kā man visi Londonas skroderi teica "we don’t make it anymore" - priekšā ne padaudz izgriestus un bikses platas, bet taisnas. Bet kā jau teicu, Tavs Berlīnes uzvalks ir ļoti labs - tikai drusciņ vairāk taljas, kuru tagad valkā augstu - visokaja talija. Pielieku Tev klāt trīsus zīmējumus, kurus Tu vari skroderam parādīt - tādā kārtā viņi vienmēr vislabāk saprot. 

Anna Mihailovna te iesākuse strādāt pie Van Donghena. Viņa ļoti priecājas, ka Tu esot pie Zubova muzejas un teica, ka tādā kārtā varēšot bieži ar Tevi redzēties ziemā. Viņas vīrs, Čudovskij, esot labs draugs Zubovam, tāpēc viņa pirmajam gribēja rakstīt, lai viņš ar Tevi iepazīstas. Te Tu mīļais atkal reiz redzi, ka galvenā protekcija dzīvē ir sievieši: ceru, ka Tev šī ko palīdzēs. Viņa vienmēr pie galda skatās ar krējumainām acīm uz mani un apgalvo, ka man esot milzīgi daudz līdzības no Tevis - tātad viņa daudz par Tevi domā. Esmu pēc iespējas atturīgs un runāju pēc iespējas maz ar viņu, lai Līna nebaidītos par manu dvēseles mieru. Bez tam viņa man sevišķi nepatīk - atklāti runājot - nav mans tips.

Esmu ļoti uzticīgi strādājis iekš Croquis un manu, ka roka atkal ievingrinājās - rodas prieks strādāt. Decembrī būs Rīgā latviešu gleznu izstāde: izstādīšu kādas četras vecas Provence’s gleznas un zīmējumus.

Drīz atkal rakstīšu - šoreiz jābeidz - nav laika. Dzīvo sveiks un raksti.

Tavs Jazeps

28. novembris

Džo dzīve kūsā aizvien vairāk – pasākumi, pastaigas, satikšanās, pasēdēšanas mājās un dažādas ziņas.

Džo dienasgrāmata (1912)

28. Priekšpusdienā: Musée Carnavalet - lection de Mr. Paementier – avec explications [ar paskaidrojumiem]. Pastaigājums pa smuko Place des Vosges. Mazā angliete, kas mūs abus mīl... Vakarā biju ielūdzis Massot, kas pie mums satika Анна Мих. Vecas atmiņas un jaunas ziņas: Anglada ir apprecejis Mlle Martini. Ilgas sarunas, Massots 2 os aizgaja.