Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Terminu "mākslas terapija" 1942. gadā ieviesa britu mākslinieks Adrians Hils. Ārstējoties no tuberkulozes, viņš atklāja gleznošanas un zīmēšanas terapeitisko potenciālu. Hils ievēroja, ka šīs nodarbes pilnībā pārņem gan prātu, gan ķermeni. Pētījumi liecina, ka mākslas radīšana stimulē dopamīna, ar mīlestības, baudas un iekāres jūtām saistītas ķīmiskas vielas izdalīšanos. Ar mākslas palīdzību pat iespējams replicēt iemīlēšanās fiziskās sajūtas.
Māksla var provocēt, šokēt, kalpot kā mierinājums, lauzt iepriekšējo priekšstatu rāmjus un tādējādi mainīt attieksmi pret sevi un pasauli. Tā var palīdzēt mazināt aizkaitinātību, stresu, depresiju un attīstīt kritisko domāšanu. Turklāt mākslas radīšana liecina par zināma veida plastiskumu.
Vienalga, vai tas ir smadzeņu vai matērijas plastiskums, ar mākslas starpniecību ir iespējams nepārtraukti veidot jaunas saiknes, pārveidot un pilnveidot esošo. Šodien mēs zinām, ka neiroplastika cilvēka smadzenēm piemīt visu mūžu, un nepienāk brīdis, kad tā izbeigtos. Un to stimulē gan mākslas radīšana, gan tās vērošana.
Mākslinieka kā cilvēka dzinulis ir nebeidzama zinātkāre veidot un radīt. Ar to māksla ļoti atšķiras no jebkuras citas nodarbošanās, kurā cilvēks izdara savu darbu un iet mājās. Māksliniekam ir šī nerimstošā sajūta, ka vienmēr ir, ko darīt un ko radīt – ka viņa darbs ir nemitīgs process.
Franču filozofs Mikels Difrens ir teicis, ka "mākslas darbs un skatītājs nav jāuzskata par izolētām, bet gan savstarpēji saistītām vienībām." Komunikācija ar mākslas starpniecību ļauj mums šķērsot tiltus situācijās, kad verbālās saziņas un citu valodas formu iespējas var izrādīties ierobežotas. Mākslai piemīt arī spēja ietvert sevī ļoti sarežģītus līmeņus, kādi nav pieejami ikdienā lietotiem vārdiem.
Piemēram, cilvēkam varbūt ir grūti vārdos paskaidrot, kas īsti ar viņu notiek, turpretim māksla spēj eksistēt it kā ārpus cilvēka, taču vienlaikus tā joprojām paliek piederīga tieši viņam. Tajā arī slēpjas mākslas dziedējošais spēks.
Šobrīd pasaulē mākslas kolekcijas veido arī slimnīcas un citas ārstniecības iestādes. Tās apzinās mākslas nozīmi gan pacientu, gan slimnīcas personāla fiziskās un garīgās labsajūtas veicināšanā. Arī ārstniecības un rehabilitācijas procesa paātrināšanā. Čelsijas un Vestminsteras slimnīca Lielbritānijā ir izveidojusi īpašu mākslas un veselības programmu, kas ietver dažādu mākslas veidu apvienojumu – vizuālo mākslu, skatuves mākslu, dzīvo mūziku, deju, mākslas darbnīcas un filmu seansus.
Jauns jēdziens ir arī "muzeju terapija," kaut patiesībā nekā jauna tajā nav. Cilvēki šādos nolūkos mākslu un muzejus izmantojuši jau sen. Monreālas Tēlotājmākslas muzejs Kanādā ir viens no pirmajiem muzejiem pasaulē, kas kopā ar mediķiem izstrādājis jaunas terapeitiskas programmas. Tās apvieno mākslas baudījumu ar ārstniecisku pieeju.
Piemēram, viena no programmām saistīta ar mākslas terapijas ietekmi uz sievietēm, kas slimo vai ir pārslimojušas krūts vēzi. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka muzejs nepretendē uz klīniskas pieredzes aizvietotāja statusu. Tas ir radošs citu veselības aprūpes jomu sabiedrotais.
Kā teikusi britu psihoterapeite un pētniece Helēna Džūrija, grāmatas "Mākslas terapija muzejos un galerijās" autore: "Kāpēc mēs skatāmies uz mākslas darbiem? Kāpēc mūs tie ieinteresē? Kas ir tas, ko mēs tur saskatām? Ko mēs no tā iegūstam? Kāpēc ir tik svarīgi, ka visā pasaulē darbojas mākslas galerijas un nacionālie muzeji? Kultūras vienmēr rada mākslu – sākot no alu zīmējumiem līdz pat laikmetīgajiem konceptuālajiem darbiem vai performancēm.
Izteikt savu pieredzi – tas ir ārkārtīgi svarīgi cilvēka eksistencei. Ikviens kādā savas dzīves posmā rada mākslu. Savukārt skatīšanās uz to ir kā spogulis uz pasauli, kā logs uz citu cilvēku pasaulēm.
Māksla sniedz mums dažādas interpretācijas, dažādus skatīšanās veidus. Un mēs novērtējam iespēju caur citu cilvēku skatienu no jauna paraudzīties paši uz savu pieredzi."
