Dienasgrāmatu pētniecība ir salīdzinoši jauna vēstures nozare, jo kā autobiogrāfijas avots tas, vēsturnieku acīs, ilgu laiku ticis uzskatīts par neuzticamu informācijas avotu. Tomēr pēdējās desmitgadēs to pētniecība ir ļoti aktivizējusies – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" norāda, ka dienasgrāmatas sniedz tādu informāciju par vēsturi, kāda nekur citur nav iegūstama.
Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatās, stāsta Eva Eglāja-Kristsone, ir atrodams viss, ko sasaistām ar dienasgrāmatām: tās ir hronoloģiskas, bez svītrojumiem, tajās redzama pieredzes uzkrāšana un pieaugšana, savas vēstures veidošana. Mākslas vēsturniece Ieva Kalnača, stāsta, ka Jāzepa gaitu detalizētais un cilvēciskais apraksts lasītājam ļauj justies klātesošam sen pagājušam laikmetam, dodot iespēju pieredzēt paša Jāzepa emocijas. Un Jāzepa dienasgrāmatu ieraksti atklāj mākslinieka emocionālo dabu, stāsta Ieva Kalnača. "Viņš vienu dienu varēja grimt depresijā un pārdzīvot, bet divas dienas vēlāk jau līksmoja. Viņa emocijas bija svārstīgas, tas redzams kā dienasgrāmatās, tā vēstulēs. Mākslā to nolasīt ir daudz grūtāk."
Viņa dienasgrāmatas ļauj ieskatīties pieaugoša puiša – vēlāk vīrieša dzīvē un refleksijā pašam par sevi, savām domām, savu mākslu. "Viņam vienmēr bija konkrēta prioritāte," stāsta Ieva Kalnača. Kad Jāzeps bijis emocijām piesātināts, tad tās aizņēma visus viņa pierakstus, mākslu viņš varēja pat nepieminēt mēnešiem ilgi. Kad Grosvalds bijis iemīlējies – un tas bijis "traģisks un ciešanu pilns stāsts," stāsta Ieva Kalnača, tad ieraksti bija veltīti tikai viņa pārdzīvojumiem un šai sievietei.
Saglabājusies ir arī viena Grosvalda māsas, Margarētas dienasgrāmata, ko viņa sākusi rakstīt, kad tikusi pieņemta par sekretāri Latvijas ārlietu dienestā un tā nosedz septiņu gadu posmu. Margarētas dienasgrāmata, pretēji brāļa dienasgrāmatai, bijusi ļoti askētiska, bet Eva Eglāja-Kristsone spriež, ka tas varētu būt arī saistīts ar viņas amatu un iespējamību, ka dienasgrāmata var tikt lasītas. Arī personāžiem viņas dienasgrāmatās ir piemeklēti šifrēti pseidonīmi. Māsas dienasgrāmata institūta rokās nonākusi nejauši – atrasta grāmatu skapī.
Dienasgrāmatas ir izstādītas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Grosvaldam veltītajā izstādē "Tagad esmu noņēmies dzīvot mākslai". Ieva Stūre, izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore uzsver šo papildus kontekstu, ko atsevišķiem darbiem piešķir dienasgrāmatu ieraksti, kas ļauj ieraudzīt darba tapšanas telpu un mākslinieka dzīvi. Dienasgrāmatu izstādīšana gan ir arī ļoti atbildīgs darbs no muzeja un izstādes kuratoru puses, uzsver Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, jo "tas ir darbs ar intīmu materiālu. Ir jādomā par to, kā autors tiek parādīts, kā parādītas viņa vājības. Muzeja darbiniekiem un kuratoriem ir godprātīgi un tolerējoši jāspēj strādāt ar materiālu. Aicinu arī izstādes apmeklētājiem tās uztvert šādā veidā".
Šobrīd notiek darbs pie Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatu atkārtotas pārrakstīšanas un komentēšanas, četras no dienasgrāmatām ir sarakstītas vācu valodā, tās vēl nepieciešams tulkot. Pēc pāris gadiem kopotu rakstu krājumā tās plāno izdot izdevniecība "Neputns".
Grosvaldu dzimtas gaitām caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem sekot var arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projektā "#Grosvaldi":
